VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Uznāk Lančelots.

Lančelots. Halo! Halo! E — hei! Halo! Halo! Lorenco. Kas tur kliedz?

Lančelots. Halo! Vai neesat redzējuši Lorenco kungu?

Lorenco kungs, halo, halo! Lorenco. Beidz taču klaigāt, es esmu šeit. Lančelots. Halo! Kur? Kur? Lorenco. Seit.

Lančelots. Pasakiet viņam, ka ieradies kunga vēstnesis un viņa pasta soma ir bāztin piebāzta ar labām zi­ņām. Mans saimnieks ieradīsies rīta pusē.

Aiziet.

Lorenco.

Nāc, dārgā, iesim sagaidīsim tos. Bet kāpēc gan, kāpēc mums pilī iet? Mans draugs Stefano, lūdzu, pavēstiet Jūs pārējiem, ka saimniece drīz pārbrauks, Un sauciet muzikantus šurp uz dārzu.

Stefano aiziet.

Cik skaisti mēness viz pār pakalniem! Nāc apsēdies un mirkli ieklausies,

Kā dziesmas skan, jo dziļais miers un nakts Ar dziesmas skaņām harmonijā saistās. Šeit sēdies, Džesika. Lūk, debess jums Šķiet pilns it kā ar zelta pokāliem, Un pokāls mazākais, ja paveries, Kā eņģelis dzied savā kustībā, Vēl piebalsodams jauniem ķerubiem, — Tā — nemirstīgo garu harmonija. To tāpēc nedzirdam, ka pārklāta Tā ir ar zemes melniem putekļiem.

Uznāk muzikanti.

Šurp, šurp! Un atmodiniet Diānu Ar himnu jūs, bet savu saimnieci Ar maigām skaņām mājup viliniet!

Atskan mūzika.

Džesika.

No mūzikas man vienmēr skumji kļūst.

Lorenco.

Tas tāpēc, dvēsele ka ieklausās. Jūs ievērojiet — stepes ganāmpulks, Vai ari mežonīgu zirgu bars Prom neprātīgi auļo, krāc un zviedz Tik tāpēc vien, ka asinis tos trenc, Bet, tiklīdz viņi taures skaņas dzird Vai arī kādu citu mūziku, •— Tie tūliņ aprimstas un mierīgs kļūst To mežonīgais, satrakotais skats. Ne velti dzejnieki mums sacīt mēdz, Ka Orfejs apbūris ar mūziku Gan kokus, klintis, upes šalcošās. It viss, kas vētrains, bezjūtīgs un skarbs, Kaut vai uz mirkli, dziesmu dzirdot, rimst. Kam melodija sirdī neieskanas, Ko dziesmu skaņas nesatrauc nemaz, Tas pilns ar viltību un nodevību,

Tam dvēsele ir melna tā kā nakts

Un jūtas tumšas tā kā Erebam;

Tam netici… Bet ieklausies šais skaņās…

Uznāk Porcija un Nerisa.

Porcija.

Tās ugunis, ko redzam, spīd no zāles. Cik tālu mazo sveču stari krīt! Tā Jaunā pasaulē spīd labie darbi.

Nerisa.

Kad mēness mirdz, tad sveces neredzam. Porcija.

Tā lielas slavas gaismā nobāl sīkā,

Tā vietnieks staro it kā karalis,

Kad karaļa nav klāt, bet vēlāk tas

Tā pazūd, izgaist viņa diženumā

Kā jūrā strauts. Klau, mūzika! Vai dzirdi?

Nerisa.

Tas, kundze, jūsu mājas orķestris. Porcija.

Mums liekas labs it viss, ko cienām mēs. Šīs skaņas atskan maigāk nekā dienā.

Nerisa.

Šis klusums piešķir viņām krāšņumu. Porcija.

Ir vārnas kliedziens cīruļdziesmas vērts,

Ja neklausās neviens. Es domāju,

Ja lakstīgala dienā dziedātu,

Kad zosis gāgina, tā liktos mums

Ne labāks dziedātājs kā ciglītis.

Cik gan visaptverošs un pareizs spriedums

Ir atkarīgs kaut vai no laika vien!

Bet pietiks nu! Lūk, mēness miegā snauž Ar Endimionu un it nemaz Pat negrib atmosties.

Mūzika apklust.

Lorenco.

Ja nemaldos, Tā balss, ko dzirdēju, bij Porcijas.

Porcija.

Kā aklais dzeguzi, tā mani viņš Pēc skarbās balss jau pazīst.

Lorenco.

Sinjorīna,

Nu sveika jūs! Porcija.

Par saviem vīriem mēs Daudz aizlūdzām, lai viņiem labi veicas. Vai tie jau pārbraukuši?

Lorenco.

Nē, vēl ne, Bet ieradies ir viņu vēstnesis, Kas teica, ka jau braucot.

Porcija.

Nerisa,

Ej pateic visiem maniem kalpotājiem, Lai klusē tie par mūsu prombūtni. Tāpat, Lorenco, jūs un Džesika.

Tauru skaņas.

Lorenco.

Ir viņi klāt, es dzirdu tauru skaņas, Bet nebīstieties — nepļāpāsim mēs.

Porcija.

Ai, kāda nakts! Šķiet it kā diena vēl, Tik bālāka mazliet, — kā tāda diena, Kad iestājies ir saules aptumsums.

