VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

Ja jūs aiz mīlas manis labā —

Lai gan nav iemesla — ko darīt gribat.

Es teikšu tā: lai paliek zvēresti,

Jūs ejiet savā klusā mājoklī,

No visiem zemes priekiem atsakieties,

Tur palieciet, līdz zvaigžņu zīmes divpadsmit

Būs savu gada ceļu nogājušas.

Un, ja šī stingrā, vientulīgā dzīve

To nemaina, ko karstām asnīm teici.

Ja sals un bads, rupjš apģērbs, cieta gulta

Šo glezno mīlas puķi nenomāc,

Ja pārbaudi tā iztur, paliek mīla,

Tad, gadam nobeidzoties, atkal nāc

Un prasi mani, sevi pārbaudījis.

Šī jaunavīgā roka, kuru tava tur,

Būs tavējā. Bet līdz tam slēgšu

Es savas sāpes drūmā sēru namā

Un bēdas izraudāšu asru lietū,

Kas plūdīs tēva nāves piemiņai.

Ja to tu nevēlies, lai rokas šķiras

Un katra sirds uz savu pusi iras.

Karalis.

Ja to vai vēl daudz vairāk noliedzu,

Ko, vientulībā slēgtam, likten's sūtīs,

Lai nāve spēji acis aizslēgtu,

Uz mūžu mana sirds ir tavās krūtīs.

Birons.

Un man ko teiksi, mīļā? Ko tu teiksi?

Rozalīna.

Jums vairāk jāšķīstās, jums smagāks grēks.

Jūs viltzvērests un citi maldi traipa;

Ja manu labvēlību iegūt gribat,

Jums gada laikā un bez atpūtas

Pie slimo gultām jābūt nomodā.

Dimēns.

Bet manim, mīļā, ko tu novēli?

Vai sievu?

Katarina.

Bārdu, spirgmi, dzīvot godīgi —

Trīs lietas turēt trīskārt vēlami.

Dimēns.

Vai drīkstu sacīt — paldies, krietnā sieva?

Katarina.

Nē, kungs. Pirms paies gads un diena vēl,

Es glaimu neklausos, kas ļišķa zēniem kvēl.

Kad karali pie kundzes novērošu, —

Ja mīla būs vēl man, jums drusku došu.

Dimēns.

Līdz tam tev uzticīgi kalpošu.

Katarina.

Nē, nesoliet, tik turiet zvērestu.

Longvils.

Ko teiksi, Marija?

Marija.

Pēc gada, draugs.

Man sēru tērpa vietā acuraugs.

Longvils.

Es rāmi gaidīšu, bet laiks tik lēns.

Marija.

Jo labāk jums: tad lielāks paaugs zēns.

Birons.

Ko domā, mīlā? Manī paveries,

Pa manu acu logiem skaties dvēselē,

Cik ilgu tur, kas gaida atbildi,

Ko darīt man, lai tavu mīlu gūtu?

Rozalīna.

Es, Biron, bieži dzirdēj'si par jums,

Pirms sastapu. Un ļaužu garās mēles

Kā niknu zobgali jūs daudzina,

Kurš salīdzināt, dziļi iedzelt prot,

No kura sargāts nav neviens, kas tuvu

Un ko mēdz jūsu asprātība ķert.

Lai nezāli no gudrās galvas rautu

Un mani iegūtu, ja gribat to,

Es jūsējā nemūžam nebūšu,

Pirms viena gada laikā dienu dienā

Pie mēmu slimo gultas sēdējuši,

Bez mitas viņiem kaut ko stāstījuši

Un lietojuši savu asprātu,

Līdz sāpēs sastingušie pasmaidītu.

Birons.

Lai mirstošais vēl mežonīgi smietos?

To neprasiet, tas nava iespējams.

Kāds joks var valgot dvēsli agonijā?

Rozalīna.

Tā apvaldīt var ļauno asprātu,

Kam panākumi tikai muļķu smieklos,

Kas rosmi smeļ no tukšas piekrišanas.

Jo joka iespaids klausītāja ausī,

Bet it nekad tā runātāja mēlē,

Kas viņu teic. Tā, ja tā slimā auss,

Kas pilna tikai pašas sāpju vaidu,

Grib klausīt jūsu joku, turpiniet,

Es ņemšu jūs ar visu jūsu vainu,

Bet, ja lie neklausās, tad savaldieties,

Es zināšu, ka vainu atmetāt,

Un priecāšos, ka labojušies jūs.

Birons.

