VILJAMS ŠEKSPĪRS: VELTAS PŪLES MĪLĀ

Mums nepiegriež . . .»

Birons

Kodēm, sāņus.

Piegriež, tu blēdi!

Kode.

«Mums piegriež savus skatus saules spožus,

Mums piegriež… saules spožus …»

Boijē.

Jūs epitetu nepareizu ņemat:

Jums sacīt vajadzēja «jaunav' spožus».

Kode.

Tās neskatās un manu dziesmu jauc.

Birons.

Tā ir tā drosme? Vāķies prom, tu nelga!

Kode aiziet.

Rozalīna.

Ko grib šie svešie? Prasi tiem, Boijē!

Ja runā mūsu valodu, lai viens

Par visu vajadzībām izstāsta,

Ko viņi grib.

Boijē.

No princeses ko gribat?

385

Birons.

Tik mieru vien un laipnu uzņemšanu.

Rozalīna.

Ko viņi grib? Vai pateica?

Boijē.

Tik mieru vien un laipnu uzņemšanu.

Rozalīna.

Tie laipni uzņemti. Teic, lai nu iet.

Boijē.

Tā saka: laipni uzņemti, lai ejot.

Karalis.

Teic tai, ka daudzas jūdzes nākuši

Ar viņu padejot še zaļā maurā.

Boijē.

Viņš teic, ka daudzas jūdzes nākuši,

Ar jums lai padejotu zaļā maurā.

Rozalīna.

Tas nava tiesa. Paprasiet, lai saka,

Cik collu jūdzē. Daudzas nogājuši,

Tie uzdevumu viegli izrēķinās.

Boijē.

Ja ceļā šurpu jūdzes mērojāt

Un daudzas vēl, tad princese jūs lūdz,

Lai pasakiet, cik collu vienā jūdzē.

Birons.

Teic, ka mēs mērojām tās gurdiem soļiem.

Boijē.

Tā pati dzird.

Rozalīna.

Un cik daudz gurdu soļu

Jiis saskaitījāt vienā pašā jūdzē

No visām nostaigātām gurdām jūdzēm?

Birons.

Neko mēs neskaitām, kas jums ir upurēts.

Mums pienākums tik svarīgs, bezgalīgs,

Ka darām to bez kādiem rēķiniem.

Tik savu saules seju parādiet,

Un mēs kā mežoņi jūs pielūgsim.

Rozalīna.

Bet mana seja mēness un vēl apmācies.

Karalis.

Lai svētīts mākon's, kas tai aizstājies!

Lai mēness spīd, lai zvaigžņu stari raisās,

Lai mākon's klīst, mirdz asaras, kas kaisās!

Rozalīna.

Tukšs lūgums. Lūdziet taču kaut ko lielu,

Ne to — lai mēness apspīd ūdensvielu!

Karalis.

Ar jums mēs dejā lielu prieku rastu,

Šis lūgums nebūs jums par neparastu!

Rozalīna.

Lai spēlē mūzika!

Mūzika sāk spēlēt.

Nē, negribu!

Kā mēness mainu savu izskatu.

Karalis.

Jūs negribat? Kam gribu mainījusi?

Rozalīna.

Tad biju mēness pilns, nu redzat pusi.

Karalis.

Un tomēr mēness jūs, es viņa kalps,

Skan mūzika, tā kustēties mums liek.

Rozalīna.

Mums rosās dzirde.

Karalis.

Bet bez kājām nepietiek.

Rozalīna.

Nē, nedejosim, bet kā svešnieks rodiet

Še laipnu uzņemšanu — roku dodiet.

Karalis.

Kam roku sniegt?

Rozalīna.

Tāpat uz šķiršanos.

Nu deja beigta, es jums palokos.

Karalis.

Kaut pāris soļu tālāk neliedziet!

Rozalīna.

Par tādu cenu vairāk neprasiet.

Karalis.

Tad prasiet paši. Kā jums draugos kļūt?

Rozalīna.

Tik projām aizejot.

Karalis.

Tas nevar būt!

369

Rozalīna.

Tad ncnoplrksiet mūs. Es sveicinu 1 —

Dlvreizes masku, pusreiz nesēju.

Karalis.

Ja dejot negribat, tad papļāpāsimies.

Rozalīna.

Bet klusām.

Karalis.

Jā, tā manim patiksies.

Viņi atiet sāņus un sarunājas klusi.

Birons.

Baltrocīt, atļauj saldu vārdu pasacīt.

Princese.

Piens, medus, cukuriņ — jau trīs tūlīt.

Birons.

Šiem saldumiem vēl pieskaitīju

Es sidru, vīnogas un malveziju —

Pret trim man seši.

Princese.

Sveiki — septītais!

Jūs spēlmanis, kā redzu, viltīgais.

Birons.

Vēl vārdu klusām!

Princese.

Tikai saldu ne.

Birons.

Nē, žultainu.

Princese.

Žults rūgta.

Birons.

Nekaitē!

Atiet sāņus.

Dimēns.

Vai kādu vārdu bilst man atļauts būs?

Marija.

Nu?

Dimēns.

Skaistā jaunkundz …

Marija.

Skaistais jaunskungs, jūs —

Tas jums par skaisto jaunkundzi.

Dimēns.

Vai drīkstu

Jums savrup pateikt vārdu, kura tvīkstu?

Atiet sāņus.

Katarina.

Jums pašiem gan, bet mēlei nava maskas.

Longvils.

Es zinu, kundze, kam tā jautājat.

Katarina.

Tad teiciet, klausīties mēs esam naskas.

Longvils.

No jūsu maskas divas mēles lied,

To vienu gribat manai mēmai dot.

Katarina.

Veal Holandē šo vārdu lietot prot,

Lai taisnību un teļu apzīmētu, —

Jūs kuru savai mēlei izvēlētu?

Longvils.

Es taisnību.

Katarina.

Nē, teļu es jums dodu.

Longvils.

Bet atļaujiet…

Katarina.

Es dalu, kā es rodu.

To ņemiet vien, par vērsi audziniet.

Longvils.

Jums, kundze, tīkas pašai sevi smiet:

Jūs ragus gribat dot, — kamdēļ tā darāt?

Katarina.

Pirms ragi aug, par teļu nomirt varat.

Longvils.

Vēl vārdu pateikt, pirms kā mirstu es.

Katarina.

Ja klusu blējat, miesnieks nedzirdēs.

Atiet sāņus.

Boijē.

Šīs sieviešmēles brīnum asi griež —

Kā bārdas naža plānais asmens

Šķeļ matiņu, ko acis tikko vieš.

No visiem prātiem prātīgāko izmanīs,

To asprātības aizlido tik spēji

Kā lodes, bultas, domas, viesuļvēji.

Rozalīna.

Ne vārda vairāk, meičas, laiks ir beigt!

Birons.

Un tā mums, izsmietiem, nu projām steigt!

Karalis.

Ardievu, meičas, prāts jums nestāv cieši.

Princese.

Divdesmitreiz ardievu, maskavieši!

Aiziet karalis, pavadoņi un muzikanti.

Tad tie tie asprāši, ko daudzina!

Boijē.

Tās sveces, jūsu dvašas nopūstas.

Rozalīna.

Tiem asprātība rupja, taukota.

Princese.

Un karalis, kā zobgalību satriekts tas!

Tiem atliek tikai šonakt pakārties

Vai sejām allaž maskas priekšā sprausties.

Pat gudrais Birons bija izmisies.

Rozalīna.

Tiem visiem iemesls bija žēli gausties.

Par labu vārdu apraudātos tie.