VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

Es kļūtu dieve skaistākā virs zemes:

Divdesmittūkstoš citu liek aiz manis,

Pat manu ģīmetni viņš iegleznojis.

Princese.

Un glezno labi?

Rozalīna.

Burtus gan, ne slavu.

Princese.

Kā tinte skaista tu — tas jauki teikts.

Katarina.

Tik balta tu kā lielais «B», kas kladē.

Rozalīna.

Es parādā tev nepalikšu, nē,

Mans draugs, kas zelta burtiem nogleznots,

Jo seja tev ir pilna burtiem «o»!

Katarina.

Tev bakas izdobs seju par šo joku!

Princese.

Bet, Katarina, ko tev novēl Dimēns?

Katarina.

So cimdu.

Princese.

Tikai vienu? Otru ne?

Katarina.

Jā gan. Kad neapmierināts vēl bija,

Viņš tūkstoš mīlas pantu atsūtīja.

Tie liekulības pilni, neveikli

Un garlaicīgi, tukši, niecīgi.

Marija.

Šos, pērles šīs man Longvils atsūtījis,

Pusjūdzi garu pantu virkni vijis.

Princese.

Tu vēlētos, man šķiet — nu pastāsti, —

Lai pērles garākas un panti īsāki?

Marija.

Tas tiešām būtu visai tīkami.

Princese.

Cik jauki, ka tā pielūdzējus smejam.

Rozalīna.

Kad naudu šķiež, vai mēs lai asras lejam?

Vēl pamocīšu Bironu, pirms ejam.

Kaut kalpos nāktu tas tik nedēļu,

Kā viņš man līstu, lūgtos, vaidētu,

Kā laiku vērotu un rēķinātu,

Un tukšiem pantiem nomocītu prātu!

Ka vergs viņš pildītu, ko es tam lieku,

Ka viņu nerroju, vēl justu prieku.

Kaul sevi man tik cieši pakļāvis,

Ka nerrs viņš man, es viņa liktenis!

Princese.

Neviens tik viegli cilpā nelīdīs

Kā gudrais, kad par muļķi palicis.

Jo muļķība no gudrības vien ceļas,

Un gudrība tur savkārt spēku smeļas.

Rozalīna.

Kas jauns, tam asinis tā neliesmo

Kā vīram, kuru kaisle saviļņo.

Marija.

Nav nelgas neldzībā tik liela malda

Kā gudrā, kad to prāta mulsums valda.

Tur visi garaspēki liecina,

Ka vientiesībai sava vērtība.

Princese.

Tur nāk Boijē. Viņš smiedamies šurp steidzas.

Uznāk Boijē.

Boijē.

Aiz smiekliem tiešām te vai jānobeidzas.

Princese.

Ko pateiksi, Boijē?

Boijē.

Nu mudīgāk

Uz karu, meičas, ienaidnieki nāk

Pret kluso nometni, jūs pārsteigt, lemt,

Ar mīlas argumentiem gūstā ņemt.

Jūs prātus pulcējiet, lai rindā stātos,

Vai gļēvi galvas sedziet padodoties.

Princese.

Deniss tad Kupidonu apkaro?

Bet kam tie uzbrūk mums, spiegs, saki to?

Boijē.

Es sikomoras ēnā biju atgulies

Pusstundu klusā mierā atpūsties,

Bet iztrauca — es klausos, čabēt sāk,

Un manai guļas vietai tuvu nāk

Ar biedriem karalis; nu, manot tos,

Es turpat biezos krūmos paslēpos

Un noklausījos, ko jūs dzirdēsiet, •—

Tie pārģērbušies šurpu nāks, man šķiet.

Kā herolds viņiem veikls pāžs ir omā,

Tas labi iedzīvojies sūtņa lomā.

Tie akcentu un toni viņam rāda:

Tu runā tā, un poza tev lai tāda.

Bet daži tomēr stipri baiļojas,

Vai neapjuks, kad jūsu priekšā stās.

