VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Lorenco.

Tikpat

Labs vīrs es būšu tev kā viņam — sieva.

Džesika.

Vai nederētu pajautāt to man? Lorenco.

Es pajautātu, bet — laiks pusdienot. Džesika.

Ļauj novērtēt man tevi izsalkušai. Lorenco.

Nē, labāk pārrunāsim to pie galda, Jo tur, lai ko tu teiktu man, — daudz labāk Es sagremošu to.

Džesika.

Lai notiek tā.

Aiziet.

Ienāk dodžs, senatori, Antonio, Basanio, Graciano, Salerio

Dodžs.

Antonio jau šeit?

Antonio.

Jā, gaišība.

Dodžs.

Man tevis ļoti žēl, jo jāatbild Tev ienaidniekam būs, kas ciets kā klints. Kas izturas kā īstens necilvēks, Bez līdzjūtības.

Antonio.

Esmu dzirdējis, Ka jūsu gaišība ir pūlējies, Lai mīkstinātu sūdzību cik spēdams; Bet žīds ir cietsirdīgs. Ja nevarat No skaudīgajām ķetnām mani glābt, Tad viņa negantībai pretī likšu Es savu pacietību. Būšu kluss Un izturēšu viņa tirāniju.

Dodžs.

Es lūdzu iesaukt žīdu tiesas zālē.

Salerio.

Pie durvīm viņš. Lūk, gaišība, jau nāk.

Ienāk Seiloks.

Dodžs.

Tam atbrīvojiet vietu tiesas priekšā! Tā visi domā, Šeilok, un man ari Tā šķiet, ka esi cietsirdīgs tik tagad, Bet tad, kad sāksies lietas apspriešana, Tu savas Jaunās nežēlības vietā Pret viņu parādīsi labsirdību. Lai gan tu pašlaik prasi mārciņu No nelaimīgā tirgotāja miesas, Es ticu, ka ne vien to neņemsi, Bet, cilvēcīgas mīlestības pilns, Vēl atlaidīsi pusi parāda, Pats nolūkodamies ar žēlumu Uz viņa zaudējumiem, kuru būs Tik daudz, ka karaliskais tirgotājs Drīz izputēs un radīs nožēlu Viscietākajā, saltākajā sirdī, Un mīkstinās pat turkus, tatārus, Kas žēlastības nepazīst nemaz. Mēs gaidām labu atbildi no jums.

Šeiloks.

Es jūsu gaišībai jau pateicu: Es zvērēju pie svētā Sabata, Ka ņemšu to, kas rakstīts parādzīmē. To liegdami, jūs briesmām paklausiet Gan savus likumus, gan brīvību. Jūs jautāsiet: kāpēc es dukātus Pret mārciņu no viņa miesas mainu? Es neteikšu, tik piebildīšu vien, Ka nolēmis es tā. Vai nepietiek? Ja manā mājā žurka ieviestos, Es izdotu trīstūkstoš dukātu, Lai iznīdētu to — ko teiktu jūs? Dažs nevar paciest to, ka sivēns kviec,

Dažs paliek traks, tiklīdz tas kaķi redz, Bet dažs, tiklīdz jau dūdas pīkstam dzird, Aiz dusmām slapinās. Un tāpat kaisle Liek dažai saimniecei gan mīlēt, nīst. Lūk, atbilde. Tāpat kā nevaru Jums izskaidrot, kāpēc dažs sivēnus, Dažs maigos, nevainīgos kaķus nemīl Un trešais nevar dūdu skaņas ciest, Bet, pakļaudamies vispārējam kaunam, Kā apspiestais pats sevi apspiest sāk, — Tā arī nevaru un nevēlos Jums pasacīt es citu iemeslu, Tik to, ka ienīstu Antonio, Un tāpēc izvirzu šo prasību, Kaut arī tā man nesīs zaudējumu. Nu, lūk, vai nav ar to jums atbildēts?

Basanio.

Nē, cietsirdi, šī atbilde nemaz Nav attaisnojums tavai neģēlībai.

Šeiloks.

Nav vajadzības man tev izdabāt.

Basanio.

Vai tos, ko nemīl, visi nonāvē?

Šeiloks.

Vai ienīst var, ko negrib nonāvēt? Basanio.

Vai visas dusmas iemiesojas naidā? Seiloks.

Bet vai tu ļausi čūskai divreiz dzelt? Antonio.

Es lūdzu, draugs, ar žīdu nestrīdies. Tad drīzāk, upes krastā stāvēdams,

Tu spēsi pavēlēt, lai paisums krītas, Un drīzāk vari vilkam pajautāt, Kāpēc par savu jēru aita raud, Vai arī kalnu priedēm noliegsi Tu šūpot galotnes un zariem šalkt, Kad viņas loka negaiss valdonīgs. Tad drīzāk paveiksi tu neveicamo, Bet neatmiekšķēsi viscietāko, Visnegantāko sirdi pasaulē. Es lūdzu, nepūlies, — viss skaidrs jau: Lai notiek tas, ko iekārojis žīds!

Basanio.

Es došu viņam sešus tūkstošus.

