VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

Ka apdziedāj's es acis, rokas, kājas

Un krūtis, pieri, gaitu, augumu

Un visu citu?

Karalis.

Pag! kurp steidzies tu?

Vai goda vīri tā kā zagļi skrien?

Birons.

Es mīlas bēgu. Mīlētāji, labudien!

Uznāk Zakneta un Paurītis.

Zakneta.

Dievs, svētī karali!

Karalis.

Tev sakāms kas?

Paurītis.

Par nodevējiem būs.

Karalis.

Kurš te ir las?

Paurītis.

Neviena nav.

Karaiis.

Ja nav, tad ņem, k

Sev nodevību līdz, un ejiet mājās.

Zakneta.

Kungs karal, izlasiet, es nezinu nekā,

Bet teica mācītājs, ka nodevība tā.

Karalis.

Ņem, Biron, lasi tu. — Kas viņu deva tev?

Zakneta.

Kas cits kā Paurītis.

Karalis.

Kas viņu deva tev?

Paurītis.

Dun Adramādio, dun Adramādio.

Birons saplēš vēstuli.

Karalis.

Kas tev? Ko dari tu? Kam saplēs vēstuli?

Birons.

Kungs, tikai muļķības, neviens tās neredzēs.

Longvils.

Ko tu tā uztraucies? Nē, dzirdēt gribam mēs!

Dimēns.

To Birons rakstījis, es redzu parakstu.

Uzlasa papīra gabalus.

Birons

Paurītim.

Ak, gatavs nelietis! Man kaunu dari nu!

Bet ko tur darīt vairs, es vainīgs, atzīstos.

Karalis.

Ko?

Birons.

Trūka ceturtā — nu pats es piestājos.

Tie divi un tad jūs, un beidzot es ar jums.

Mēs mīlā grēkoj'ši, lai nāvi piespriež mums.

Lai mājās tie tur iet, es daudz ko pateikšu.

Dimēns.

Jā, pāros nu ir skaits.

Birons.

Jā, četri esam nu.

Vai tie visi ies?

Karalis.

Jūs varat mājās iet.

Paurītis.

Jā, taisnie mājās iet, bet blēžus tura ciet.

Aiziet Paurītis un Zakneta.

Birons.

Tā, mīlnieki, nu varam apkampties,

Mēs uzticīgi miesā, asinīs;

Var jūra paist un bēgt, var debess skaidroties,

Bet jauna mīla baušļiem neklausīs.

Kas iedzimis, to pārspēt nevaram

Un tāpēc zvērestu mēs pārkāpjam.

Karalis.

Vai arī tu par mīlu rakstījis?

Birons.

Kas Rozalīnu vienreiz saticis,

Tas tā kā indietis, kad gaisma ausi,

Liec rupjo mežoņgalvu, zemē krīt,

Lai dziļāk viņas spožumu var jaust

Un viņas spulgā pīšļus noskūpstu.

Kas lepnas ērgļa acis pacelt var

Pret debesīm, kur saulesrati brauc,

Ko viņa dzirkstis aklu nepadar'?

Karalis.

Kāds mulsums un kāds trakums tevi trauc?

Pār manu mīlu mēnesstari krīt,

Tā pavadzvaigzne tikko redzama.

Birons.

Tad cita acs, cits Birons manī mīt,

Bez viņas dienā nakts man jāmana.

Visbrīnišķīgāks krāsu saplūdums

Uz viņas skaistiem vaigiem liegi kvēl

Kā visu īpašību sajaukums,

Kur viena ilgoties liek citas vēl.

Kaut runa ziedoša no visām būtu man,

Lai gleznās teiktu to! Nē, viņai lieks,

Tik pircējs grib, lai pērkamais tam skan,

Bet viņai slavinājums katrs ir nieks.

Mūks izkaltis, simt gadu lauzts.

Met pusi nost, tās acis skatījis,

Kā atdzimis top vecais zemes grausts,

Par šūpli kropļa ķeģus pārvērtis.

Tā saule ir, kas mirdzēt visam liek!

