VILJAMS ŠEKSPĪRS: ROMEO UN DŽULJETA

CETURTA AINA

Iela.

Uznāk Benvolio un Merkucio.

Merkucio.

Pie joda, Romeo kur ielīdis!

Nav laikam šonakt mājās gulējis?

Benvolio.

Nē, tēva mājās ne; man teica kalps.

Merkucio.

Ak, bālā, cietsirdīgā meitene,

Tā viņu nomoca, līdz kļūs viņš traks.

Benvolio.

Un Tibalts, vecam Kapuleti rada,

Ir viņam atsūtījis vēstuli.

Merkucio.

Un galvot varu x izaicina to

Uz divkauju.

Benvolio.

Gan Romeo tam pratīs atbildēt.

Merkucio. Rakstītājam var atbildēt katrs, kas tik rakstīt prot.

Benvolio. Nē, es domāju, viņš droši atbildēs uz pārdrošību.

Merkucio. Nabaga Romeo, viņš jau tā satriekts! Pagalam, bālās meičas melno acu caururbts; mīlas dziesma ieskanējusi viņam tieši ausī; viņa sirdi pašā serdē pāršķēlusi aklā strēlniekzēna bulta. Vai tāds vīrs Tibaltam būs pretinieks?

Benvolio. Kas ir šis Tibalts?

Merkucio. Nu, vairāk nekā Runču princis senā teikā,

kad es tev saku. O, viņš ir dūšīgs goda jūtu kaptei-

nis! Viņš duelējas tā, it kā dziesmu dziedātu pēc

notīm: ietur takti, laiku, samērus; ar visām pietu-

rām: viens, divi un trīs — jau tev asmens krūtīs līdz

spalam; tāds duelants, ka tikai piesargies! īsts pir-

mās šķiras bruņinieks no labas cilts, kam kauties

nieks, zina likumus, zina pirmo, otro gājienu; visus

dievišķīgos passado! Punto reverso! Un — hei!

Benvolio. Kas tas?

Merkucio. Lai mēris parautu šos balamutīgos ākstus,

ķēmus plātīgos, kas kropļo valodu pa jaunam! «Ak

Jēzus, tas ārkārtīgi labs asmens! Tas ārkārtīgi stalts

vīrietis! Tā ārkārtīgi laba meiča!» Vai tā nav bēdīga

lieta, mīļie senči, ka mūs apsēdušas šīs svešzemju

mušas, šie modes švīti, visi šie «pardoni», kas tā

mīl iznesties pa jaunam, ka neprot vairs ērti nosēs-

ties uz vecā sola!

Uznāk Romeo.

Benvolio. Nu skat, kur Romeo! Tur nāk Romeo!

Merkucio. Bez savas rotas un kā izžāvēta siļķe. O, mie-

sas, miesas, jūs mēmās zivis! Nu izplūst viņš tik

augstā dzejā kā pats Petrarka, pret viņa dāmu Laura

tīrā ķēkša, — tik, protams, viņas mīļākais to labāk

apdziedāja; Dido — slampa; Kleopatra — čigāniete;

Helēna un Hēro — palaidnes un ielasmeitas; Tizbe —

lai gan zilace vai kaut kas tāds, bet nekas neiz-

teicams. Signior Romeo, bon ļour! Te būs jums

franču apsveikums par jūsu franču ūzām. Jūs šo-

nakt mūs tik smalki izmuļķojāt.

Romeo. Labrīt jums abiem, mīļie draugi! Kā tad es jūs

izmuļķoju?

Merkucio. Izmukāt, ser, izmukāt; vairs neatceraties?

Romeo. Piedod, labais Merkucio, man bija kas svarīgs

darāms; tādos gadījumos cilvēkam atļauts pārkāpt

pieklājības likumus.

Merkucio. Nu, protams, tādos gadījumos kā tavējais

atļauts locīt ceļus.

Romeo. Saprotams, aiz pieklājības.

Merkucio. Un tāpēc tu tā skaisti izlocījies.

Romeo. Vispieklājīgākais izskaidrojums.

Merkucio. Nu jā, es tak esmu pats pieklājības zieds.

Romeo. Ziedu pušķis.

Merkucio. Pareizi.

Romeo. Gluži kā manu kurpju ziedainās rozetes.

Merkucio. Labi teikts! Turpini vien savas asprātības,

kamēr kurpes noplīsis, jo pazoles tām plānas; kad

tās būs noplīsušas, tava asprātība arī būs sadilusi.

Romeo. Ak, plāni pazolētā asprātība, tā sadils drīz.

Merkucio. Benvolio, draugs, nāc izšķir mūs, man atjau-

tība sāk jau izsīkt.

Romeo. Ieper un piespied piešus, ieper un piespied, ci-

tādi es uzsaukšu, ka noskrēju.

