VILJAMS ŠEKSPĪRS - ROMEO UN DŽULJETA

Aukle.

Ak svētais tēvs, jel sakiet, svētais tēvs, —

Kur viņš, sinjoras vīrs, kur Romeo?

Mūks Lorenco.

Tur zemē, savu asru sarijies.

Aukle.

Ak, viņš nu cieš tāpat kā sinjora,

Ja gan, tāpat!

Mūks Lorenco.

Ai, sērā saskaņa!

Ai, kļūmā līdzība!

Guļ viņa ar!

Tāpat — un šņukst un raud, un raud, un šņukst.

Nu celieties jel, ja jūs esat vīrs!

Džuljetas vārdā saku — celieties!

Kāpēc jūs iegrimis tā vaimanās?

Romeo.

Aukle!

Aukle.

Jā, jā, sinjor! Viss nāvē izbeidzas.

Romeo.

Tu runā par Džuljetu? Kas ar viņu?

Vai viņa mani lād par slepkavu,

Kas mūsu laimes agro bērnību

Ar viņai tuvām asnīm aptraipījis?

Kur viņa — mana citiem slēptā sieva?

Ko izjūt izpostītās mīlas postā?

Aukle.

Ne vārda nesaka, tik raud un raud,

Te gultā krīt, te atkal trūkstas kājās;

Sauc Tibaltu un piesauc Romeo,

Un atkal gultā krīt.

Romeo.

Sis vārds kā lode man,

Ko raidījis kāds nāvīgs lielgabals,

Nu viņu noveiks, kā šī Jaunā roka

Tās brālēnu, lūk, notrieca. Ak tēvs,

Kur manā Jaunā miesā piemājo

Mans vārds? Teic — kur? Lai pats es sagrauju

Šo mītni riebīgo!

Izrauj zobenu.

Mūks Lorenco.

Nost roku! Teic —

Vai esi vīrs? Pēc vīra izskaties,

Bet pinkšķ kā sievišķis, un rīkojies

Kā satracināts, plēsīgs meža zvērs …

Tu — sieviete, bet vīra izskatā!

Jeb negants zvērs šo divu kārtu veidā.

Pie svētajiem, par tevi brīnos es,

Jo tevi prātīgāku cerēju.

Pēc Tibalta vai nāvēsi pats sevi

Un sievu līdz, kas dzīvo tikai tev,

Tā lāstus sakrādams pār manu galvu?

Kam zemi, debesi un dzīvi pel?

Šī dzīve, zeme, debess — visas tevī

Trīsvienībā. Nu to tu bendēt gribi?

Tu apkauno pats sevi, prātu, mīlu;

Tu, bagātnieks, kam viss pārpilnām dots,

Par neauglīgu turi bagātību,

Sev, prātam, mīlai uzplaukt neļaudams.

Tavs jaukais veids ir tikai vaska tēls,

Kad esi vīrišķību zaudējis.

Tik viltus vien tavs lielās mīlas zvērests,

Tu nonāvē, ko lolot solījies.

Prāts — tavas būtības un mīlas rota, —

Kam vajadzētu visu vainagot,

Pats izšvirkst, nesaprašas pārvaldīts,

Kā pulver's blašķē tūļam kareivim;

Tavs ierocis pats sevi saplosa.

Nu, celies, esi vīrs! Džuljeta dzīvo —

Tā, kuras dēļ tu gribi doties nāvē.

Tev laimējies. Tev Tibalts uzbruka,

Tu viņu pieveici — tev atkal laime.

Kur nāves sods tev draud, kļūst likums draugs

Un pārvērš trimdā to — tā atkal laime.

Tev pieri apmirdz gaisma brīnišķa,

Ap tevi greznā laime rotājas;

Bet tu kā nebēdīgs un gražīgs meitens

Par laimi un par mīlu pukojies.

Nu, pielūko, tas laba gala neņems.

Pie savas mīļās steidz, kā norunāts,

Ej viņas istabā un mierini;

Bet ilgāk nepaliec, līdz sargi nāk,

Tad netiksi tu vairs uz Mantuju.

Tu paliec tur, kamēr mēs pasludinām

Par jūsu laulībām un ienaids rimst.

Mēs lūgsim princi, lai viņš apžēlo,

Tad pārnāksi tu simtkārt priecīgāks,

Nekā tu tagad aizej vaimanādams.

Ej, aukle, sveicini no manis viņu,

Lai mājās visus mudina pie miera,

Pēc kā tie kāro, bēdu nomākti, —

Drīz klāt būs Romeo.

Aukle.

Tu, kungs! Es visu nakti klausītos

Šos labos padomus. To gudro galvu!

Sinjor, es teikšu viņai, ka jūs būsiet.

Romeo.

Jā, saki, un lai mani bargi sarāj.

Aukle.

Lūk, viņa sūta jums šo gredzenu.

Bet nāciet, steidzieties, jo ir jau vēls!

Aiziet.

Romeo.