Un vesels gads! Nu, ja tam jābūt tā,

Es gadu jokus dzīšu slimnīcā.

Princese

karalim.

Jā, dārgais draugs, es tagad atvados.

Karalis.

Nē, kundze, visi iesim pavadīt.

Birons.

Lai nav kā vecā lugā: priekškars krīt —

Toms Madi nedabū. Ja kundzes vēlētos,

Mums joki komēdijā izvērstos.

Karalis.

Nekas, pēc viena gada un bez steigas

Nāks lugai gals.

Birons.

Tā ilgi jāgaid' beigas.

Uznāk Armādo.

Armādo. Ak majestāte, atļaujiet man …

Princese. Vai nebij Hektors tas?

Dimēns. Jā, Trojas varoni.

Armādo. Es gribu noskūpstīt tavus karaliskos pirkstus

un tad iet. Solījums mani saista: es apzvērēju 2ak-

netai viņas saldās mīlas labad trīs gadus staigāt ar-

klam pakaļ. Bet vai jūsu viscienījamākai augstībai

nepatiktos noklausīties dialogu, ko divi mācīti vīri

sacerējuši par pūci un dzeguzi? Tam vajadzēja nākt

mūsu izrādes beigās.

Karalis. Sauc viņus žigli šurp. Mēs gribam dzirdēt.

Armādo. Hallo! Nāciet šurp!

Uznāk Oloierns, Nātaniēls, Kode, Paurītis un citi.

Sajā pusē hiems — ziema; tajā ver — pavasaris.

Pirmo attēlo pūce, otro dzeguze. Var — sākt!

Dziesma.

Pavasaris.

Kad kosām brūns, zils vizbuļiem

Un maijpuķītēm sudrabbalts,

Un pieneņdzeltens arumiem

Ir pāri segts kā paklājs stalts,

Tad dzeguze ik kokā sēd

Un kūkodama vīrus mēd':

Kū-ko!

Kū-ko, kū-ko! Cik bīstami!

Katrs precēts vīrs rauc kamiesi.

Pie strauta stabulē kad gans,

Kad visi putni trallina,

Kad arāju ceļ cīruļzvans

Un meitas kreklus balina,

Tad dzeguze ik kokā sēd

Un kūkodama vīrus mēd':

Kū-ko!

Kū-ko, kū-ko! Cik bīstami!

Ik precēts vīrs rauc kamiesi.

Ziema.

Kad lāstekas no jumta lien,

Pūš cimdā ganu Jēcis viens,

Gusts malku skalda katru dien,

Bet podā ledū sasalst piens,

Kad asins stingst, ceļš kupenās,

Salst naktī pūce, novaidās:

U-vit!

U-vit, ū-vit! Bet jauki skan!

Uz plītēs Madei panna zvan.

Kad vējš pār lauku steigā trauc

Un mācītājs dveš aizdusis,

Un putni knābjiem sniegu jauc,

Sārts deguns Mārai nosalis.

Krāsns pelnos kāļi rušinās,

Bet naktī pūce novaidās:

U-vit!

U-vit, ū-vit! Bet jauki skan!

Uz plītēs Madei panna zvan.

Armādo. Pēc Apollona dziesmas Merkura runa liekas

skarba. Jūs uz to pusi — mēs uz šo.

Visi aiziet.

Veltas pūles mīlā ir viena no tām Šekspīra 15 komēdijām, kas izdotas vēl pirms rakstnieka nāves. Pirmais izdevums iznāca 1598. gadā ar zīmīgu virsrakstu Saistoša un asprātīga komēdija, saukta veltas pūles mīlā, tāda, kāda tā lika izrādīta viņas augstībai pagājušajos Ziemsvētkos, no jauna pārlabojis un papildinājis V. Šekspīrs. Aizrādījums par papildinājumu un pārlabojumiem liecina, ka luga jau agrāk bijusi publikai pazīstama. Nav zināms, kad īsti tā sarakstīta, bet vispārīgais ieskats tāds, ka līdz ar Diviem veroniešiem un Maldu komēdi/u tā pieskaitāma pie pašiem pirmajiem Šekspīra darbiem. Par to liecina rakstnieka jaunībai īpatnējais stils un valoda: pārāk bieža mitoloģisku un vēsturisku vārdu minēšana, daudzie vārdi un frāzes no svešām valodām, tautas dzejas garā rakstītie panti un sentences, kas raksturīgi Šekspīra darbības pirmajam posmam, bet vēlāk to vietā nāk neatskaņotu jambu pants.