VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

Un krievu drēbes nekad nevilkšu.

Nekad vairs uzrakstītam nepalaidīšos,

Nei skolas puikas mēles grabulim.

Nekad vairs seju manim nemaskos,

Nei panti būs kā aklam dziedonim.

Šīs frāzes uzpūstas, šie vārdi runā tā

Kā trīskārt pārspīlētas viltus jūtas;

Tās frāzes nodilušas — mušas vasarā,

Tās mani sadzēla, ka uztūku.

Pie sava baltā cimda apsolos, —

Cik roka balta, to es nezinu, —

Ka, jūtas paužot, turpmāk centīšos

Teikt vārdu, skaidru, gaišu, vienkāršu,

Un tāpēc saku: meiča, mīlu jūs

Bez trokšņa lieka, kas jums pretīgs kļūs.

Rozalīna.

Bez, bez, es lūdzu!

Birons.

Jā gan, nenomirs

Tik ātri vecais trakums; esmu slims,

Bet drīz būs labi. Rakstos lasīt var:

«No ļauna pestī, kungs!» — tos trīs tur ar,

Tie saindēti, sirdīs viņiem vaina

No jūsu acu skata uguņaina.

Ļauns likten's ķēris šo te kungu garu,

Tas ķēris ari jūs, to redzēt varu.

Princese.

Ko redzat, atdosim, tie brīvi kļūs.

Birons.

Mēs sodīti, jel nenāvējiet mūs!

Rozalīna.

Tam nava pamata, ko jūs man lūdzat:

Kas nosodījis jūs, kad paši sūdzat?

Birons.

Ko jūs tā mani sevim blakus jūdzat?

Rozalīna.

Es nejūdzu, es daru, kas man omā.

Birons.

Tad sakiet jūs, man it nekas nav domā.

Karalis.

Tad māciet, kundze, kā lai labojam,

Ko grēkoj'ši?

Princese.

Vislabāk, ja to atzīstam.

Vai pirmiņ nebijāt še krieva lomā?

Karalis.

Es biju, kundze.

Princese.

Kaut ko slēpāt oma?

Karalis.

Es slēpu, kundze.

Princese.

Un, kad bijāt klāt,

Ko savai dāmai ausī čukstējāt?

Karalis.

Par visu pasaulē ka vairāk mīlu viņu.

Princese.

Ja noticēs, jūs dosit kājām ziņu.

Karalis.

Pie mana goda, ne!

Princese.

Pag, pieraugiet,

Ka, vārdu lauzuši, to otrreiz nedariet.

Karalis.

Ja laužu to, lai sodība man grīna.

Princese.

Tās netrūks, turiet vārdu. Rozalīna,

Ko krievs tev pirmiņ ausī čukstēja?

Rozalīna.

Ka viņam es par visu dārgāka,

Par acu gaišumu, par pasauli,

Un beidzot solīja: ja kāds mūs šķirtu,

Kā mīlētājs pie manām kājām mirtu.

Princese.

Lai dievs to apsvētī. Ak, cēlais vīrs,

Tā vārds tik karaliski stingrs un tīrs!

Karalis.

Ko sakāt jūs? Nekad nav noticis,

Ka es lai kundzei esmu zvērējis!

Rozalīna.

Jā gan, jūs zvērējāt, un devāt vēl

Man šo; to tagad atdodu, nav žēl.

Karalis.

Es vārdu un šo devu princesei,

Tas dārgums bija piesprausts piedurknei.

Princese.

Nē, kungs, to nesa viņa. Birons man

Bij pielūdzējs, par to tam paldies gan.

Vai pērli ņemsit jeb vai mani pašu?

Birons.

Es abas pametu ar roku knašu.

Es tagad saprotu, jūs uzzinājāt,

Kas esam mēs, un tāpēc labprāt gājāt

Šo muļķa budeļfarsu skatīties.

Kāds pļāpa, bļodlaiža, kas sienā skries,

Tāds jokdaris un neasprātlgs klauns,

Kas, vaigus krunkās sasmīnējis, ļauns,

Viņš kundzes labi izsmīdināt spēja,

Kad mūsu nodomus tās paredzēja;

Tās rotas savā starpā apmainīja,

Un rotām mūsu glaimi vērsti bija.

