VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

Ar «pē» un «eš» man neveicas, bet kā

Ar burtu «tē» — par vēlu uzsākt tā!

Nātaniēls. Reti atrodamas dāvanas!

Dulnis

sāņus.

Nu, tie viņam sadāvinājuši tikai to, kas pašiem pavi-

sam vairs nav derējis.

Oloierns. Tā ir tā spēja, kas man piemīt, — vienkārša,

vienkārša. Tas nu ir tāds patvaļīgs, ekstravagants

gars, pilns formu, tēlu, gleznu, priekšmetu, ideju,

priekšstatu, trauksmju, revolūciju: tie visi dzimst no

atmiņas mātes klēpja, tiek izzīdīti pia mater dzīlēs,

bet klajā parādās, izdevīgā gadījuma izrosīti. Bet dā-

vanas ir vērtīgas tikai tiem, kam viņas spilgtas. Un

par to es esmu ļoti pateicīgs.

Nātaniēls. Es jūsu vietā esmu pateicīgs dievam un tāpat

visi manas draudzes locekļi, tāpēc ka viņu dēlus jūs

tik labi izmācāt, un viņu meitas daudz iegūst jūsu

skolā. Jūs esat ļoti cienīts loceklis mūsu sabiedrībā.

Oloferns. Mehercle, ja viņu dēli nav muļķi, tad mācības

viņiem netrūkst. Ja viņu meitas apdāvinātas, es tām

arī kaut ko sniedzu. Bet vir sapit qui pauca loquitur:

kāda sieviešu dvēsele sveicina mūs.

Uznāk Zakneta un Paurītis.

Zakneta. Dievs lai dod jums labu rītu, cienīgtēvs.

Oloferns. Bet vai tu ari zini, kāpēc sauci viņu par cie-

nīgtēvu?

Paurītis. Nu, droši vien tāpēc, ka mājās viņam ir arī

cienmāte.

Oloferns. Nekas, pietiekoši daudz asprātības tādā zemes

pikā, prāva uguns dzirkstele kramā, piemēroti liela

pērle cūkā. Tas ir jauki, tas ir labi.

Zakneta. Cienīts cienīgtēvs, esiet tik labi un izlasiet šo

vēstuli. To man atnesa Paurītis, bet raksta dons Ar-

mādo. Lūdzu gan, izlasiet to.

Oloferns. Fauste, precor gelida quando pecus omne sub

umbra Rumināt — un tā tālāk. Ak vecais, labais

Mantuan; es par tevi varu sacīt to pašu, ko ceļinieki

saka par Venēciju:

Venetia, Venetia,

Chi non ti vede, non ti pretia.

Vecais mantujieti, vecais mantujieti: kas tevis nepa-

zīst, tas tevi neslavē. Ut, re, sol, la mi, fa. Ar atļauju

vaicāt, kas stāv tur rakstīts. Vai arī kā Horācijs saka

savā … Ko? Vai patiešām panti?

Nātaniēls. Jā gan, kungs, un pie tam īsti gudri.

Oloferns. Ļaujiet noklausīties vienu strofu, vienu štanci,

vienu pantu; lege, dominē.

Nataniels

lasa.

«Kad mīlot zvērests lauzts, vai mīlai zvērēt var?

Ak, neviens vārds nav svēts, kas skaistumam nav

sniegts!

Tā mani zvērests lauzts tev uzticīgu dur'.

Kas bij man ozolciets, nu vītolroiksts un liekts,

Man slāpes studijām tavs acu valgums dzēs,

Tur mīt tā svētlaime, ko vīriešslrds ta tvīksi.

Vēl plašāk apvāršņus tavs acu skatiens pleš,

Visgudrākais ir tas, kas tevi slavēt drīkst.

Bet mujķis, brīnumu kas tevī neredz.

Man slava vienīgā, ka tevi dievinu.

Tev acis zibšņus šķiļ, un balss tev pērkondimda,

Tā bailes nesaceļ, tik gaismu, mūziku.

Tu piedod, dievišķā, šo rupjas kaisles kvēli,

Kas debesslavu pauž ar iznīcīgu mēli.»

Oloferns. Jūs tur neatrodat apostrofus, un tāpēc trūkst

akcentējuma — paļaujiet man pārlūkot to kanconu.

Labi ievērots te ir tikai pantmērs. Bet dzejai nepie-

ciešama elegance, vijīgums un zelta kadanss — ca-

ret. Ovīdijs Nasons, tas bij tās īstais vīrs! Un kāpēc

īsti viņš bij Nasons? Tāpēc, ka prata saost fantāziju

reibinošo smaržu un pazina izdomas lēcienus.

Imitari — tas nav nekas: tāpat arī suns pakaļdara sa-

vam saimniekam, pērtiķis savam vadātājam, jājams

zirgs savam jājējam. Bet, damosella virgin, vai tas

bij jums sūtīts?

