VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

VILJAMS ŠEKSPĪRS

VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Venēcijas dodžs Marokas princis

Aragonas princis Porcijas P reciniekl

Antonio, Venēcijas tirgotājs

Dasanio, viņa draugs, arī Porcijas preciniek

Salarino

Salanio

Graciano Antonio un Basanio draugi Salerio

Lorenco, Džesikas līgavainis

Šeiloks, bagāts ebrejs

Tubals, ebrejs, Šeiloka draugs

Lančelots Gobo, āksts, Seiloka kalpotājs

Vecais Gobo, Lančelota tēvs

Leonardo, Basanio kalpotājs

Baltazars

Stetano Porcijas Potēji Porcija, bagāta mantiniece Nerisa, viņas apteksne Džesika, Seiloka meita

Venēcijas senatori, tiesas ierēdņi, cietuma uzraugs, Porcijas kalpotāji, ļaudis.

Darbība pa daļai noris Venēcijā, pa daļai Porcijas muižā — Belmontā.

Iela. Uznāk Antonio, Salarino un Salanio.

Antonio.

Patiešām nesaprotu, kāpēc skumjš Es sajutos un sakāt jūs tāpat. No kurienes šīs drūmās domas nāk, Kas liek man skumt, — Es zināt gribētu.

Šīs nejēdzīgās skumjas nomāc tā, Ka pats vairs sevi nepazīstu es.

Salarino.

Pa okeāniem jūsu domas klīst,

Kur greznum greznā jūras procesijā

Kā ūdeņu un viļņu valdnieki

Ik dienas jūsu lepnie kuģi peld

Un neievēro mazos tirgoņus,

Kas godbijībā zemu paklanās,

Kad tie ar buru spārniem garām trauc.

Salanio.

Jel ticiet man — ja es tā riskētu, Gandrīz vai visas manas cerības Un domas būtu tur. Es zīlētu, No kurienes pūš vējš, un, kartes pētot,

Jau ostas meklētu, kur patverties, Un tad, sinjor, bez šaubām, katrs priekšmets, Kas varētu par tuvo postu vēstīt, Man liktu skumjam būt.

Salarino.

Es nodrebu, Jau bailēs iedomādamies to vien, Ka vētra saviļņot var okeānu, Tāpat kā elpa manu zupas šķīvi! Drūms liktos man pat smilšu pulkstenis; To uzskatot, es sēkli iedomātos, Kur varētu mans kuģis bojā iet, Tik zemu smiltīs smago galvu liekt, It kā pats savu kapu skūpstīdams! Vai atkal, — baznīcā ja uzlūkotu Tās vēsos akmeņus, es iedomātos Par klintīm bīstamām, kas manu kuģi Spēj sadragāt un manas dārgās mantas Pa visiem jūras viļņiem izsvaidīt, — Un kas tad būtu es? Nekas. Un tāpēc Kā varu, iedomādamies par to, Es nedomāt, ka tādā gadījumā Man arī vajadzētu skumjam kļūt? Un tāpēc zinu es: Antonio, Par savām precēm rūpēdamies, skumst.

Antonio.

Nē, ticiet man — liels paldies liktenim, — Nav vienā kuģī viss man novietots, Ne vienā vietā likts. Mans īpašums Ar vienu gadu vien nav mērojams. Nē, nē, par savu mantu neskumstu.

Salarino.

Tad laikam iemīlējies būsiet?

Antonio. Nieki!

Salarino.

Nav taisnība? Tad laikam tāpēc jūs

Tik skumjš, ka jautrs nejaudājat būt.

Ja spētu smieties jūs un teikt — es jautrs,

Jo skumjš es neesmu, tad būtu

Jūs Januss — divdabis! Jā, dažādi

Mēdz ļaudis būt: dažs glaimo, dažs labs spiedz

Kā papagailis, stabuli kad dzird,

Bet citi — skābeni kā etiķis

Un pasmaidot pat zobus neparāda.

Lai Nestors priecājas, ja pasprūk joks!

Uznāk Basanio, Lorenco un Graciano.

Salanio.

Lūk, jūsu radinieks Basanio! Tam līdzi Graciano un Lorenco. Nu, sveiki! Būs jums laba sabiedrība.

Salarino.

Es arī labprāt ielīksmotu jūs, Bet redzu — viņi dārgāki ir jums.

Antonio.

Es tiešām augsti novērtēju jūs, Bet saprotu, ka jūsu darījumi Liek atvadīties jums no manis.

Salarino.

Ar labu rītu, kungi!

Basanio.

Ak sinjori, Kad atkal mēs tā izsmiesimies kopā? Jūs pārāk atturīgi, vai nav tiesa?

Salarino.

Nekas, mēs vaļas brīžus saskaņosim.

Salarino un Salanio aiziet.

Lorenco.

Sinjor Basanio, mēs iesim prom, Jo sastapis nu jūs Antonio, Bet pusdienās, es ceru, tiksimies?