Merkucio. Nē, ja tavas asprātības lidotu kā meža zo-

sis — es būtu pazudis; jo tavā vienā domā vairāk

mežainības nekā manos visos piecos prātos. Vai tā-

pēc es tev kāda zoss?

Romeo. Tu cits nekas man neesi bijis; zoss paliek zoss.

Merkucio. Es tev iekodīšu ausī par šo joku.

Romeo. Nē, labā zostiņ, nekod vis.

Merkucio. No tavas rūgti saldās asprātības iznāks va-

ren piparota mērce.

Romeo. Vai tas nav teicams aizdars garšīgam zoss ce-

petim?

Merkucio. Ak, šāda tava kazlēnādas asprātība nu jau

stiepjama no collas gabaliņa olekts garumā!

Romeo. Es stiepju to līdz vārdam «garums»; ja pielie-

kam to tavai «zosij», tad iznāk, ka tu esi garumā

un platumā trekna zoss.

Merkucio. Redzi nu, vai tā nav labāk nekā stenēt par

mīlu? Tagad tu runā kā cilvēks, esi atkal Romeo.

Nu tu esi pats, kāds bijis pa dabai un pa mākai.

Jo šī siekalainā mīla atgādina apmātu milzeni, kurš,

mēli izkāris, mētājas no viena kakta citā, meklē-

dams, kur varētu iegrūst savu āksta zizli.

Benvolio. Nu, pietiks, pietiks!

Merkucio. Ar savu prasību tu manu joku tikai sasprindzini.

Benvolio. Citādi tavs joks var izstīdzēt pārāk garš.

Merkucio. Ak nē, tu maldies! Es saņemtu to īsumā: jo

mans joks jau nonāca līdz pašam dzijumam un bei-

gās es vairs nevarēju stiept to garumā.

Romeo. Skat, kur nāk diženība!

Uznāk aukle un Pjetro.

Merkucio. Buru laiva pilnās burās!

Benvolio. Divas: brunčos un biksēs.

Aukle. Pjetro!

Pjetro. Ko pavēlat?

Aukle. Manu vēdekli, Pjetro!

Merkucio. Mīļais Pjetro, aizklāj viņas seju, jo viņas

vēdeklis daudz glītāks.

Aukle. Labrīt, sinjori!

Merkucio. Labvakar, daiļā sinjora!

Aukle. Vai tad tagad vakars?

Merkucio. Gandrīz tā, kad es jums saku! Jo saules ci-

parnīcā nekaunīgās bultas gals rāda taisni pusdienu.

Aukle. Ejiet nu! Kas jūs par cilvēku!

Romeo. Tāds cilvēks, sinjora, ko dievs radījis sev pa-

šam par apsmieklu.

Aukle. Tiešām labi teikts! «Sev pašam par apsmieklu»,

vai ne? Sinjori, varbūt kāds man pateiksiet, kur es

varētu atrast jauno Romeo?

Romeo. Es to varu pateikt, bet jaunais Romeo būs ve-

cāks, kad jūs viņu atradīsiet, nekā tobrīd, kad jūs

viņu sākāt meklēt. Es esmu pats jaunākais šī vārda

nesējs, ja ne pats sliktākais.

Aukle. Lieliski teikts.

Merkucio. Kā tā? Vai sliktākais var būt labs? Jauka sa-

runa, nudien; un gudra, gudra!

Aukle. Ja jūs tas, sinjor, man jums kas sakāms.

Benvolio. Viņa to aicinās kādās vakariņās.

Merkucio. Savedēja, savedēja! Atū viņu, atū!

Romeo. Ko tu tur dzenā?

Merkucio. Ne jau zaķi,- sinjor; un, ja arī zaķi, tad tik

kārnu, vāju, izbadējušos, kāds der tik gavēņa pīrā-

gam.

Dzied.

Vecs zaķis, pelēcis,

Vecs, pelēks garausis,

Man būtu kumoss gards, kad gavēnis.

Bet, kā lai norīt varu,

Tam aste ir par garu,

Un pelēcis pats gluži sasmacis.

Romeo, vai tu nāksi uz māju? Mēs paēdīsim pie tava

tēva pusdienas.

Romeo. Es jūs panākšu.

Merkucio. Sveika, senā skaistule, sveika.

Dzied.

Daiļā, senā skaistule.

Merkucio un Benvolio aiziet.

Aukle. Nu, sveiki, sveiki, pie joda! Sakiet man, lū-

dzams, — kas šis bezkaunīgais puisis tāds ir, pilns

tīro muļķību?

Romeo. Kāds jauneklis, aukle, kas labprāt sevī klausās

un vienā minūtē var sarunāt vairāk nekā pats mē-

nesī dabū uzklausīt.

Aukle. Ja viņš vēl man ko teiks, tad es viņam tā sa-

došu, un, kaut viņš būtu vēl stiprāks, nekā ir, es

tikšu galā vēl ar divdesmit tādiem Džekiem; un, ja

nevarēšu pati pievārēt, tad to izdarīs cits. Knauķis