VILJAMS ŠEKSPĪRS: VELTAS PŪLES MĪLĀ

Princese.

Kā Birons nepaģība zvērēdams!

Marija.

Dimēns bij mans un viņa zobens vis,

Ar stingru «nē» tik viegli klusināms.

Katarina.

Bet Longvils teica: sirds man atdota,

Es viņam esot — nu?

Princese.

Vai lietuvēns?

Katarina.

Kā tad!

Princese.

Ej prom, tu esi bīstama!

Rozalīna.

Tik asprātīgs tad katrs lauku zēns.

Bet karalis man mīlu zvērēja.

Princese.

Man priekšā Birons teicās ceļus lokām.

Katarina.

Man dzimis kalpot, Longvils atzina.

Marija.

Dimēns man pieaudzis kā miza kokam.

Boijē.

Pag, daiļās kundzes, klausieties,

Tie kungi tūliņ atkal ierasies, —

Vai tik daudz izsmiekla tie sagremos? —

Bez maskām nākam redzēsiet nu tos.

Princese.

Un tiešām nāks?

Boijē.

Bez šaubām, nāks, to zināt!

Aiz prieka lēks, lai tos ar rungām dzināt,

Tad mainiet rotas, atkal nāciet laukā

Kā svaigas rozes pavasara pļaukā.

Princese.

Kā plaukt? Kā plaukt? Kam skaidrāk neruna?

Boijē.

Zem maskas skaista dāma — roze pumpurā,

Kad masku noņem, visas krāsas jaukusi,

Tā roze pilnā ziedā plaukusi.

Princese.

Ko muti klabināt! Kas pienākas,

Ja tie te savās sejās ierodas?

Rozalīna.

Ja atļauts teikt, mums nāktos zoboties

Tāpat, kā maskās par tiem smējāmies,

Un stāstīt, kādi muļķi mūs te trauca,

Par maskaviešiem kuri sevi sauca.

Kas viņi un no kurienes tie nāk,

Ka tikai stulbas runas turēt māk?

Kam viņu smieklīgrupjais taisījums

Pie teltīm šeit bij jānoklausās mums?

Boijē.

Prom, kundzes! Kavalieri šurpu brien.

Princese.

Uz teltīm — stirnas kā pār laukiem skrien!

Aiziet princese, Rozalina, Katarina un Marija.

Uznāk karalis, Birons, Longvils un Dimēns savos

parastajos tērpos.

Karalis.

Sveiks, skaistais kungs, kur tagad princese?

Boijē.

Tā savā teltī. Varbūt majestāte liks

Man viņa uzdevumā kaut ko ziņot?

Karalis.

Uz vienu vārdu lūdzu augstību.

Boijē.

Tā nāks, es zinu, kad to pateikšu.

Aizlej.

Birons.

Viņš asprātības knābj kā druskas balodis

Un atkal atrij, dievs kad nolicis,

Kā sīktirgotājs viņš tās piedāvā

Gan svētkos, dzīrēs, tirgū, kabakā.

Mēs prātu vairumā tik pārdodam,

Pie ieņēmuma tomēr netiekam.

Viņš piedurknei sev piesprauž katru sievu,

Ja Ādams bijis, droši gūtu Ievu.

Prot dižoties un šjupstēt veiksmīgi,

Pats savu roku skūpstīt galanti.

Viņš modes āksts un formu pērtiķis,

Lād kauliņus, kad tikko spēlējis,

Dzied tenoru, ka prieks ir klausīties,

Katrs izveiksmi no viņa mācīsies,

Par saldo dāmas viņu sauc; kad mājās

Pa kāpēm kāpj, tās skūpsta viņam kājas.

Kā puķīte viņš katram uzsmaida

Un piena baltos zobus parāda.

Kas negrib mirt, kad parāds dvēselē,

Tie maksā, saukdami: vissaldākais Boijē.

Karalis.

Uz saldās mēles piparus! Aiz tās

Te Kodēm pirmiņ loma aizmirsās.