Uznāk Basanio, Antonio, Graciano un viņu pavadoņi.

Basanio.

Sl nakts — kā diena ir pie Antipodiem, Ja ierastos jūs tad, kad saules nav.

Porcija.

Man Jaujiet spīdēt, bet ne tukši spīdēt,

Jo tukša sieva smagu dara vīru,

Un tāds lai nebūtu Basanio,

Bet tas ir dieva ziņā. Sveiks, mans dārgais!

Basanio.

Bet, mīļā, apsveic jel šo draugu arī. Sis labais cilvēks ir Antonio, Kam esmu pateicību parādā.

Porcija.

Jūs katrā ziņā daudz tam parādā, Jo dzirdēju, viņš rūpējies par jums.

Antonio.

Ne vairāk, kā man ticis atlīdzināts. Porcija.

Sinjor, jūs esat gaidīts viesis šeit, Bet ne ar vārdiem tas ir jāpierāda, Un tāpēc apsveikumu saīsinu.

Graciano

Nerisai.

Pat mēness redz, ka dari pāri man: To gredzenu es devu sekretāram.

Lai manis dēļ tas kļūst par einuhu, Ja, dārgā, tu tā uztraucies par to!

Porcija.

Ko, strldāties jau jūs? Kāpēc? Par ko?

Graciano.

Par nieciņu, par zelta gredzenu,

Ko viņa dāvināja man un kurā

Ar naža asmeni bij iegravēts:

«Ja mīli mani — nešķīries no manis» …

Nerisa.

Šo ierakstu tu sauc par nieciņu? Tu zvērēji, kad ņēmi gredzenu, Ka līdz pat nāvei nēsāsi to klāt Un ari kapā paņemsi sev līdz. Ja neprāti to mīlai nosargāt, Tad būtu zvērestam par godu pratis! To devi sekretāram! Nē, pats dievs Man teic: ne sara nebij tam uz zoda!

Graciano.

Tie izaugs tad, kad viņš par vīru kļūs. Nerisa.

Kā sieviete par vīrieti var kļūt!

Graciano.

Es zvēru tev pie dzīvības, ka devu To jauneklim, kurš augumā tāds pats Kā tu. Viņš bija tiesas sekretārs. Viņš gredzenu ar darbu nopelnīja, Es nevarēju viņam atsacīt.

Porcija.

Par to man tiešām jāpārmet ir jums, Ka jaunās sievas pirmo dāvanu

Jūs viegli devis prom. Pret zvērestu Tas bija dots, ar uzticību ņemts. Es arī vīram tādu dāvināju. Viņš zvērēja, ka nešķirsies no tā. Jā, jā, un es pat varu apzvērēt: To viņš no pirksta nenovilks nekad Un neatdos nekam. Nē, Graciano, Jūs savai sievai pāri nodarījis! Es viņas vietā prātu zaudētu.

Basanio

pie sevis.

Man labāk kreiso roku nocirst nost Un teikt, ka, aizsargādams gredzenu, To līdz ar visu roku zaudēju.

Graciano.

Sinjors Basanio to gredzenu Tāpat ir atdāvājis tiesnesim, Kurš pelnījis bij to. Bet jauneklis, Tā sekretārs, tad lūdza manējo. Tie nekā cita nevēlējās ņemt Kā tikai gredzenus.

Porcija.

Tas atdotais, Bez šaubām, nebij manējais, vai ne?

Basanio.

Ja noziedzies es spētu melot vēl, Tad melotu šobrīd, bet redziet — pirkstā Man jūsu dotā gredzena vairs nav.

Porcija.

Tāpat kā sirdī uzticības nav! Es zvēru: jūsu sieva nekļūšu, Pirms neredzēšu gredzenu!

Nerisa.

Tāpat

Pirms savu neredzēšu es!

Basanio.

Ak dārgā, Ja zinātu, kam devu gredzenu, Ja zinātu, par ko ir gredzens dots, Ja saprastu, kāpēc ir gredzens dots, Cik ļoti negribot ir gredzens dots, Kad prasīja viņš tikai gredzenu, — Tad nedusmotos jūs vairs it nemaz.

Porcija.

Ja zinājāt, cik gan šis gredzens dārgs,

Ja zinājāt tās vērtību, kas deva

Šo gredzenu, un to, kāds gods ir jums

Šo gredzenu it visur nosargāt, —

No gredzena tad nešķirtos nekad,

Kurš nelietis to spētu atņemt jums,

Ja jūs to būtu karsti sargājis?

Kurš būtu bijis gan tik nekautrīgs

Un pieprasījis to, kas otram svēts?

Tādēļ, tāpat kā Nerisai, man jāteic:

Kaut mirsti — citai sievietei mans gredzens!

Basanio.

Pie sava goda un pie dzīvības Es apzvēru, ka nav tas sievietei. Ir doktoram mans gredzens, doktoram, Viņš naudu neņēma, tik gredzenu. Es viņam atteicu un Jāvu iet, Kaut izglābis viņš manu draugu bij! Ko vēl lai atbildu jums, mana dārgā? Bet tad es pavēlēju viņu panākt, To darīt lika pienākums un kauns; Mans gods man nepiedotu it nekad Šo nepateicību. Bet, sinjorīna,