VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

Kur ejam mēs, tur viņas līdzi nāk.

Ja meiču acīs paveramies mēs,

Vai neredzam tur savas zināšanas?

Ak kungi! Mācīties mēs zvērējām,

Un grāmatas tā paši aizliedzām.

Kā, karali, un jūs, un jūs, un jūs

Gan drūmā vērojumā atrast spētu

Tos ugunīgos ritmus, kuriem meičas skats

Tik bagātīgi apveltījis jus?

Mīt citas smagas zinības tik galvā,

Un tāpēc viņu kalpi pacietīgie

Tik lielām pūlēm labumu tur gusl.

Bet mīla, sieviešacīs mācījusies,

Vien galvā ieslodzīta nepaliek,

Ar spēku divkāršu dzen katru spēku

Daudz vairāk veikt, kā viņai dols un domāts.

Tā acīm piešķir asredzības veiksmi,

Kas mīl, tam ērgļa acis liekas aklas.

Kas mīl, tam auss vissmalko skaņu dzird,

Pat zagļa pieradusi dzirde nieks.

Kas mīl, tas sajūt jūtīgāk un maigāk

Kā gliemezis ar kairiem taustiņiem.

Kas mīl, tam mēle Bakha garšu veic.

Kā Hērakllauvai mīlētājam spēks,

Kas Hesperides kokos viegli kāpj.

Kā Sfinkss ir mīla gudra; skanīga

Un salda tā kā Apollona lira.

Kad runā mīla, dievu balsis trauc,

Lai debestelpā harmoniju viestu.

Nekad lai dzejnieks nemēģina rakstīt,

Pirms spalvu mīlas sāpēs apslacījis, —

Vien tad tā panti rupjas ausis skar

Un tirāniem liek cilvēcīgi just.

No sieviešacīm doktrīnu šo ņemu:

Tās allaž spridz kā Prometeja uguns,

Tās grāmata, tās māksla, tās ir skola.

Tās vēro, uztur, sarga pasauli,

Bez viņām pilnība nav sasniedzama.

Tas nelgu zvērests bij pret sievietēm,

Vai, turēdami to, jūs nelgas būsit?

Par gudrību — šo vārdu visi mīlam —

Un mīlas dēļ — šis vārds mūs visus mīl, —

To vīru vārdā, sievietes kas rada,

Un sievu vārdā, kas mūs dar' par vīriem,

Lai laužam zvērestu un rodam sevi

Vai, sevi lauzdami, lai turam zvērestu.

Šī vārda laušana ir reliģija,

i Iii dievišķīgais likums — žēlsirdība,

Kas mīlu spēj no žēlsirdības šķirt?

Karalis.

Sveiks, Amor svētais! Bruņinieki, seglos!

Birons.

Uz priekšu, karogi! Mēs sekosim,

Mēs viņus satrieksim! Bet lieciet vērā,

Lai cīņā pašu sauli nesaskaldām.

Longvils.

Nu skaidriem vārdiem — frāzes metam nost

Vai sāksim tagad apcelt franču dāmas?

Karalis.

Un iekarot. Un tāpēc padomāsim,

Kā izpriecu tām rīkot nometnē.

Birons.

Vispirms no parka aizvedīsim tās,

Lai katrs savu izredzēto ved

Zem rokas. Pēc tam vēlāk pēcpusdienā

Ar izpriecu tām laiku pakavēsim,

Cik īsais sprīdis to vēl atļaus mums.

Lai dzīres, dejas, maskas, jautras stundas

Tais' ceļu mīlai un to rozēm kaisa.

Karalis.

Uz priekšu tad, lai laiku nekavējam,

Šais īsās stundās paveicam, ko spējam.

Birons.

Uz priekšu! Graudus nevāks, nezāles kas sēj,

Met patiesība abos kausos svaru.

Par zvērestgrēku meičas sodīt spēj,

To izpirkt raudzīsim ar lētu varu.

Visi aiziet.

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Parks.

Uznāk Nātaniēls, Oloierns un Dulnis.

Oloferns. Satis quod sufficit.