Karalis.

Bet viņa melna tā kā melnais koks.

Birons.

'I ,id melnais koks lai augsti slavēts tiek!

I .il slava sievai, kurā ieveidots šis koks!

Surp dodiet bībeli, es zvērēšu,

Ka skaistums tik no viņas acīm tiek;

Nevienu seju skaistu neredzu

Ja tur no melna kaut ko nepieliek.

Karalis.

Ak, paradokss! Velns melnā ellē mīt,

Ir cietums melns, un nakts mums melna šķiet,

Balts gaišums tik no debesīm var līt.

Birons.

Velns mānīdams var baltās drēbēs iet.

Jā, melnums manas mīļās pieri sedz,

Tā sērojas par tām, kas krāsojas

Un liekus matus nes, lai daiļas redz,

Tā gādā, melns lai spozmē pārvēršas.

Šī laika modi viņa pārgrozīs;

Kā viltots, dabisks sārtums dzīvē nāks,

Un tāpēc sārtumu no sejām dzīs,

Kā viņas pieri melnu krāsot sāks.

Dimēns.

Melns būt ar skursteņslauķis paradis.

Longvils.

Kā viņa te — gaišs ogļdeģis nu iet.

Karalis.

Uz savu krāsu lepns nu nēģeris.

Dimēns.

Kam sveces mums? Nakts tāpat gaiša šķiet.

Birons.

Tās jūsu baidās laukā iet, kad līst,

Jo viegli krāsas noskalot tad var.

Karalis.

Bet tavējā, tā ūdens nepazīst

Un mazgāšanos rītos tāpat ar.

Birons.

Jūs varat kaut līdz pastardienai melst.

Karalis.

Tad velns to vairāk nebiedēs ka lū.

Dimēns.

Nav piedzīvots, ka var tik stulbi gvelzt.

Longvils.

Tās seju redzēt vari zābakā.

Birons.

Ja tavām acīm ielas bruģētas,

Par maigām kājas tai tās sabradāt!

Dimēns.

Tad ielai tiešām tiktu redzams tas,

Ko redz, kad kādam prieks uz galvas stāt.

Karalis.

Vai neesam mēs iemīlējušies?

Birons.

Bez šaubām. Tāpēc lauzām zvērestu.

Karalis.

Tad rimstieties. Tu, Biron, papūlies

Mums pierādīt, ka sodu nepelnu.

Dimēns.

Jā, mēģini mūs attaisnot kaut kā.

Longvils.

K.uil gudi iba nu stāvētu tev klāt!

Ai viii ihu, ar meliem—šā vai tā!

Dimēns.

Pret viltzvērestu zāles dod!

Birons.

Jā gan!

Pie ieročiem, jūs mīlas bruņnieki!

Un lieciet vērā, ko jūs zvērējuši:

Tik gavēt, mācīties, no sievām bēgt, —

Tā tīrā nodevība jaunekļvalstī.

Vai gavēt varat? Vēders jums tik jauns,

No atturības tikai kaites rodas.

Un, kad jūs, kungi, studēt solījāties,

Tad zvērestu jūs lauzāt grāmatai:

Vai varat vienmēr snaust un gudrot, nīkt?

Vai varat, karali, un jūs, un jūs

Rast, katras atzīšanas pamatus,

Ja nestudējat daiļas sieviešsejas?

No sieviešacīm doktrīnu šo smeļos,

Tur ir tas pamats, grāmata un skola,

Tur Prometeja uguns pretī plīvo.

Par daudz ja pārmācās, tad dzīslās sastingst

Tie spēki, kuros strāvo dzīvība,

Kā ceļniekam, kas pārāk ilgi gājis,

Viss miesas spēks pamazām siek un zūd.

Un, solīdamies sieviešsejas neskatīt,

Jūs savu pašu acis aizlieguši

Un arī studijas, kam zvērējāt.

Kur ir tāds autors visā pasaulē,

Kas spētu to, ko sieviešacis māca?

Tik mūsu piedevas ir zināšana,