VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Lančelots aiziet.

Vai nepielaikosim jau maskas? Man lāpu nesējs būtu sarunāts.

Salarino.

Ak jā, es iešu tūlīt saposties.

Salanio. Es arī.

Lorenco.

Tātad satiksimies mēs Pie Graciano tieši jau pēc stundas.

Salarino.

Mēs būsim klāt.

Salarino un Salanio aiziet.

Graciano.

Vai vēstule no skaistās Džesikas?

Lorenco.

Jā, pateikšu tev visu. Viņa raksta, Kā slepus aizvest to no tēva nama. Tai būšot zelts un dārgakmeņi klāt Un pāža apģērbs arī greznum greznais. Ja debesīs reiz nokļūs vecais žīds, Tad tikai savas skaistās meitas dēļ, Bet, kādreiz nelaime ja uzbruks tai, Tad tikai tādēļ vien, ka Džesika Par nekaunīgā žīda meitu saucas. Nāc, iesim, vēlāk izlasīsi pats. Būs daiļā Džesika mans lāpu nesējs.

Aiziet.

Uznāk Seiloks un Lančelots.

Šeiloks.

Gan redzēsi tu, kāda starpība Starp Šeiloku un starp Basanio, — Hei, Džesika! — tur nevarēsi rīt Kā šeit pie manis tu … — Hei, Džesika! — Tā gulēt, krākt un savas drēbes plēst. — Hei, Džesika, kur paliec!

Lančelots.

Džesika!

Šeiloks.

Ko kliedz! Vai es tev pavēlēju kliegt?

Lančelots. Jūsu labdzimtība man vienmēr ir pārmetis, ka es bez pavēles neko nedarot.

Uznāk Džesika.

Džesika.

Vai mani saucāt? Ko jūs vēlaties? Seiloks.

Man, Džesika, ir jāiet viesībās. Te manas atslēgas. Bet kāpēc iet? Aiz draudzības es lūgts? Nē — glaimi vien, Bet iešu naida dzīts, jo samaksās Par visu kristietis! Tev, Džesika, Mans bērns, būs jāpieskata mūsu māja. Varbūt man neiet turp, jo tā vien šķiet, Ka bēdas būs, jo sapnī redzēju Es maisus, piebērtus ar dukātiem.

Lančelots. Lūdzu, esiet tik laipns, sinjor, ejiet. Mans jaunais saimnieks jūs gaida.

Šeiloks. Tāpat kā viņu es.

Lančelots. Viņi visi, ir kaut ko norunājuši. Es jau ne­saku, ka jūs redzēsiet masku gājienu, bet, ja jūs to redzēsiet, tad tas nebūs tik nejauši kā man, kad asinis sāka pa nāsīm tecēt pulksten sešos no rīta tieši tajā skaidrajā pirmdienā, kas toreiz iekrita tanī treš­dienā, kad pirms četriem gadiem bija Pelnu diena.

Seiloks.

Ko — masku gājiens? Klausies, Džesika: Tu aizslēdz durvis, tiklīdz bungas rīb Vai līko fleitu pīkšķēšanu dzirdi. Pie loga neej, nelūkojies lejup Uz muļķa kristiešiem, kas pūlī ies Caur pilsētu ar izķēmotiem ģīmjiem, Bet aizbāz nama ausis — logus ciet, Lai no šīs ākstības ne skaņa pat Šeit neieplūst. Es zvēru Jēkabam Pie svētā zižļa, ka man nepatīk Uz dzīrēm šonakt iet. Bet steidzies, kalp, Un teic, ka būšu klāt.

Lančelots. Es iešu, sinjor, iešu! Bet jūs, sinjorīna, paska­tieties gan pa logu: Te ies garām kristīgais, Zīdietei viņš liksies skaists.

Aiziet.

Šeiloks.

Ko neticīgais muļķis teica tev? Džesika.

Viņš teica «sveiki!» — vairāk it neko. Seiloks.

Šis nelga būtu labs, tik šausmīgs rīma. Viņš velkas tā kā gliemezis, bet guļ

Kā runcis. Man tāds trans nav vajadzīgs, Un tāpēc viņam atļauju, lai iet Pie cita prom un aizlienēto naudu Tam palīdz notērēt. Ei, Džesika! Varbūt es atgriezīšos drīz jo drīz, Tu visas durvis cieši aizbultē; Ko nenoslēdz — to zaudēt mēdz! Šis sakāmvārds nav tukšs un lēts.

