VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

Karalis. Ak vai man!

Birons

sāņus.

Pāršauts — šaubu nevar būt! Turpini tikai, labais

Kupidon! Savu bultu tu esi trāpījis viņam krūšu krei-

sajā pusē. Un sacerējums tam arī!

Karalis

lasa.

«Tik mīļi zelta saule neskūpsta

No rozes lapām rīta rasu svaigu

Kā tavu acu spodrā atmirdza

Nakts valgmes norasotu manu vaigu.

Un sudrabmēness nav ne pus tik spožs,

Kad slīd pār dzelmes kristāldzidro snaudu,

Kā cauri asrām sejs tavs uzvarošs,

Tas atmirdz katrā asarā, ko raudu.

Tu varone, kas triumfratos brauc

Pār manām sāpēm, kas tev ceļā klājas,

Jel mirkli pamest, viņas tevi sauc

Un tavu slavu izpaust neapstājas.

Ja sevi mīlēsi, man raudāt nāksies vien,

Būs asaras tev spogul's mūža dien'.

Tu karalieņu karaliene sevī —

Ne domai veikt, ne slavai sasniegt tevi.»

Kā pateikt viņai to? Lai paliek papīrs —

To, lapas, apklājiet! — Tur vēl kāds nāk.

Dzirdami soli.

Ko, Longvils? Lasa? — Slēpties mudīgāk?

Noslēpjas.

Birons.

Jau trešais muļķis apkārt klaiņot sāk.

Uznāk Longvils papīru rokā.

Longvils.

Ak vai man, zvērestu es lauzis esmu!

Birons.

Jā gan, kā viltzvērnieks, kam viltus spriedums.

Karalis.

Jauns mīlētājs man biedros — mazāk kauna!

Birons.

Viens dzērājs otru sveic - n

Longvils.

Bez manis zvērestu neviens vai lauzis nav?

Birons.

Es tev par prieku teiktu, ka zinu divus jau.

Mēs triumviri esam; tu staba galā ar,

Kur muļķa mīlestība mūs visus trijus kar.

Longvils.

Kaut būtu manas rindas tev par ķīlu

Un teiktu: «Marija, es tevi mīlu!»

Nē, labāk prozā sākt — kur atskaņas lai ronam?

Birons.

Jā, panti izšuvas uz biksēm Kupidonam,

Tam ģērbu samaitāsi.

Longvils.

Nu, lai vien iet tas pats.

Lasa.

«Vai tavu acu debess retorika,

Pret kuru velti vārdiem cīnīties,

Nav tā, kas zvērestu man pārkāpt lika?

Nē, tevis labad neesmu noziedzies.

Pret sievietēm es zvērēj's — pierādīšu,

Ka dieve esi, ko es pielūdzu,

Ja zemes zvērestu es lauzis tīšu,

Man visi grēki rīst, ja svētī tu.

Kas zvērests? Tikai dvaša, tvaiks, ko dvesi,

Tu — saule, kas pār manu zemi mirdz,

Tu zvēresttvaiku viegli izklaidēsi,

Var vārdu lauzt, kad tevis tiecas sirds.

Ja lauzis esmu — kas tik muļķis būtu, —

To nepārkāpt, lai paradīzi gūtu?»

Birons.

To tikai aknas dar', no gaļas dievus taisa,

Par dievi zoslēns tiek. Tā jēdzienus te maisa!

Dievs sarg'! Kur ejam, kādos aizmaldos!

Longvils.

Ar ko lai nosūtu? — Nāk! Paslēpšos.

Noslēpjas. Dzirdami soļi.

Birons.

It visi šeit tā slēpjas kā jokos bērnišķos.

Kā pusdievs es še sēžu, un mākon's mani sedz,

Un muļķības, kas notiek, man acis slepen redz.

Kaut taču vēl kāds nācis! Ak kungs, ir ar jau klāt!

Uznāk Dimēns papīru rokās.

Dimēns! Nu četras peles var slazdā blakus stāt!

Dimēns.

Ak Katiņ dievišķīgā!

Birons.

Ak pasaul's ērms!

Dimēns.

Pie debesīm! Tas brīnums! Stulbst mirstīgs skats.

Birons.

Pie zemes! Melo: cilvēks! Tu redzi pats!

Dimēns.

Pret viņas ambras matiem ir ambra nieks!

Birons.

Ak, krauklis ambra krāsā! Katrs vārds te lieks.

Dimēns.

Tai augums ir kā ciedrs.

Birons.

Pag, jāsāk.i,

Ka pleci tā kā grūtai.

Dimēns.

Kā diena tā.

Birons.

Kā diena gan, kad saule slēpties var.

Dimēns.

Ak, kaut es viņu gūtu!

Longvils.

Es savu ari

Karalis.

Un savu es! Cits nav nekas.

Birons.