Kā tas nu atkal mani ielīksmo!

Mūks Lorenco.

Ej! Labu nākt'! Viss atkarīgs no tā,

Vai namā iekļūt paspēsi pirms sardzes,

Un pārģērbies tad līdz ar gaismu prom

Uz Mantuju. Pie tevis savu kalpu

Es dažreiz sūtīšu, lai ziņo tev,

Kas labs šeit notiek, kādas izredzes.

Nu laiks, sniedz roku man, ar labu nakti!

Romeo.

Ja nebūtu tas prieka sauciens skaļš,

Man šķirties būtu grūt' no tevis, draugs!

Nu paliec sveiks!

Abi aiziet.

CETURTA AINA

Istaba Kapuleti mājā.

Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti un Pariss.

Kapuleti.

Mums viss tik nelaimīgi iznāca,

Ka nepaspējām meitu sagatavot.

Tik Joti mīļš bij viņai brālēns Tibalts

Un man tāpat. Bet katram reiz mums jāmirst.

Ir vēls — pie mums vairs viņa nenonāks;

Man jāsaka, es sen jau būtu gultā,

Ja nebūtu man viesis patīkams.

Pariss.

Kā gan lai sērās runātu par kāzām.

Ar labu nakti, sveiciens Džuljetai!

Sinjora Kapuleti.

Jā, labprāt, rītu pat jau izvaicāšu,

Jo šonakt viņa skumju nomākta.

Kapuleti.

Es nešaubos, grāf Paris, mana meita

Jūs iemīlēs. Jūs varat paļauties,

Man viņa paklausīs uz galvošanu.

Tu, sieviņ, vēl pirms gulēt iešanas,

Ej aizrunā par manu Parisu

Un aizrādi, ka tūlīt trešdienā, —

Bet, pag, kas šodien mums?

Pariss.

Nu, pirmdiena, sinjor!

Kapuleti. .

Ak pirmdiena! Tad trešdien būs par ātru.

Liec ceturtdien, tā saki: ceturtdien

Būs viņai laulības ar grāfa kungu.

Jūs paspēsiet? Vai patiks tāda steiga?

Mēs neko lielu, tikai pāris draugu;

Jo, redziet, Tibalts tikko nonāvēts,

Ja dzīres rīkosim, var nodomāt,

Ka radinieka tuvā nav mums žēl.

Pusduci draugu ielūgsim, tas viss.

Vai ne? Bet kā jums patīk ceturtdiena?

Pariss.

Mans kungs, kaut rīt jau ceturtdiena būtu.

Kapuleti.

Tad labi, ceturtdien mēs gaidām jūs.

Tu, mīļā, ieej vēl pie Džuljetas,

Uz kāzu dienu viņu sagatavo. —

Nu sveiki, grāf! — Hē, uguni tur aizdegt

Man istabā! Patiešām, jau tik vēls,

Ka drīzāk jārunā par agrumu.

Ar labu nakt'!

Aiziet.

PIEKTĀ AINA

Kapuleti dārzs.

Romeo un Džuljeta augšā pie loga.

Džuljeta.

Vai tu jau gribi iet? Vēl diena tālu.

Tā lakstīgala bij, ne cīrulis,

Kas tev tik baigi ausī ieskanējās.

Ik nakti viņa granātkokā pogo.

Jel tici, mīļais, tā bij lakstīgala.

Romeo.

Tas cīrulītis, rīta vēstnesis,

Ne lakstīgala. Skat, kur austrumos

Jau blāzmas stari glūn aiz mākoņiem,

Nakts sveces izdziest, — jautrā, jaunā diena

Kāpj ziņkārīga miglas kalna galā.

Ja bēgšu — dzīvošu, ja ne — man jāmirst.

Džuljeta.

Šis gaišums dienas gaisma nav, es zinu:

Tas ir kāds saules palaists meteors

Par lāpas nesēju, kas šonakt ceļā

Tev gaismu rādītu uz Mantuju.

Nu paliec vēl, tev nav tā jāsteidzas.

Romeo.

Lai mani sagūsta, lai nonāvē!

Es visu pieņemu, kā vien tu vēlies.

Jā, nav šī krēsla rīta acis, — nē,

Tas mēness vaiga bālais atspīdums.

Un tas nav cīrulis, kas debess lokā

Pār mūsu galvām gaisā trallina.

Man grūti projām iet, lai nāve nāk;

Ja Džuljeta to novēl, tad labprāt.

Draugs, nav vēl rīts, nāc, parunāsimies!

Džuljeta.

Ir rīts, ir rīts, bēdz projām, pasteidzies!

Tas cīrulis, kas tur tā vītero,

Mums skarbas, juceklīgas skaņas bārsta.

Gan teic, ka cīruļdziesma savieno, —

Šī ne, tā tikai jauc un izšķir mūs.

Teic: cīrulis ar krupi acīm mijis;

Ak, kaut jel mainījušies ari balsīm.

Šī balss nu roku rokai atrauj mums,