VILJAMS ŠEKSPĪRS - ROMEO UN DŽULJETA

Jau mirusi, tā nodurta, vēl silta.

Princis.

Jel uzziniet, kas slepkava var būt!

Pirmais uzraugs.

Te ir kāds mūks un arī Romeo kalps,

Pie viņiem tādi rīki atrasti,

Ar ko var uzlauzt kapliču.

Kapuleti.

Ak Džuljeta! Skat, sieva, asinīs!

Šis duncis maldījies: lūk, tukšā maksts

Pie sāniem Monteki, bet asmens ass

Sev vietu radis mūsu meitas krūtīs.

Sinjora Kapuleti.

Vai man! Šis skats kā sēru zvani skan

Un brīdina, ka kaps jau tuvu man.

Ienāk Monteki un citi.

Princis.

Monteki, nāc! Tu agri piecēlies,

Lai redzētu, ka dēls jau apgulies.

Monteki.

Ak vai, man sieva šonakt nomira;

Sirdssāpēs sagura par dēla trimdu.

Kas vēl par bēdām nāks man vecumā?

Princis.

Tik skaties, pats to labi redzēsi.

Monteki.

Ak nejēga! Vai tā nu pieklājas

Papriekšu tēvam kapā aizsteigties?

Princis.

Jel cieties, vaimanām nav īstais laiks,

Līdz noskaidrojam mēs šai tumšā lietā,

Kur sākums tai, kur cēlonis un gals.

Es pats ar jums tad bēdās dalīšos

Un būšu atbalsts līdz pat kapa malai.

Liec tagad skumjām pazemīgi klusēt.

Šurp vediet aizturētos vainīgos!

Mūks Lorenco.

Es — galvenais, kaut gan pats vājākais,

Uz kuru aizdomas krīt slepkavībā,

Jo laiks un vieta man par sliktu runā.

Kā sūdzētājs un aizstāvis šeit stāvu,

Pats sevi tiesādams un attaisnodams.

Princis.

Tad saki drīz, kas zināms tev šai lietā.

Mūks Lorenco.

Mans stāsts būs īss, jo mūža cēliens mans

Nav vairs tik ilgs kā viss šis skumjais stāsts.

Romeo mirušais — Džuljetas vīrs,

Un nelaiķe bij viņa īstā sieva.

Es viņus laulāju; to kāzu diena

Bij nāves diena Tibaltam; par to

Nu izraidīja jauno Romeo.

Par viņu, ne par brālēnu tā skuma,

Lai viņai skumjas kliedētu, jūs spiedāt

To precēties ar grāfu Parisu.

Tad viņa atnāca pie manis cellē

Un izmisusi lūdza padomu,

Kā izglābties no otrām laulībām, —

Ja ne, uz vietas sevi nonāvēs.

Es, savā mākslā pratējs, iedevu

Tai miega dzērienu; tas darbojās,

Kā paredzēts, un viņa iegrima

Kā nāves miegā. Tūlīt rakstīju

Es Romeo būt te šai drausmā naktī,

Lai glābtu to no kapa aizgūtā,

Tiklīdz kā beigsies miega zāļu spēks.

Bet mūks Džovanni, turpu aizsūtīts

Ar vēstuli, bij kļūmi aizturēts.

Man šonakt nodeva to atpakaļ.

Tad pamošanās stundā noliktā

Viens pats es nācu šurp uz kapu velvi.

Lai Džuljetu no dzimtas kapa celtu

Un līdzi ņemtu paslēpt savā cellē,

Pēc tam to aizvestu pie Romeo.

Kad ierados — tik dažas minūtes

Pirms viņas mošanās, — jau gulēja

Šeit beigti — dižais Pariss, cēlais Romeo.

Tad viņa atmodās; es izlūdzos

Nākt līdz un ļauties debess augstai gribai.

Te troksnis mani spieda atstāt celli,

Bet viņa izmisusi palika

Un, šķiet, sev pati roku pielikusi. •—

Tas viss, ko zinu. Viņas laulību

Vēl aukle zin. Ja esmu vainīgs es

Šai nelaimē, lai mana vecā dzīve

Nu izbeidzas pirms laika neilga,

Par upuri krīt bargam likumam.

Princis.

Mēs tevi pazīstam kā goda vīru. —

Kur Romeo kalps? Ko viņš var teikt šai lietā?

Baltazars.

Es kungam teicu par Džuljetas nāvi,

Viņš tūdaļ atsteidzās no Mantujas

Un taisni šurpu uz šo kapliču.

Šo vēstuli viņš lika nodot tēvam,

Tad devās kapličā, ar nāvi draudot,

Lai eju prom un viņu atstāju.

Princis.

Dod šurp man vēstuli, lai pats to lasu. —

Kur grāfa pāžs, kas trauksmi sacēla?

Teic, puis, — ko šeit gan darīja tavs kungs?

Pāžs.