Āmen, un es tad savu! Vai labi teikts nav tas?

Dimēns.

Es gribu aizmirst to, bet kā to spēt?

Tā asinis, kā viņu neredzēt?

Birons.

Jums asinīs? Tad vajag asins laist

Un bļodā tecināt. Kā neprāts kaist!

Dimēns.

Ko uzrakstījis, vēlreiz lasīt var.

Birons.

Var klausīt vēl, cik stulbu mīla dar'.

Dimēns

lasa.

«Kādu dienu — tad bij maijs,

Mīlas mēnes's vienīgais, —

Viņa rozi ieskatīja,

Kuru vējiņš nolocīja,

Samta lapās celiņš dzīts,

Aizskrien viņš tur nemanīts.

Mīlā nāvesslimais gaida,

Lai to vēji vieglu raida.

Vējš, viņš teic, tai vaigus skar,

Kaut tas novēlēts man ar!

Bet es esmu zvērējies

Viņai klātu neskarties.

Jaunība tā nesolās,

Ziedi viņai patīkas!

Nesakiet, ka grēkoju,

Zvērestu kad pārkāpu.

Jupiters pats tevi sveiktu,

Junonu par mori teiktu,

Pats par cilvēku viņš kļūtu,

Lai kā mirstīgs tevi gūtu.»

Šo aizsūtīšu un vēl pielikšu,

Cik grūtas mīlas mokas pārcietu.

Kaut Birons, Longvils un pats karalis

Tā mīlētu kā es, tas nelietis!

Vai nav, kas grēka ēnu projām gaina?

Tur taisnīgs katrs, ja katram sava vaina.

Longvils

iznākdams laukā.

Dimēn, tev mīlai piedošanas nava,

Tu gribi, lai mums katram mīla sava.

Tu paliec bāls, es, zinu, nosarktu,

Ja mani pārkāpumā pieķertu.

Karalis

iznākdams laukā.

Jūs sarkstat, kungs, jums grēcīgs skats,

To rājat jūs, bet divreiz vainīgs pats.

Mariju nemīli? Vai Longvils kad

Ir rakstīj's sonetus? Nē, it nekad!

Uz krūtīm rokas nava salicis

Un mīlas trenktu sirdi valdījis.

Es šepat krūmos slēpies stāvēju,

Jūs abus klausījos un nosarku.

Es noklausījos jūsu stulbās dzejās

Un vēroju, kā dvesāt kaisli sejās.

Ak vai man! — viens: ak Kātiņi — olis. Par matiem

Tas viens un otrs par debešķīgiem skūtiem.

Longvilam.

Jums vārdu lauzt par paradīzi tīk.

Dimēnam.

Jums Jupiteru pulgot neapnīk.

Ko teiktu Birons, ja viņš dzirdētu,

Kā jūs te laužat stingro zvērestu?

Kā viņš te ņirgātos, kā asprātības bērtu!

Ar kādām smieklu pātagām jūs pērtu!

Par visām bagātībām, kas man klāt,

Tāds negribētu viņa priekšā stāt.

Birons

iznākdams.

Nu liekulību sodīt nākas iet. —

A! sabiedrotie mani, piedodiet!

Ar kādām tiesībām tu šitos tirdī

Vai mīlas kvēli neslēp paša sirdī?

Vai tavas acis nav kā triumfrati?

Vai asarā tev nespuldz mījā pati?

Tu zvērestu pats nekad nespēj lauzt,

Ne sonetos par mīlu žēli gaust.

Bet nekaunieties tak tā visi līdz,

Ka noklausīti jūs, tas nepalīdz…

Tu viņam, karalis tev skabargu,

Bet es to visiem trim jums atrodu.

Ak, kādu nelgu ainu redzēju,

Cik nopūtu, cik vaidu, asaru!

Kā skatot valdījos, kad karalis

Par sīku odu bija palicis!

Kad lielais Hērakls gāja riņķa dejā,

Bet gudrais Zālamans visvieglā dzejā

Un Nestors puiku barā ripas sita, •—

Aiz smiekliem stingrais Timons zemē krita.

Dimēn, kur slēpjas bēdu avots tavs?

Un tev, Longvil, tak ari kaut kur savs?

Un jums, mans kungs? Es zinu, krūtīs vien,

Bet vēl kur?

Karalis.

Joks par sīvu, jānudien!

Vai, gudrais, nodevis tu esi mūs?

Birons.

Es jūs ne, bet mani esat jūs.

Es godīgs biju, grēku baidījos

Un vārdu lauzt nemūžam neņemtos,

Nu nodots esmu, aplam iestājies

Es biedros jums, kas allaž greizi ies.

Vai redzējis kāds mani pantus taisot,

Aiz mīlas vaidot, skaistumzāles maisot?

Vai ir starp jums kāds, kuram sacīt klājas,