Zakneta. Jā, kungs, to sūta kāds mosjē Birons, kāds no

tās svešās karalienes kungiem.

Oloferns. Es pārlaidīšu savu aci uzrakstam: «Nododama

visskaistākās jaunkundzes Rozalīnas sniegbaltajās

rokās». Un vēl es pārlūkošu vēstules saturu, lai at-

rastu tā parakstu, kas sūtījis vēstuli augšā apzīmētai

personai. «Jūsu augstībai uz visiem pakalpojumiem

gatavais Birons». Nātaniēla kungs, šis Birons ir viens

no tiem, kas zvērējuši kopā ar karali. Un te viņš ir

sacerējis vēstuli vienai no tas svešās karalienes pa-

vadonēm, bet tā vai nu nejauši, vai progresijas ceļā

noklīdusi citur.

Zaknetai.

Steidzies, cik vari, mana mīļā, nodod šo papīru ka-

raļa valdniecīgajās rokās, tam var būt liela nozīme.

Nekavējies ar atsveicināšanās ceremonijām, es at-

svabinu tevi no šī pienākuma. Ardievu!

Zakneta. Labais Paurīti, nāc man līdzi. — Lai tas kungs

pasarga jūsu dzīvību, kungs.

Paurītis. Labprāt, meit.

Aiziet Paurītis un Zakneta.

Nātaniēls. Kungs, jūs to padarījāt aiz dieva bijības, kā

patiesi ticīgs cilvēks; un kā kāds no baznīctēviem

saka…

Oloferns. Kungs, nerunājiet man par baznīctēviem, es

baidos krāsainu krāsu. Labāk atgriezīsimies pie tiem

pantiem: vai tie jums patika, Nātaniēla kungs?

Nātaniēls. Veidojumā meistarisks darbs.

Oloferns. Es šodien ēdīšu pusdienas pie kāda sava skol-

nieka tēva. Ja jums patiktos atnākt līdzi un, pirms

sēžamies pie galda, ar svētību nosvētīt mielastu, es,

izlietodams savas tiesības ar iepriekšminētiem vecā-

kiem, kuru bērni ir mani skolēni jeb audzēkņi, apsolu

gādāt par jūsu benvenuto. Tur es jums pierādīšu, ka

tie panti ir pavisam nemākulīgi, ka tiem nav ne sma-

kas no dzejiskas smaržas, asprātības un izdomas. Iz-

lūdzos jūsu sabiedrību.

Nātaniēls. Un es jums pateicos. Jo, kā stāv rakstīts, —

sabiedrība ir cilvēkam lielākā laime.

Oloferns. Un patiešām, tajos rakstos ir neapstrīdama

patiesība.

Duinim.

Draugs, es ieaicinu arī jūs, neatsakieties: pauca

verba. Uz priekšu! Tie kungi tagad nododas savām

medībām, mēs atkal palūkosim atspirdzinājumu.

Visi aiziet.

TREŠA AINA

Parku.

Uznāk Birons paplm roku.

Birons. Karalis patlaban dzenā meža kusl<>i,ui:., es sevi

pašu. Viņi tur iztin savus tīklus, es esmu ielinies

tīklā un iesēdies piķī, kas notraipa. Notraipa cik

riebīgs vārds! Nu, labi, sēdieties man blakus, skum-

jas — saka, ka tā esot teicis kāds jokdaris; un tā

saku es, un es esmu tas jokdaris: es tevi labi pierā-

dīju, mana asprātība! Patiešām, šī mīla ir tikpat traka

kā Ajaksam: tā nokauj aunu, tā nokauj mani, jo es

esmu auns. Vēlreiz no manas puses labi pierādīts! Es

negribu mīlēt, ja to darīšu joprojām, es pakāršos —

es to negribu neparko. O, bet viņas acis! Pie šīs

debess gaismas! Bez šīm acīm es nebūtu iemīlējis

viņu. Jā, tikai šo divu acu pēc! Tiešām, es nedaru

neko citu pasaulē kā tikai meloju un meloju pats

savā rīklē. Pie debesīm zvēru, ka mīlu, un mīla māca

mani dzejas taisīt un melanholiskam būt, un še ir

kāda daļa no manām dzejām un no manas melanholi-

jas. Jā, viens no maniem sonetiem patlaban ir viņai

rokās: tas lempis aiznesa viņu, dulnais aizsūtīja, un

jaunkundzei viņš nu ir. Mīļais lempis, mīļais dulnais,

mīļā jaunkundze! Dievs mans liecinieks, es par to

neko neraizētos, ar tiem pārējiem trim tas pats no-

ticies. Tur nāk kāds ar papīru rokā, lai dievs dod,

ka arī tas tāpat stenētu!

Noiet sāņus. Uznāk karalis papīru rokā.