Nu mūsu zvērestlauzums smagāks ticis

Ar otru, lai gan malds mums grēkot licis.

Uz Boijē.

Bet sakiet jūs — vai jūs tas nebijāt,

Kas grēkā metāt mūs un joku izjaucāt?

Jūs katras kundzes kāju pazīstat

Un smējāt, kad tām aci tikās pamirkšķināt,

Starp uguni un viņām nostājāt,

Ar šķīvi rokās jokus stāstīt zināt.

Jūs mūsu pāžu samulsinājāt,

Pār jūsu līķi nāksies sievieškreklu klāt.

Jūs smīnat vēl? Jums acu skatieni

Kā svina zobens dur.

Boijē.

Cik brīnišķi

Šis brašais cīkstonis pār klāju steidzas.

Birons.

Viņš atkal uzbrukt grib. Miers! Cīņa beidzas!

Uznāk Paurītis.

Sveiks, tīrais asprāts! Nāci strīdu šķirt?

Paurītis.

Nē, kungs, tie zināt grib, vai varam sākt.

Trim varoņiem vai nenākt jeb vai nākt?

Birons.

Kā — tikai trīs?

Paurītis.

Bet labi izdarīs,

Katrs spēlēs trīs.

Birons.

Un deviņi ir trīs reiz trīs.

Paurītis.

Nē, kungs, teikt atļaujiet, kungs.

Es ceru, ka tas nav tā. Jūs neizmuļķosiet mūs, kungs,

to es varu jums apgalvot, kungs. Mēs zinām, ko mēs

zinām:

Es ceru, kungs, trīs reizes trīs …

Birons.

Nav deviņi?

Paurītis. Atļaujiet teikt, kungs, mes zinām gan, ka to

sarēķina.

Birons. Jupis lai parauj! Es vienmēr rēķināju, trīs reiz

trīs ir deviņi.

Paurītis. Ak kungs! Būtu tīri žēl, ja jums nāktos ar rēķi-

nāšanu maizi pelnīt.

Birons. Nu, cik tad tas ir?

Paurītis. Redziet, tie spēlmaņi paši, tie aktieri, kungs,

tie jau parādīs, cik tas ir. Par sevi pašu runājot, es

esmu, kā tie saka, tikai viena persona, viens nabaga

vīrelis, Pompions Lielais, kungs.

Birons. Vai tu arī esi viens no tiem varoņiem?

Paurītis. Viņi bij izdomājuši, ka es esmu cienīgs spēlēt

Pompionu Lielo. Par mani runājot, es gan nezinu, kas

tas īsti bijis par varoni, bet esmu gatavs stāties viņa

vietā.

Birons. Ej pasaki, lai viņi sagatavojas.

Paurītis. To mēs izdarīsim uz vissmalkāko, kungs. Mēs

pieliksim visas pūles.

Karalis.

Tie kaunu, Biron, padarīs — lai nenāk.

Birons.

Mēs apkaunoti jau, būs prātīgi,

Ja citi uzstāsies vēl sliktāki.

Karalis.

Es saku, lai tie nerādās.

Princese.

Nē, atļaujiet še padomu jums dot:

Vislabāks joks, ja priecē nezinot,

Kam panākumu pārāk tiekties prāts,

Tam panākumu pati tieksme māc,

Tur saplūdušas formas smiekli irst,

Kad lielas lietas nedzimušas mirst.

Birons.

Tā pareizi par mūsu spēli spriež.

Uznāk Armādo.

Armādo. Svaidītais, es izlūdzos patērēt tik daudz jūsu

saldās karaliskās dāvanas, cik nepieciešams pāris

vārdu parunāt.

Sāņus sarunājas ar karali un pasniedz tam kādu papīru.

Princese. Vai šis vīrs kalpo dievam?

Birons. Kāpēc jūs tā vaicājat?

Princese. Viņš nerunā kā cilvēks, ko dievs radījis.