VILJAMS ŠEKSPĪRS - ROMEO UN DŽULJETA

Uzlauž velvi.

Pariss.

Tas izraidītais Monteki, kas kāva

Man manas iemīļotās brālēnu.

Par viņu sērojot, tā nomira;

Šurp nācis viņš, lai paņirgātos vēl

Par mirušo, es viņu notveršu!

Iznāk priekšā.

Nost darbu nekrietno, tu ļaunais Montek'!

Vai atriebība sekos vēl pēc nāves?

Nolādēts nelieti, nu notverts tu,

Uz vietas nāc man līdz, nu jāmirst tev.

Romeo.

To tiešām darīšu, tādēļ jau nācu. —

Jel nekārdini mani, jaunekli,

Bēdz prom; par mirušajiem padomā,

Kas šeit jau guļ. Es lūdzu, jaunekli,

Jel negrūd mani atkal jaunā grēkā,

Man likdams iekaist naidā. Lūdzu, ej!

Es tevi mīlu vairāk nekā sevi,

Jo tik pret sevi esmu bruņojies.

Bēdz projām, dzīvo! Vēlāk pateiksies:

Bij trakais žēlsirdīgs, man ļaudams glābties.

Pariss.

Man riebjas tava murgu valoda,

^ Es tevi saņemšu kā noziedznieku!

Romeo.

Tu mani izaicini? Piesargies!

Viņi cīnās.

Pāžs.

Ak dievs, tie kaujas! Iešu sardzi saukt.

Aizsteidzas.

Pariss.

Es ievainots!

Krīt.

Ja esi žēlsirdīgs,

Tad kapā guldini pie Džuljetas.

Mirst.

Romeo.

To apsolu. Bet kas mans pretinieks?

Grāfs Pariss, Merkucio radinieks!

Ko teica man mans kalps, kad šurpu jājām? —

Es satraukts neielāgoju. Man šķiet,

Viņš teica: Pariss precot Džuljetu.

Vai bij vien tā? Vai es tik sapņoju?

Vai kļuvu traks, Džuljetas vārdu dzirdot,

Ka viņu precēs cits? Ak, sniedz man roku,

Tev vienāds liktenis ar mani lemts!

Es tevi krāšņā kapā guldīšu.

Vai kapā? Nē, visspožā pilī, zēn,

Jo tur dus Džuljeta, un viņas daile

Par svētku telpu velvi pārvērtīs.

Nu dusi, mirušais, ko mirējs glabā.

Nogulda Parisu velvē.

Cik bieži gadījies, ka cilvēki

Pirms nāves līksmi kļūst! To citi sauc

Par dzīves atblāzmu. Kā varu saukt

To atblāzmu. Ak mīla! Mana sieva!

Gan nāve atņēmusi saldo elpu,

Bet varas viņai nav pār daiļumu.

Tu — neuzvarēta: tavs dailes karogs

Vēl sārtojas uz lūpām un uz vaigiem,

Vēl nāves bālais karogs neplīvo.

Tu, Tibalt, dusi asiņainā autā?

Vai varu tev vēl vairāk pakalpot

Kā nogalināt ar šo pašu roku

To, kas kā naidnieks tevi nāvēja?

Ak brālēn, piedod man! — Džuljeta mīļā,

Kāpēc tik skaista vēl? Vai patiesi

Šī bezmiesīgā nāve tevi mīl,

Un ļaunais, kalsnais briesmonis vēl sev

Šeit tumsā tevi slēpj kā mīļāko?

Tad labāk palikšu es te pie tevis

Un vairs nekad no baismās tumsas pils

Prom neiešu. Šeit palikšu es kopā

Ar tārpiem, kas tev tagad apteksnes.

Te savu mūža mieru atradīšu

Un ļauno zvaigžņu jūgu nokratīšu

No gurdiem kamiešiem. — Nu, acis, skatiet

Vēl reizi pēdējo! Vēl apkampiet

Jūs, rokas; manas lūpas, elpas durvis,

Ar skūpstu zīmogojiet līgumu. —

Nāc, skarbais ceļvedi, nāc, sūrais biedri,

Nāc, pārgalvīgais stūrmani, un vētrā

Pret asu klinti vāro laivu triec, —

Tev, mīļā, dzeru es!

Dzer.

Jā, aptieķniek,

Tavs virums sīvs. Es mirstu skūpstīdams.

Mirst.

Pa kapsētas otru pusi ienāk mūks Lorenco ar

lākturi, lauzni un lāpstu.

Mūks Lorenco.

Ak svētais Francisk, palīdzi! Cik bieži

Pa kapiem vecā kāja klūp! Kas tur?

Baltazars.

Kāds jūsu draugs, viņš labi pazīst jūs.

Mūks Lorenco.

Lai tevi svētī dievs! Bet, labais draugs,

Kas tā par lāpu tur, kas savu gaismu

Par velti tārpiem, galvaskausiem šķiež?

Tā spīgo Kapuleti kapličā.