Šeiloks.

Es neņemtu, ja arī dotu man Tu šobrīd sešreiz sešus tūkstošus, Es lūdzu to, kas parādzīmē teikts.

Dodžs.

Kā, žēlastību liegdams, pats to gūsi? Seiloks.

Par ko es sodāms, ja es nevainīgs?

Jums pašiem tik daudz vergu nopirktu,

Un tos kā suņus, mūļus, ēzeļus

Jūs trencat vergu darbā nežēlīgā,

Jo viņi pieder jums. Vai vēl man teikt:

Jel atbrīvojiet, appreciniet tos

Ar saviem bērniem! Kāpēc nomocīt?

Tiem dodiet gultas — mīkstas tā kā jums!

Lai ēd tos ēdienus, ko ēdat jūs!

Jūs teiksiet: «Vergi — mūsu,» — bet es teikšu:

«To miesas mārciņu, ko pieprasu,

Es dārgi esmu pircis — mana tā!»

Jūs liegsiet — uzspļaušu uz likumiem

Un teikšu: taisnības nav Venēcijā!

Nu atbildiet — būs spriedums labvēlīgs?

Dodžs.

Šo tiesas sēdi varu atcelt es, Kamēr šeit Belario — mācīts doktors, — Pie kura griezos es pēc padoma, Nav ieradies.

Salerio.

Viņš, jūsu gaišība, Ir atsūtījis savu vēstnesi Ar vēstuli no Padujas.

Dodžs.

To sauciet šurp un dodiet vēstuli! Basanio.

Ak mans Antonio! Lai labāk žīds Ņem manu miesu, manas asinis, Nekā viņš manis āē\ gūst tavējās!

Antonio.

Es esmu ganāmpulka sliktais auns, Kas nāvei lemts: arvienu slimais auglis Krīt zemē pirmais, tāpat ari man Ir jānokrīt, bet tev, Basanio, Vēl jādzīvo un jāapkopj mans kaps.

Ienāk Nerisa advokāta sekretāra tērpā.

Dodžs.

Vai jūs no Padujas, no Belario? Nerisa.

Jā, gaišība, viņš liek jūs sveicināt.

Sniedz viņam vēstuli.

Basanio.

Kāpēc tik agri tu jau nazi trin?

Šeiloks.

Lai izgrieztu no viņa to, kas mans. Graciano.

Nevis pie pazoles, bet gan pie sirds Tu nazi trin. Pat metāls it neviens, Pat bendes cirvis nemēdz būt tik ass Kā tavas dusmas. Teic — vai it nekas Vairs tevi neiežēlina?

Šeiloks.

Nekas.

Graciano.

Lai nolādēts tu, asinskārais suns! Un lai tev pašam uzbrūk likums Jauns! Gandrīz tu manī izdzēs ticību, Un es jau sāku piekrist Pitagoram, Ka nomirstot pat zvēru dvēseles Var atdzimt cilvēkos. Tavs ļaunais gars lr vilkā mājojis, kurš pakārts ticis, Jo esot ēdis cilvēkus, bet tad No nāvējošās cilpas atbrīvojies Un tevī iedzimis, jo tik patiešām It visas tavas iekāres ir Jaunas Un plēsīgas kā mežonīgam zvēram.

Seiloks.

Ja tā tu gribi izpirkt parādzīmi, Tad kliegdams sagandēsi tikai plaušas. Mans mīļais jaunekli, prāts jāsarga, Ne jāizšķiež. Es gaidu spriedumu.

Dodžs.

Šai vēstulē mums ieteic Belario Par advokātu kādu jaunekli. Bet kur viņš ir?

Nerisa.

Viņš gaida ārpusē. Vai vēlaties, lai pasaucu es to?

Dodžs.

Labprāt. To šurpu aiciniet Un svinīgi pie manis atvediet, Bet tiesa noklausīsies vēstuli.

Sekretārs

lasa.

«Man jūsu gaišībai ir jāpaziņo, ka, saņemdams jūsu vēstuli, es biju smagi slims. Jūsu vēstneša klātbūtnē mani apciemoja kāds jauns tieslietu doktors no Ro­mas. Viņa vārds ir Baltazars. Es viņu iepazīstināju ar žīda apsūdzību pret tirgotāju Antonio. Mēs kopīgi izskatījām daudz grāmatu. Viņš zina manu viedokli, un, pievienodams tam klāt vēl savas visu aptverošās zināšanas, kuras es nespēju pietiekami cildināt, bet kuras viņš jums pierādīs pats, es ticu, ka viņš spēs ieņemt manu vietu tiesā. Es lūdzu, neskatoties uz viņa jaunību, parādīt tam pienācīgo cieņu: nekad vēl tādā jauneklī neesmu redzējis tik gudru prātu. Nododu viņu jūsu labvēlīgajā gādībā un ceru, ka šis pārbaudījums tiesā būs viņa vislabākā rekomendācija.»

Dodžs.

Jūs dzirdējāt, ko raksta Belario?

Un tur, kā šķiet, pats jaunais doktors nāk.

Ienāk Porcija Baltazara tērpā.