apgānu savas lūpas pie tavām kājām, savas acis pie
tavas sejas un savu sirdi pie katras vietas tevī. Tavs,
karstākā tieksmē tev pakalpot
dons Adriāno de Armādo.»
Grib, aitiņ, Nemejlauva tevi rīt,
Pēc tevis viņš tik nikni zobus ņirdz,
Uz ceļiem viņa priekšā zeme krīt,
Šai plēsoņai tad spēlē vērsies sirds.
Ja viņa naidam domā pretoties,
Kā kumoss mazs tā alā atrasies.
Princese.
Kāds āksts, kāds ķēms, kāds muldoņa, kāds vēja
grābslis gaisā,
Vai redzējis kāds labāku, kas tādas peršas taisa?
Boijē.
Ja neviļ atmiņa, šo stilu pazīstu.
Princese.
Lai vāja atmiņa, to aizmirst nevaru.
Boijē.
Armādo spānietis, viņš galmā viesis rets,
Monarho, karaļdraugs un fantasts izredzēts,
Ar studentiem viņš tuvs.
Princese.
Puis, pasaki tu mums —
Kas deva vēstuli?
Paurītis.
Mans kungs, es teicu jums.
Princese.
Kam jānes vēstule?
Paurītis.
No mana kunga kundzei.
Princese.
No kā un kādai kundzei?
Paurītis.
Kungs Birons sacīja, šo vēstuli lai nesot
Es Rozallnai šurp, no Francijas tā esot.
Princese.
Tu esi kļūdījies. Nu, iesim mēs, laiks skrien.
Rozallnai.
Tu nebēdā neko, nāks īstais citu dien'.
Aiziet ar pavadoņiem.
Boijē.
Kas grib te šaut, kas grib?
Rozalīna.
Vai rādīt kā ar roku?
Boijē.
Kā tad, tu skaistulīt.
Rozalīna.
Tā, kura iet ar loku.
Vai nebij labi teikts?
Boijē.
Tā medī ragaiņus, bet, ja tu apprecētos,
Lai galvu manim ņem — kur vīri ragiem dētos!
Vai nebij labi teikts?
Rozalīna.
Tad šāvējs būšu es.
Boijē.
Un šaujamais kas būtu?
Rozalīna.
Ja ragiem jābūt tam, jūs pats par tādu kļūtu.
Patiešām labi teikts!
Marija.
Jūs allaž strīdaties, tā piere trāpa jūs.
Boijē.
Es atkal sacīšu: tai zemāk trāpīts būs.
Rozalīna. Vai, zīmējoties uz trāpīšanu, man būtu jāuz-
brūk ar kādu vecu sentenci, kas jau bij pieaugusi,
kad Francijas karalis Pipins vēl skraidīja kā zēns?
Boijē. Zīmējoties uz trāpīšanu, es varētu aizstāvēties
ar otru tikpat vecu, kas bij jau piedzīvojusi sieva,
kad Britānijas karaliene Ginevra vēl staigāja kā
maza meitene.
Rozalīna.
Tu nevari trāpīt, trāpīt, trāpīt,
Tu nevari trāpīt, kā vēlies, man.
Boijē.
Ja nevaru trāpīt, nevaru, nevaru,
Ja nevaru, cits nāks, kas trāpīs gan.
Aiziet Rozalīna un Kalarina.
Paurī'tis.
Patiešām, tas bij jautri, tie tēmēt prata abi.
Marija.
Kad šāva abi reizē, bij rumbā trāpīts labi.
Boijē.
Ak, labi trāpīts bija, nu liksim vērā to,
Bet mērķim punkta vajag, pēc tā to mākslu mēro.
Marija.
Šoreiz par daudz pa kreisi, jums tagad roka trīs.
Paurītis.
Patiešām, punktā trāpa, tik tuvāk piegājis.
Boijē.
Ja mana roka trīsot, tad šaujiet jūs, kā teikts.
Paurītis.
Nu, uzmaniet, tā trāpīs, un vidū punkts būs beigts.
Marija.
Jūs runājat tik rupji, ka ausis jābāž ciet.
Paurītis.
To šāviens neķers lēti, jūs labāk nesāciet.
Boijē.
Tev, pūcīt, tiešām tiesa. Labnakti, laiks mums iet.
Aiziet Boijē un Marija.
Paurītis.
Pats ganu puika tīrs! Kā nelga aiziet projām!
Ak kungs, kā jaunkundzes un es to iznerrojām!
Kas tie par jokiem bij! Tik rupji, galanti!
No mēles viegli rit, tik viegli, neķītri!
Armādo pretī tam no citas pasaules,
Kā vada jaunkundzes, kā vēdekli tām nes!
Kā roku skūpstīt prot, kā mīlestību zvērē!