Nātaniēls. Pateicos dievam par jums, kungs: jūsu runas

pie pusdienu galda bij asas un sentencēm bagātas,

rotajīgas bez lauzīšanās, asprātīgas bez afektācijas,

pārdrošas bez nekautrības, pamācošas bez pedan-

tisma un īpatnas bez ķecerības. Es šajās quondam

dienās runāju ar kādu no karaJa galminiekiem, ko

titulē, dēvē vai sauc par donu Adriāno de Armādo.

Oloferns. Novi hominem tanquam te. Sis cilvēks ir iedo-

mīgs, viņa runas augstprātīgas, viņa mēle asa kā

nazis, viņa acis godkāras, viņa gaita majestātiska,

visa viņa izveiksme uzpūsta, smieklīga un trasoni-

kāla. Viņš ir par daudz izsmalcināts, par daudz pār-

spīlēts, par daudz afektēts un, ja tā var teikt, pārāk

klaidonīgs, pārāk svešzemniecisks.

Nātaniēls. īpatns un sevišķi izmeklēts epitets.

Ieraksta kabatas grāmatiņā.

Oloferns. Savas daijrunas pavedienu viņš izvērpj smal-

kāku nekā savas argumentācijas virvi. Es nevaru

ciest tādu fanātisku fantastismu, tādus nesabiedriskus

un stūrainus sarunu biedrus, tādus ortogrāfijas

mocītājus. Piemēram, viņš saka dout, kad jāsaka

doubt, un det, kad jāizrunā debt, — d, e, b, t, nevis

d, e, I; tāpat calf— half, cauf— haul; neighbour viņš

Izrunā nebour, bet neigh vienkārši saīsina par ne.

Tas ir pretīgi — viņš droši vien teiktu «pretišķi».

Tas mani noved līdz insania! Ne intelligis, dominē.

Tas mani padara traku, nevaldīgu.

Nātaniēls. Laus Deo, bone intelligo.

Oloferns. Bon, bone — kur jāsaka bene? Prisciāns reiz

dabūja pļauku, bet nekas.

Nātaniēls. Videsne quis venit?

Oloferns. Video, et gaudeo.

Uznāk Armādo, Kode un Paurītis.

Armādo. Puiš!

Oloferns. Quare puiš, nevis puis?

Armādo. Miera vīri, esiet sveicināti!

Oloferns. Sveicināti, viskareiviskākais kungs.

Kode

sāņus, Paurītim.

Tie nāk no liela valodu mielasta, kur sazagušies dru-

patu.

Paurītis. O, tie jau ilgus gadus pārtiek no tā, ko izvelk

no valodas ubagdāvanu groza. Brīnos, kā tavs kungs

tevi nav vēl aprijis kā kādu vārdu: no galvas līdz

papēžiem tu taču neesi tik garš kā honorificabilitudi-

nitatibus;' Tevi taču vieglāk norīt nekā vēža ļipiņu.

Kode. Klusu! Nu sāksies klaboņa.

Armādo

Oloternam.

Mosjē, vai jūs esat zinību vīrs?

Kode. Jā, jā, viņš māca puikām ābeci. Kas iznāk, kad

«ē» un «b» pārstāda otrādi, un kam ragi virs galvas?

Oloferns. «Bē» iznāk, pueritia.

Kode. Bē — blej kā īsts auns ar ragiem! Nu jūs redzat

zinātnību.

Oloferns. Quis, quis, tu konsonant?

Kode. Jūsu zināšana ir patiešām spulga. Spulga ir jauks,

jauns vārds. Sadaliet to atsevišķos burtos.

Oloferns. S, p, u, 1, g, a.

Kode. To «a» es paņemu sev. Lasiet tos pārējos otrādā

kārtībā.

Oloferns. G, 1, u, p, s — glups. Glups?

Armādo. Nē, pie Vidusjūras sāļajiem viļņiem! Tas bij

jauks belziens, veikls asprātības tvēriens! Viens,

divi, trīs — un viens tāds īss! Mana sapratne līksmo

par to — ass prāts!

Kode. Ko bērns ieliek vecam vīram galvā, — labāk

sakot, uz galvas?

Oloferns. Ko tāds izteiciens apzīmē?