VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Abi aiziet.

Ienāk Basanio, Porcija, Graciano, Nerisa un pavadoņi. Porcija.

Es lūdzu, uzgaidiet vēl pāris dienu,

Tad izvēlieties, jo, ja kļūdīsieties,

Es zaudēšu jūs, tāpēc pagaidiet.

Kaut kas man teic, varbūt tā mīlestība,

Ka nedrīkstu jūs zaudēt, bet jums zināms,

Ka ienaidam vis šādu jūtu nav.

Bet, ja jums tiešām nav vēl skaidrs viss,

Jo meitenes daudz nerunā, bet domā,

Tad ziniet — mēnešus pat divus vēl Es aizkavētu jūs, pirms riskējat. Labprāt, jums pateiktu, kas jāizvēlas, Bet tad es lauztu savu zvērestu, To nedrīkstu! Ja kļūdīsieties jūs, Var būt, ka tad es nožēlošu gan, Ka nepateicu. Ak, šīs jūsu acis! Tās pāršķēlušas mani divās daļās. Tā viena daļa — visa pieder jums, Bet otra — man. Ja man, tad arī — jums, Tātad it visa piederu es — jums! Ak tukšais laiks, kas abus šķir vēl mūs, Jo esmu jūsu es un neesmu. Ja gadīsies, ka nekļūšu es jūsu, Tad lādiet likteni, bet nevis mani. Es runāju par daudz, bet tas ir tāpēc, Lai laiku novilktu un aizkavētu No riskēšanas jūs.

Basanio.

Tad atļaujiet Reiz darīt galu manām ciešanām.

Porcija.

Jūs teicāt — «ciešanām», Basanio? Vai mīlestībā esat neuzticīgs?

Basanio.

Nekad, tik šoreiz mazliet neticīgi Uz savu mīlas laimi skatos es. Spēs drīzāk sniegs ar liesmu sadraudzēties Kā neuzticība ar manu mīlu.

Porcija.

Man šķiet, jūs runājat aiz ciešanām, Bet ciešanās var pateikt visu ko.

Basanio.

Man uzdāviniet tikai dzīvību, Tad jums es atzīšos.

Porcija.

Nu, atzīstieties, Un spēsiet laimīgs dzīvot jūs.

Basanio.

Un mīlēt — Lūk, visa mana grūtā atzīšanās. Ak, skaistās ciešanas, kad bende pats Man māca atbildes, lai mani glābtu! Jel ļaujiet iet pie kastītēm un laimes.

Porcija.

Lai notiek tā! Šeit vienā esmu es. Ja mani mīlēsiet, tad atradīsiet. Jūs, Nerisa, un citi ejiet sāņus, Lai atskan mūzika, kamēr viņš domās, Ja kļūdīsies, lai tad kā gulbis gaist Un izsmeldz mūzika, bet manas acis Par dziļu straumi kļūst, kur nogrimt tam, Bet, ja viņš uzvarēs, kas tad lai skan? Tad fanfaras, kas paradušas vēstīt Par slavas vainagoto monarhu, Lai aiznes dzidru dziesmu rītausmā Un, līgavaini modinot no sapņiem, Sauc to pie altāra. Lūk, tur viņš nāk, Vēl spēcīgākas mīlestības vīts Kā jaunais Alkids, kurš bij atbrīvojis Reiz Troju skumstošo no briesmoņa, Kas prasīja tai meitas upurēt. Kā upuris šeit tagad stāvu es, Bet dardani ar asarainām acīm No tāluma jau kāri novēro, Kā beigsies viss. Nu ej, mans Herkules! Ja dzīvosi — tad arī es! Man skatīties Būs grūtāk vēl kā tev, draugs, cīnīties.

Kamēr Basanio domīgs aplūko kastītes, skan mūzika.

Dziesma

Teic, kur mīlestība dzimst, — Sirdī, kura nenorimst? Galvā, kura sapņos grimst? Jel teic, jel teic!

Acis pirmās viņu sveic — Te tā dzimst un tālāk steidz, Te tā savu mūžu beidz.

Lai skan mīlai kapu zvans, Es jau sāku: ding, dong, dang!

Visi.

Ding, dong, dang! Basanio.

Slēpj bieži tukšumu ar spožumu — Tā daudzreiz pasaule jau piekrāpta. Vai dzīvē netīrās un tumšās lietas Ar veiklu mēli nevar baltas vērst? Pat reliģijā — cik daudz tukšu elku, Kam netic mūsu aptverošais prāts, Nav pārklāti ar greznu mirdzumu? Nav tāda ļaunuma, kas neslēptos Aiz labsirdības maskas ārišķīgās; Cik daudz ir gļēvuļu, kam krūtīs sirds Tik nedroša kā nams no smiltīm celts, Bet viņi tādas bārdas uzaudzē Kā Herkuless vai kareivīgais Marss. Tas tāpēc, lai šī vīrišķības zīme Tiem slēptu aknas, baltākas par pienu, Un bailes padzītu. Uz skaistumu, Lūk, raugies — arī tas ir nopērkams. Mēs dabā dažreiz redzam brīnumu: Skaists kļuvis tas, kas būtībā nav skaists. Tā daudzreiz čūskveidīgās zelta cirtas, Kas draiskulīgi vējā rotaļājas, Nereti pieder citai galviņai,

