VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

Kode. Ragus.

Oloferns. Tu pļāpā kā bērns. Ej labāk un pūt savu sta-

buli.

Kode. Aizdodiet man vienu no saviem ragiem, tad es iz-

taisīšu stabuli un izdancināšu jūsu veco prātu cir-

cum circa.

Paurītis. Ja man tikai viens penijs būtu kabatā, es tev

atdotu to piparkūku nopirkt. Pag,' te taču vēl ir tā

remunerācija, ko dabūju no tava kunga, tu puspe-

nija asprātību maks, tu neveiksmes baložola! Ak,

kaut debess tā ierīkojusi, ka tu būtu mans bastarda

dēls, cik līksmu tēvu tu no manis iztaisītu! Jā,

mīļais, tu, ad unkin, ikreiz trāpi naglai uz galvas.

Oloferns. O! es atkal nojaušu aplamu latīņu valodu: ad

unkin — kad jāsaka — ad unguem.

Armado. Mākslas vīrs, preambulate, nošķirsimies no

sii'iii barbariem. Vai jūs neaudzināt jaunatni tajā

skolas namā tur kalna galā?

Oloierns. Vai arī mons — uzkalna galā.

Armādo. Ja jums patīk — arī uzkalna galā.

Oloferns. Jā, bez šaubām, es to daru.

Armādo. Mans kungs, karalim ir sirsnīgākā vēlēšanās

un sajūsma apsveicināt princesi viņas paviljonā šo-

dien posteriorā jeb, kā parasti Jaudis saka, šodien

pēcpusdienā.

Oloferns. Dienas posteriors, visaugstsirdīgākais kungs,

ir pilnīgi adekvāts, kongruents un piemērots apzīmē-

jums pēcpusdienai. Vārds ir labi izvēlēts, izmeklēts,

skanīgs un sulots. To es varu jums apgalvot, kungs,

to es varu apgalvot.

Armādo. Mans kungs, karalis ir cēls muižnieks un mans

tuvinieks, varu jums pat apgalvot, mans sirsnīgs

draugs. Kas mūs iekšēji saista, tas lai paliek. «Lūdzu

tevi, atstāj šīs ceremonijas. Lūdzu tevi, liec cepuri

galvā.» Un to viņš man saka pastarpām kādā svarīgā

un nopietnā sarunā, es jums varu teikt, patiešām,

vissvarīgākā — bet lai tas paliek. Tikai to es vēl

gribu pateikt un patiešām nemeloju, ka viņa augstī-

bai dažreiz labpatikas atspiesties pret manu plecu un

ar savu karalisko pirkstu paplucināt manas ūsas. Bet,

mans mījais, lai tas paliek. Ticiet man, es jums te

nestāstu nekādas pasakas. Viņa gaišība parāda pavi-

sam sevišķas un tīkamas laipnības Armādo, karei-

vim, ceļotāja vīram, kas gan redzējis pasauli. Bet lai

tas paliek. Tas galvenais visā šajā ir tas — tikai tas,

mans mīļais draugs, lai paliek noslēpums, — lai es

princesei, viņa mīļajam jēriņam, sagādāju kādu ieprie-

cinošu izrīkojumu, kādu izrādi vai parādi, vai spēli,

vai uguņošanu. Un tāpēc, zinādams, ka mācītāja

kungs un tāpat jūs, mans dārgais draugs, esat liet-

pratēji tādos sarīkojumos un piepešos jautrības iz-

plūdumos, darīju jums to visu zināmu ar nolūku, lai

arī neliegtu mums savu piepalīdzību.

Oloierns. Kungs, tad ieteicu jums sarīkot viņai Deviņu

varoņu izrādi. Nātaniēla kungs, še runa par patī-

kamu laika pakavējumu, par kādu izrādi šis dienas

posteriorā, ko karalis, tas galantākais, slavenākais

un izglītotākais starp augstmaņiem, ar mūsu piepa-

līdzību grib sarīkot princeses priekšā. Es saku, ka

vislabākais ir sarīkot Deviņu varoņu izrādi.

Nātaniēls. Kur jūs domājat atrast vīrus šai izrādei?