Teic valdnieks: «Eņģeli tu redzēsi,

Bet nenobīsties, runā dūšīgi.»

Bet zēns tam atbild: «Eņģeļi nav slikti,

Ja velns tā bijusi, tad bītos dikti.»

Tie smējās, palaidnim uz pleca sita,

Ka īstā pārdrosmē šis drošais krita.

Viens rokas berzēja un zvērēja:

Tik veikla runa vēl nav dzirdēta.

Otrs līksmi knipjus sita, kliedza šņākdams:

«Via! Uz priekšu! Lai tad nāk kas nākdams!»

Trešs lēkāja un sauca: «Nu tik labi!»

Cits riņķī griezās — zemē bija abi.

Tā beidzot visi zemē novēlās

Un traku smieklu jūklī kūļājās,

Līdz pagurums šos nelgas visus māca

Un beidzot svinīgi tie raudāt sāca.

Princesc.

Bel kā? Bet kā? Tie atnāks šurp pie mums?

Boi/6.

Šodienu pat, es apgalvoju jums,

Būs krievu — maskaviešu uzbrukums.

Tie raudzīs runāt, dejot, glaimos kvēlot,

Katrs centīsies jums savu mīlu tēlot.

Katrs savu dāmu viegli saskatīs

Pēc rotas, ko tas viņai sūtījis.

Princese.

Ak tā tie domā? Nenāksies tik lēti:

Mums masku kostīmi būs neredzēti,

Un, katrs lai pūlētos, cik vien tik spēs,

Viņš savas dāmas seju neredzēs.

Šo rotu, Rozalīna, paņem sev,

Tad valdnieks tevi izvēlēsies sev.

Ņem to, man savu dod — es droši zinu,

Ka Birons mani noturēs par Rozalīnu.

Jūs savas tāpat mainiet; jautri ies:

Jūs redzēsiet, kā viņi kļūdīsies.

Rozalīna.

Tad rotas kariet labi saredzamas.

Katarina.

Bet sakiet — šādai spēlei nolūks kāds?

Princese.

Mans nolūks — viņu plānu jaukt ar savu.

Mūs izmuļķot — tiem radies nodoms šāds,

Lai muļķotājs pats galā paliek tāds.

Ja viņi savām jūtām vaļu dotu,

Mēs visus šodien īsti izmuļķotu;

Tad izzobot, cik jaudas, vaļa būs,

Kad tie bez maskām atkal redzēs mūs.

Rozalīna.

Bet, ja tie aicinās, vai dejot iet?

Princese.

Nekādā ziņā ne! Jūs nekustiet,

Nekādu uzmanību nepievērsiet;

Kad runā tie, tad galvu projām grieziet.

Boijē.

Tā runātāju izmisumā dzīs,

Viņš apjuks, savu lomu aizmirsīs.

Princese.

Tas nolūks mans. Kad viens te runā pīsies,

Ne lūgti citi vairāk nerādīsies —

īsts joks, kad joku jaukt ar joku prot,

Tiem viņu ņemt, bet neko pretī dot.

Tā uzvarētājās mums viegli stāties,

Bet viņi bēgs, kad sāks tiem slikti klāties.

Trompe/u pūtieni aiz skatuves.

Boijē.

Nāk maskas! Steidzieties un maskojieties!

Dāmas maskoļas. Uznāk mauru muzikanti, Kode, karalis,

Birons, Longvils un Dimēns krievu apģērbos un masko jušles.

Kode.

«Lai sveicinātas daiļākās virs zemes . ..»

Boijē.

Tik daiļas, daiļa cik ir taftas maska.

Kode.

«Ak daiļo dāmu svētā sabiedrība

Dāmas pagriež viņam muguru,

Kas muguras pret mirstīgajiem griež…»

25 1544 385

Birons

Kodēm, sāņus.

Acis, nelieti, acis!

Kode.

«Kas actiņas pret mirstīgajiem griež,

Kas … kas .. .»

Boijē.

Pareizi: kas nu tālāk būs?

Kode.

«Kas debešķīgā mīlā savus skatus