Un atkal viņa pāžs, cik patētikas tam,
Un asprātības viņš ber pilnām riekšavām!
Mednieku kliedzieni aiz skatuves.
Halo! halo!
Paurītis aizskrien.
OTRA AINA
Parks.
Uznāk Oloferns, NātanlCIa u/l Dulnis.
Nātaniēls. Patiešām ievērojamas medības. Un pie tam
noturētas pēc labākās sirdsapziņas prasījumiem.
Oloferns. Jūs zināt, ka briedis bij sanguis - pilnasiņu;
nobriedis kā ūdensābols, kas kā dārgakmens karājas
ausī coeli — debesīm, izplatījumam, gaisam — un
tad piepeši kā nogatavojies auglis nokrita uz sejas
terra — zemei, cietzemei, zemeslodei.
Nātaniēls. Patiešām, Oloferna kungs, jūsu epiteti bij
iepriecinoši dažādīgi, vismaz tādi kā zinātniekam.
Tomēr es gribētu apgalvot, ka tas bij pērngada stir-
nas buks.
Oloferns. Nātaniēla kungs, haud credo.
Dulnis. Tas nebij nekāds haud credo, bet vienkārši stir-
nas buks.
Oloferns. Visaugstākā mērā barbariska intimācija! Un
bez tam vēl līdzīga insinuācijai, kaut kas līdzīgs in
via, tieksmei uz eksplikāciju: facere, līdzīgs replikā-
cijai vai vēl vairāk līdzīgs ostentare, tāpat kā viņa
inklinācija pēc neievingrināta, neaptēsta, neaudzi-
nāta, neizkopta vai, labāk sakot, analfabēta, vai, vis-
labāk sakot, nekonformēta veida iegalvot manu haud
credo par kādu kustoni.
Dulnis. Es teicu, ka tas kustonis nebij haud credo, bet
stirnas buks.
Oloferns. Divreiz uzsvērta vientiesība, bis coctus!
Ak tu monstrā ignorance, cik nejauka tu izskaties!
Nataniēls.
Nekad tam baudīt nava laimējies
No saldumiem, kas slēpti grāmatās.
Viņš, tā sakot, nav ēdis papīru. Viņš nav tinti dzē-
ris. Viņa intelekts nav piesūcināts. Viņš ir tikai kus-
tonis, kuram sajūtīgi tikai zemākie orgāni.
Ja šādi augi nedzīvi mums priekšā, tā ir laime:
Tā jūtīgo un auglīgo ir prāva mūsu saime.
Kā neklājas man muļķim būt un muti turēt ciet,
Tā viņu likt pie grāmatām un sūtīt skolā iet.
Bet omne bene, atminiet, ko baznīctēvi saka:
Dažs, viesuļvētru pārcietis, no vēja zemē plaka.
Dulnis.
Jūs divi gudri vīri esat, šo mīklu viegli minēs jūsu
doma raita:
Kas, Kainam dzimstot, bija mēnesvecs, bet tagad
tikai piekto nedēļu vēl skaita?
Oloierns. Diktina, godavīr Duln! Diktina, godavīr Duln!
Dulnis. Kas tā Diktina tāda ir?
Nātaniēls. Nosaukums Fēbai, Lunai — mēnesim.
Oloierns.
Bij mēness mēnesvecs, kad tikpat vecs bij Ādams,
Un piecas nedēļas, kad mira vecais Ādams.
Allūzija neko nezaudē aiz vārdu pārmaiņas.
Dulnis. Tas pilnīgi pareizi. Kallūzija neko nezaudē aiz
vārdu pārmaiņas.
Oloierns. Dievs lai palīdz lavām spējām! Es saku, ka
allūzija neko nezaudē aiz vārdu pārmaiņas.
Dulnis. Un es saku, ka pollūzija neko nezaudē aiz vārdu
pārmaiņas, jo mēness nekad nepaliek vecāks par
vienu mēnesi. Un bez tam es vēl saku, ka tas bij
stirnas buks, ko princese nošāva.
Oloierns. Nātaniēla kungs, vai jums nepatiktos noklau-
sīties epitāfiju par šī kustoņa nāvi. Un, lai piemēro-
tos ignorantu saprašanai, es princeses nošauto briedi
dēvēju par stirnas buku.
Nātaniēls. Perge, mīļais Oloferna kungs, perge. Es ceru,
ka jūs izvairīsities no visām dīvainībām.
Oloferns. Es te mazliet gan rīkojos ar allterācijām, jo
tās veicina dzejas vieglumu.
Prieks princesei pa parku traukt, pa priekšu patriekt
buku,
Dažs šausminās, cits šausmās šmauc, kad šāvieni šalc
šaujot.
Jau medinieki jāšus jāj, jož suņi jestri juku.
Jūs zvēri, jauki buks jau stāv, sev' mediniecei ļaujot.
Читать дальше