Basanio.

Es būšu klāt.

Graciano.

Kas jums, Antonio? Par pasauli, šķiet, esat norūpējies Pat pārāk daudz, sinjor. Tie pazaudē, Kas pārāk dārgi pērk. Jūs pārvērties!

Antonio.

Mans draugs, man pasaule ir pasaule — Kā skatuve, kur katram sava loma, Un manējā ir — skumja.

Graciano.

Atļaujiet

Man tēlot jautro — tādu, ka tūlīt No smiekliem un no vīna aknas plīst, Bet nevis sirds no bēdām smaga kļūst. Kāpēc gan cilvēkam, kam asins karsta, Ir jāsastingst kā alabastra sencim? Vai jāguļ nomodā, vai dusmojot Ir jāsasirgst ar kaiti dzelteno? Lūk, ko es teikšu tev, Antonio, — Es mīlu tevi, un šī mīlestība Ir tā, kas teic, ka šajā pasaulē Ir ļaudis, kuru vaigs var apglumēt Kā purva ūdens, un ka stūrgalvīgi Un klusu viņi cieš tik tāpēc vien, Ka izlikties par gudriem, dziļiem grib. Man šķiet, tie it kā teic: «Es orākuls, Kad muti vēršu — klusēs katrs suns!» Ak mans Antonio, es pazīstu Šos ļaudis, kuri tāpēc gudri šķiet,

Ka nerunā nekā; ja runātu,

Tad viņi ausis norautu ikvienam,

Kas, viņos klausīdamies, nosauktu

Par muļķiem tos. Tev citreiz vairāk teikšu.

Ar šādu grūtsirdības mānekli

Tu neķer slavu — nieka zivtiņu!

Nu nāc, Lorenco! Laiks mums atvadīties,

Pēc pusdienām es beigšu pamācību.

Lorenco.

Nu tātad šķirsimies līdz pusdienām. Es esmu viens no šādiem gudriniekiem, Jo Graciano liedz pat muti vērt.

Graciano.

Vēl divus gadus tu pie manis paliec Un nepratīsi runāt vairs nemaz!

Antonio.

Bet es gan laikam kļūšu pļāpa liels. Graciano.

Tas labi! Klusēšanu katrs vēlas Vien atrast jaunavās un ceptās mēlēs!

Graciano un Lorenco aiziet.

Antonio.

Ko gribēja ar to viņš teikt?

Basanio. Graciano, bez šaubām, sarunā daudz nieku. Daudz vairāk nekā jebkurš cits Venēcijas pilsonis. Tikai viņa spriedumi ir kā divi kviešu graudi divos pelavu maisos, — lai tos atrastu, tev jāmeklē visu dienu, bet, tiklīdz tos atrodi, tu ieraugi, ka tie nemaz nav meklēšanas vērti.

Antonio.

Nu, labi. Pasaki — kas tā par dāmu, Pie kuras nolēmi tu slepus doties? To apsolīji šodien izpaust man.

Basanio.

Antonio, vai tev gan zināms nav, Cik grūtos apstākļos es atrodos, Jo biju sācis izšķērdīgāk dzīvot, Nekā to ienākumi atļāva. Es nekurnu, ka greznais dzīves veids Nu jāatmet; nē, viena rūpe man — Kā izkļūt godīgi no parādiem, Kur izšķērdība mani iegrūdusi. Visvairāk jāatlīdzina man tev, Antonio, — ar draudzību, ar naudu. Bet tici man, šī mūsu draudzība Ļauj droši atklāt manus nodomus, Kā viegli vaļā tikt no parādiem.

Antonio.

Es lūdzu stāsti man, Basanio, It visu, un, ja tiešām tavi plāni Būs godīgi, tad vari būt tu drošs, Ka mana nauda, manta un es pats Tev palīdzēšu atdot parādus.

Basanio.

Jau skolas gados, pazaudējis šautru, Es pakaļ otru izšāvu tūlīt Tai pašā mērķī, pirmo atrast alkdams, Un bieži vien tā, divkārt riskēdams, Es abas atradu. Šis piemērs man No bērnības un tāpēc — nevainīgs. Es parādā tev daudz, jo zaudējis Kā neapdomīgs jauneklis it visu. Bet, līdzko izšautu tu otro šautru Turpat, kur pirmo, nešaubos nemaz, Ka mērķa vietā sameklētu abas Vai, pateicoties pirmai zudušajai, Es otro atnestu tev atpakaļ.

Antonio.

Tu mani pazīsti, kam izšķiest laiku, Lai ceļu meklētu uz manu sirdi. Tā, vārdos apšaubīdams līdzjūtību, Tu mani sarūgtini vēl daudz vairāk, Kā putekļos un pīšļos satriekdams. Tu vienkārši man pasaki, kas darāms, Ko izpildīt pa spēkam būtu man, Un darīšu es visu. Runā jel!