Baltazars.

Jā, svētais tēvs, tur ir mans pavēlnieks

Un jūsu draugs.

Mūks Lorenco.

Kas viņš tāds?

Baltazars.

Romeo.

Mūks Lorenco.

Vai ilgi viņš jau šeit?

Baltazars.

Būs pusstunda.

Mūks Lorenco.

Nāc, iesim kapličā!

Baltazars.

Ser, nedrīkstu;

Viņš nezina, ka neesmu prom gājis;

Ar nāvi briesmīgu viņš draudēja,

Ja palikšu un viņu vērošu.

Mūks Lorenco.

Tad paliec! Iešu viens. Jo bailes māc,

Es paredzu šeit lielu nelaimi.

Baltazars.

Zem īves koka sapnī rādījās, —

Mans pavēlnieks ar kādu cīnījās

Un nonāvēja to.

Mūks Lorenco.

Romeo!

Tuvojas kapličai.

Vai, vai, kā asinis gan triepušas

Šī kapa akmeņaino ieeju.

Kas metis asiņainos zobenus

Šīs klusās vietas durvju priekšā?

Ieiet kapličā.

Ak Romeo! Cik bāls! Kas vēl? Tas Pariss,

Viss asiņains! Ak, kāda nestunda

Gan vainīga šai drausmā notikumā? —

Jau viņa mostas.

Džuljeta atmostas.

Džuljeta.

Ak glābējs, labais tēvs! Kur ir mans vīrs?

Es labi atceros, kur jābūt man.

Un tur es esmu. Bet kur Romeo?

Ārā dzirdams troksnis.

Mūks Lorenco.

Es dzirdu troksni! Steigsimies mēs prom

No nāves, sērgu, drausmā miega alas,

Jo kāda vara, augstāka pār mums,

Ir izjaukusi nodomu. Nu, nāc!

Šeit tev pie kājām miris guļ tavs vīrs;

Tur arī Pariss. Nāc, es tevi slēpšu

Pie svētām māsām kādā klosterī.

Jel nevaicā, jau sardze tuvojas.

Džuljeta, iesim, palikt nedrīkstam.

Džuljeta.

Ej, ej viens pats, nekur es neiešu.

Mūks Lorenco aiziet.

Ko redzu? Mīļā rokā indes trauks?

Tad inde viņam mūža mieru nes.

Cik skops! Viņš visu izdzēris, ne piles

Nav atstājis! Tev lūpas skūpstīšu,

Varbūt vēl indes lāsi mātīšu,

Kas mirstot sniegs man veldzi pēdējo.

Skūpsta Romeo.

Vēl tavas lūpas siltas.

Pirmais uzraugs

ārpusē.

Zēn, rādi, kur!

Džuljeta.

Jau nāk! Es pasteigšos. Ak, duncis jaukais!

Pakampj Romeo dunci.

Šeit tava maksts.

Iedur sev krūtis.

Tur sarūsi un ļauj man mirt.

Nokrīt pār Romeo un mirst.

Ienāk uzraugi ar Parisa pāžu.

Pāžs.

Tepat jau būs, rau, tur, kur lāpa deg.

Pirmais uzraugs.

Te zemē asinis. Prom kapsētā,

To pārmeklējiet, katru aizturiet!

Cik šausmīgs skats! Te nogalināts grāfs;

Džuljeta asinīs, tā tikko mira,

To apbedīja te pirms dienām trim. —

Ej ziņo princim, Kapuleti ar!

Sauc Monteki un citus aicini!

Te šausmu noziegumam vieta rasta.

Tik noskaidrojot, atradīsim mēs

To īsto iemeslu šai nelaimei.

Daži uzraugi ienāk ar Baltazaru.

Otrais uzraugs.

Te Romeo kalps; to kapos atradām.

Pirmais uzraugs.

To uzraugiet, līdz atnāks princis!

Ienāk mūks Lorenco ar citiem uzraugiem.

Trešais uzraugs.

Te ir kāds mūks, viņš dreb un vaid, un raud.

Mēs lāpstu viņam atņēmām un lauzni,

Kad pretī nāca viņš no kapsētas.

Pirmais uzraugs.

Pavisam aizdomīgi, aizturēt!

Ienāk princis ar pavadoņiem.

Princis.

Kur nelaime tik agrā stundā cēlās,

Kas mūs no rīta miera iztraucē?

Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti un citi.

Kapuleti.

Kas noticis, ka visur sauc un klaigā?

Sinjora Kapuleti.

Pa ielām ļaudis klaigā: «Romeo!»

Cits sauc: «Džuljeta!», «Pariss!» — visi steidz

Ar vaimanām uz mūsu kapliču.

Princis.

Kas tās par briesmām, kas mums ausīs skan?

Kas tās par izbailēm, kas satrauc prātus?

Pirmais uzraugs.

Ak valdniek, te ir nonāvēts grāfs Pariss,

Te beigts guļ Romeo; Džuljeta arī