Birons.

Tur nāk viņš. Galance, kas biji tu

Pirms viņa, par ko palikusi nu?

Uznāk princese, Boijē pavadīta, Rozalīna, Mari/a un

Katarina.

Karalis.

Es kundzi sveicinu! Daudz gaišu dienu!

Princese.

Tas nozīmē, ka tumšās dzīvojusi.

Karalis.

Jūs mani pārprotat, kā jau arvienu.

Princese.

Tad vēliet skaidrāk — ies uz labo pusi.

Karalis.

Mēs atnācām, lai aicinātu nu

Uz galmu jūs, ja piekrist varat tam.

Princese.

Mūs lauks šis tura — turiet zvērestu,

Ne dievs, ne es to pārkāpt negribam.

Karalis.

Ko pārmetat man, vaina pašiem jums,

Jo jūsu acu tikums grēkot dzina.

Princese.

Ko minat tikumu, kur netikums,

Jo tas dzen vārdu lauzt, to katrs zina.

Pie sava meičas goda, kas tik šķīsts

Kā balta lilija, es pasaku,

Lai manim jāiztur kaut elles svelmen's īsts.

Es viešņa jūsu namā nebūšu.

Tā vainas baidos, ja jūs pārkāpjat,

Ko debesim tik stingri zvērējāt.

Kuralis.

Še dzīvojusi esat vienatnē,

Neviena neredzēta, mums par kaunu.

Princese.

Nē, kungs, es saku jums, pavisam ne!

Še pieredzējām arī daudz ko jaunu.

Tikko vēl četri krievi aizgāja no mums.

Karalis.

Kā, kundze, — krievi?

Princese.

īsti augstmaņi,

Tik veikli, galanti, es saku jums.

Rozalīna.

Nē, kundze, nē. Tie bija citādi:

Lai modes prasījumu piepildītu,

Tā galancei pauž slavu nepelnītu.

Mēs četras četrus krievus satikām

Un stundu te ar viņiem runājām.

Un visu stundu, kamēr viņus smējām,

Nevienu gudru vārdu nedzirdējām.

Par muļķiem nesaukšu, tak dzert ja viņi ies,

Tad muļķi visi stīvi piedzersies.

Birons.

Joks liess man liekas. Daiļā, gudrību

Par muļķību jūs vēršat. Ja mēs skatītos

Tai liesmu acīs, kas mirdz debešos,

Aiz gaismas gaismu zaudētu. Tā jūs:

Te gudrais muļķis, bagāts nabags kļūs.

Rozalīna.

Tad gudrs un bagāts esat, jo mans skats ..

Birons.

Es muļķis un kā nabags jūtos pats.

Rozalīna.

Ka vārdus pārķerat, es ļaunā ņemtu jums,

Bet ņemiet vien, tas jūsu piederums.

Birons.

Jums sevi līdz ar visu nododu.

Rozalīna.

Ar visu muļķību?

Birons.

Dot mazāk nevaru.

Rozalīna.

Jel sakiet — kādā maskā jūs te bijāt?

Birons.

Kur? Kad? Un kāda maska? Ko jūs prasāt?

Rozalīna.

Tur, tad. Tā maska slēpa neglīto

Un parādīja mums to labāko.

Karalis.

Mēs atklāti, no jauna zobo mūs.

Dimēns.

Laiks atzīties, par joku visu vērst.

Princese.

Jūs pārsteigti? Kam augstība tik drūms?

Rozalīna.

J(>1 palīdziet — viņš ģībst! Kam jūs tik bāls?

Vai jūras slimība, no Maskavas kā braukts?

Birons.

Tas debess sods par zvērestlaušanu.

Kāds vara pakausis to izturēs?

Še stāvu es, tad, kundze, zvēli nu

Ar visu to, ko zobgalība spēs.

Tavs asais prāts šķeļ manu stulbo seju,

Cērt mani gabalos ar savu izdomu;

Nekad vairs tevi nelūgšu uz deju