Oloferns. Jozua būsiet jūs; es vai šis kungs Jūda

Makabietis. Ganu puisis, tāpēc ka liela auguma jeb

struktūras, būs Pompejs Lielais, pāžs — Hērakls.

Armādo. Piedošanu, kungs, te notikusi maldīšanās: viņa

kvantitātes nepietiek pat varoņa īkšķa attēlošanai,

viņš nav pat tik resns kā viņa nūjas poga.

Oloferns. Vai jūs nevēlētos uzklausīt mani līdz galam?

Viņš tēlos Hēraklu bērnībā, viņa uzdevums būs

tikai čūskas nožņaugšana. Sai scēnai es sarakstīšu

apoloģiju.

Kode. Lieliska iedoma! Tādā veidā, ja kāds klausītājs

šņāc, jūs varat viņam uzkliegt: «Pareizi, Hērakl! Ta-

gad tu žņaudz čūsku!» — un tā izsmieklu pārvērst

uzslavā, lai gan tikai nedaudzi to prot.

Armādo. Un tie pārējie varoņi?

Oloferns. Trijus es tēlošu pats.

Kode. Ak, trīskārt varonīgais vīrs!

Armādo. Vai varu jums pastāstīt kaut ko?

Oloferns. Mēs klausāmies.

Armādo. Ja tas neizdosies, tad sarīkosim pantomīmu.

Lūdzu, nāciet līdzi!

Oloferns. Via, diaugs Dulni! Visu šo laiku tu neesi tei-

cis nevienu vārdu.

Dtilnlu. Un nevienu neesmu sapratis, kungs.

Oloferns. Allons! Arī tevi mēs varēsim lietot.

Dulnis.

Es dejā uzstāšos, bez tam es protu ar

Sist bungas varoņiem, lai tie tad lēkāt var.

Oloferns.

Ak dulnais Dulni tu! Pie darba šovakar.

Visi aiziet.

OTRĀ AINA

Parks.

Uznāk princese, Katarina, Rozalīna un Marija.

Princese.

Nu, manas mīļās, bagātas mēs tiksim,

Ja dāvanas tik bagātīgi nāks.

Ies vienos dārgakmeņos jaunkundze!

Lūk, iemīlējies karalis ko sūta!

Rozalīna.

Un vai tam līdzi nekas nenāca?

Princese.

Kā — nenāca? Bet tik daudz mīlas pantu,

Cik papīrloksnē spējams uzrakstīt,

Uz abām pusēm, malām — kur vien var,

Un zīmogā vēl iespiests Amorvārds.

Rozalma.

Tad liela vira godā ticis viņš,

Piectūkstoš gadus puikā nodzīvojis.

Katarina.

Un palaidnis liels visu laiku bijis.

Rozalīna.

Tu dusmo, tavu māsu nonāvēja viņš .. .

Katarīna.

To skumju padarīja, grūtsirdīgu,

Tā viņa nomira. Ja bijusi tik viegla tā kā jūs,

Tik jautras dabas, rotaļīgu prātu,

Kā vecmāmiņa būtu nomirusi,

Kā mirsit jūs; nu, ilgu mūžu vēlu.

Rozalīna.

Ko īsti domājat ar vārdu «viegla»?

Katarina.

Ka daiļums smags var ietvert vieglu dabu.

Rozalīna.

Tu runā gaišāk, tā ka saprast varu.

Katarina.

Ja gaišāks uguns būs, tu apsvilt vari,

Tāpēc es labāk tumsā beigšu strīdu.

Rozalīna.

Nu, jūs palaikam visu tumsā darāt.

Katarina.

Kā viegla jau, tu, visiem redzot, dari.

Rozalīna.

Ja nesveru tik daudz kā jūs, es viegla.

Katarlnu.

Jus muni nesvērāt, un lieciet mieru.

Rozalīna.

Jūs savus vārdus nekad nesverat.

Princese.

Jūs asprātībām spēlējaties labi.

Bet, Rozalīna, tev tur dāvana.

Kas ir viņš?

Rozalīna.

Gribētu, lai zināt to,

Ja būtu tikpat skaista tā kā jūs,

Tad dāvana man būtu tikpat skaista.

Bet panti manim ir, tos sūta Birons,

Ritms pareizs, ja vēl saturs būtu tāds,