Viņš nesa ziedus līgavai uz kapa;

Man lika savrup iet, to darīju.

Te kāds ar lāpu nāca atvērt kapu;

Mans kungs tam uzbruka ar zobenu;

Es tūlīt aizsteidzos, lai sardzi sauktu.

Princis.

Šai rakstā mūka vārdi apstiprinās,

Par viņu mīlu un par nāves ziņu.

Vēl raksta viņš, ka indi nopircis

No aptieķnieka, šurp tad steidzies drīz

Džuljetas kapā mirt un dusēt kopā. —

Kur naidnieki? Monteki! Kapuleti!

Lūk, debess sodība par jūsu naidu —

Jums mīlas vara prieku ņēmusi!

Pat man, te jūsu ķildās jaucoties,

Dažs radinieks ir kritis! Man ar sods!

Kapuleti.

Ak brāli Monteki, sniedz savu roku,

Tā būs man meitas atmaksa par visu,

Es vairāk neprasu.

Monteki.

Es varu vairāk dot:

Tai tīra zelta pieminekli celšu;

Un, kamēr Verona būs Verona,

Te nepacelsies piemineklis dižāks,

Kā uzticīgai Džuljetai tas būs.

Kapuleti.

Tāds pats būs viņai līdzās Romeo.

Par upuri tie mūsu naidam krita.

Princis.

Drūms ataust rīts, mums mieru vēstīdams,

Aiz skumjām saule nerāda vēl vaigu,

Bet iesim, mums vēl daudz kas pārliekams,

Kam nākas sods, kam žēlastība maiga.

Nav stāsta skumjāka ar mīlas metu

Kā stāsts par Romeo un par Džuljetu.

Visi aiziet.

Romeo un Džuljeta ir Šekspīra pirmā patstāvīgā traģēdija. Tā sacerēta ap 1594.—1595. gadu un iespiesta četras reizes līdz in folio izdevuma iznākšanai 1623. gadā.

Romeo un Džuljetas fābulas pirmveids bieži sastopams antīkajā literatūrā, un šī tēma Šekspīram bijusi labi pazīstama.

Tā sastopama jau grieķu rakstnieka Ksenofonta no Efesas ro­mānā, kas iznācis pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Šo romānu 1476. gadā itāliski atstāstīja Masučo dei Gardati. Viņa noveli pār­strādāja Luigi da Porto. Darbība pārnesta uz Veronu, mīlētāju vārdi ir Romeo un Džuljeta, un naidīgās dzimtas saucas Monteki un Ka- puleti. 1559. gadā šī pati tēma parādās franču valodā Pjēra Buato stāstu grāmatā Histoires tragiques. Traģēdiju Romeo un Džuljeta poēmas veidā 1562. gadā ang|u valodā pārtulko Arturs Bruks. 1567. gadā to pārtulko prozā Viljams Peinters.

Redzams, ka tieši Bruka tulkojumu Šekspīrs izmantojis par savas traģēdijas avotu, jo kā visa poēma, tā arī tās atsevišķās vietas saskan ar Šekspīra lugu, lai gan Bruka poēma nav mākslinieciski augstvēr­tīgs daiļdarbs, bet Šekspīra traģēdija ir visaugstākā mākslas darba līmenī. Šekspīrs savai traģēdijai Romeo un Džuljeta piešķīris daudz jaunu un svaigu krāsu, paplašinājis un padziļinājis personu rakstu­rojumu, devis visai traģēdijai pavisam citādu raksturu, nekā tas bija seno itāliešu autoru darbos. Tā traģēdijas darbība, kas itāliešu nove­lēs aptver vairākus mēnešus, Šekspīra Romeo un Džuljetā koncen­trēta piecās dienās (no svētdienas līdz piektdienai). Mīlētāju laime ilgst tikai nedaudzas stundas. Jo īsāks laika periods, jo spraigāka lugas darbība, jo spilgtāk notēlotas cilvēku jūtas.

Būtiska atšķirība arī tā, ka Šekspīrs iepin virkni ainu, kādu nav Bruka poēmā: mīlētāju pēdējās ardievas rītausmā (III, 5.), Tibalta iejaukšanās balles ainā (I, 5.), Parisa parādīšanās kapenēs (V, 3.) u. c.

Tomēr galvenā atšķirība meklējama Šekspīra traģēdijas pamat­domā. Šekspīram Romeo un Džuljeta — renesanses mīlas poēma, kas sarauj viduslaiku normas un cīnās par jūtu brīvību. Viss pārējais traģēdijā pakļauts saulainas un brīvas mīlas slavināšanas idejai.

Raksturīgi tas, ka drausmīgā, aklā naida cēloni neviens nezina. Sis naids sakņojas abās dzimtās jau no feodālisma laikiem, kad pastā­vēja asinsatriebība. Kā samierinātājs uzstājas monarhs, piedraudot trimdā izsūtīt katru, kas pacels ieročus.