Kam kauli sen jau kapā atdusas. Šī greznība ir it kā viltīgs krasts, Kas nikno jūru vij kā lakatiņš, Kas indiānietei sedz daiļo seju. Tā, lūk, ar šādu patiesības masku Šis laikmets māna pašus gudrākos. Un tāpēc, viltīgais un spožais zelt, Tu, Midas barība, man esi svešs! Un arī tu, ak sudrab, bālais vergs, Man liecies tāls, bet tu, svins parastais, Kas drīzāk piedraudi, ne laimi soli, Man savā vienkāršībā rādies skaists. Es tevi izvēlos, svins pelēkais!

Porcija.

Viss pārējais cik pēkšņi zudis šķiet — Gan šaubas, mokas, izmisums un bieds, Pat mana greizsirdība zaļacainā! Ak, mīlestība! Kā viss pēkšņi mainās! Ak prieka lietus, aprimsti mazliet, Man mīlas laime pārāk skaista šķiet, Es baidos tās!

Basanio.

Ko atradīšu te?

Atver svina kastīti.

Tavs smaids tas, Porcija! Vai cilvēks — dievs

To radījis? Vai dzīvas ir šīs acis?

Vai tāpēc vien, ka manējās ir dzīvas,

Tās arī dzīvas šķiet? Pusvērtas lūpas,

Ko kaira elpa ver, un tikpat kairs

Tas šķērslis ir, kas mīļus draugus šķir.

Lūk, viņas matus lielais mākslinieks

Kā zirneklis ir zelta tīklā audis,

Lai sirdis gūstītu, bet viņas acis —

Kā, veidojot tās, nekļuva viņš akls?

Jau viena vien tam nolaupītu abas,

Un varētu darbs palikt nepabeigts.

Bet, lūk, tāpat kā cildinājums mans

Var ēnai sekot savā būtībā, Tāpat aiz būtības var ēna vilkties. Lūk, zīmīte — ir tajā lasāms spriedums:

«Tas šo laimi iegūt drīkst, Kuram spožums ārišķīgs Liekas nepatiess un sīks. Esi tai nu uzticīgs! Ja tev viņa laba šķiet — Lai jums laime nenoriet, Bet, pirms kopā jāaiziet, Skūpstu tai uz lūpām spied!»

Cik laba vēsts! Kas tagad var man liegt, Kā novēlēts, to ņemt un roku sniegt! Kā viens no diviem, kas ir uzvarējis, Kam šķiet, ka viņš ir labu darīt spējis, Un, dzirdot aplausus un kliedzienus Un šaubas izjūtot, kas sirdī dus, Kā nesaprazdams vēl, kāpēc tas viss, — Tā arī es te stāvu samulsis Un kavējos, vēl laimei neticēdams, Kaut visu apliecini tu.

Porcija.

Sinjor Basanio, te stāvu es, Un tāda esmu es. Kaut pašai man Nav godprātīgas vēlēšanās vairs Būt labākai, bet jūsu dēj es vēlos Kļūt labāka vēl reizes divdesmit Un kļūt vēl tūkstoš reizes skaistāka Un bagātāka, lai jums patiktu, Lai talantu un skaistuma, un draugu, Un bagātības būtu man bez skaita! Diemžēl mans pūrs nav nekāds diženais, Un viss, ko iegūsiet jūs līdz ar mani, Būs vienkārša un laipna meitene, Kas laimīga, ka nav tik veca vēl, Ka nepaspētu neko iemācīties, Bet laimīgāka vēl, ka nav tik dumja,

Ka nevarētu neko iemācīties, Vislaimīgākā gan, ka savu sirdi Tā uztic jums, mans vīrs un pavēlnieks. Es pati, viss, kas pieder man, — nu jūsu; Es jums to atdodu. Līdz šim te biju Es mājas saimniece un kalpu kundze, Un pavēlniece pati sev, bet tagad Mans nams un kalpi, un es pati — jūsu. To atdodu jums līdz ar gredzenu. Ja jūs to pazaudēsiet, citam dosiet, Tas nozīmēs, ka jūsu mīlai gals, Un dosiet iemeslu man apvainoties.

Basanio.

Ak sinjorīna, man pat vārdu trūkst!

Ar jums lai runā manas asinis.

Ir manā sirdī tāds pats apjukums,

Kāds iestājies ir pēkšņi ļaužu pūlī,

Ko iemīļotais monarhs uzrunājis,

Daudz labvēlīgu vārdu sacīdams,

Ka dziļa sajūsma un milzīgs prieks

Nu pūli pāršalcis … Ja gredzens šis

No pirksta šķirsies reiz, tad es — no dzīves,

Un sakiet tad: Basanio ir beigts!

Nerisa.

Jel Jaujiet, sinjorīna un sinjor, Ka mēs, kas malā stāvējuši bijām, Nu abiem novēlam: daudz laimes jums!