Aiziet.

Džesika.

Ardievu! Liktenim ja ticam mēs — Tad tēvu es, viņš meitu pazaudēs.

Aiziet.

Tērpušies maskās, uznāk Graciano un Salarino.

Graciano.

Lūk, mājas nojume. Zem tās Lorenco Mums lika pagaidīt.

Salarino.

Jau pāri laiks.

Graciano.

Ir brīnums gan, kur viņš tā kavējas, Jo tie, kas mīl, pa priekšu laikam skrien.

Salarino.

Ak draugs! Vēl desmitreiz tie ātrāk skrien Sev jaunu mīlestības laimi gūt Nekā reiz dotos solījumus pildīt.

Graciano.

Tā vienmēr ir, jo kurš pēc ēšanas Vēl jūtas tikpat izsalcis kā pirms? Un kurš gan bēris, braucot atpakaļ Jau noguris, tik strauji skrietu vēl Kā ceļa sākumā? Un tāpat mums Par katru lietu skaistāk cīnīties Nekā to iegūt. Cik gan kuģis skaists — Kā jauneklis peld prom no dzimtās ostas, Kur vētras kaislīgas to apskaut steidz! Un cik tas nožēlojams atgriežas — Ar burām saplēstām, kā klaidonis, Ko plosījušas vētras kaislīgas!

Salarino.

Lai tagad paliek tas. Lūk, nāk Lorenco.

Uznāk Lorenco.

Lorenco.

Man, draugi, piedodiet, ka aizkavējos! Ne es tur vainojams, bet gan — mans darbs. Kad sadomāsiet jūs reiz sievas zagt — Es gaidīšu tāpat. Nu, nāciet šurp; Te dzīvo žīds — mans sievastēvs. E — hei!

Logā parādās Džesika, tērpusies zēna drēbēs.

Džesika.

Kas esat jūs? Man pasakiet, lai zinu, Kaut zvēru — jūsu balss man pazīstama.

Lorenco.

Lorenco es — tavs mīļotais.

Džesika.

Lorenco jūs, mans mīļais, tiešām jūs, Ko es tā mīlu? Kurš gan vēl to zin Bez jums, Lorenco, ka es esmu jūsu?

Lorenco.

To zin tik debesis un — tava sirds.

Džesika.

Ķer kastīti! Ir tajā zelta daudz. Man prieks, ka tumsā mani nesaredz, Jo man par savu izskatu ir kauns. Bet mīla akla ir, un tie, kas mīl, Tie neredz muļķības, ko paši dara, Bet, ja tie redzētu, pat Amors sarktu, Ka pārģērbusies esmu es par zēnu.

Lorenco.

Nāc lejā, tev būs jānes mana lāpa! Džesika.

Bet kā? Man jāapgaismo pašas kauns? Tāpat jau tas ir pārāk skaidri redzams. Tā mani katrs ieraudzīs, bet, mīļais, Man vajag paslēpties.

Lorenco.

Ak mīļotā, Tu paslēpusies esi zēna tērpā. Nu nāc, jo tumšā nakts drīz projām bēgs, Bet dzīrēs gaida mūs Basanio.

Džesika.

Man durvis jāaizslēdz un jāpaņem Vēl vairāk dukātu, tad nākšu es.

Atiet no loga.

Graciano.

Ir tiešām dēmons tā — ne žīdiete!

Lorenco.

Lai mani nolād, ja to nemīlu, Jo viņa gudra ir, kā spriežu es, Un skaista, ja vien manas acis neviļ,

Un uzticīga, cik es zinu to. Lai tikpat gudra, skaista, uzticīga Tā manā sirdī visu mūžu mīt!

No mājas iznāk Džesika.

Vai tu jau nāc? Nu, draugi, soļos marš! Mūs sen jau gaida masku gājiens garš.

Visi iet prom. Uznāk Antonio.

Antonio.

Kas notiek šeit?

Graciano.

Sinjor Antonio!

Antonio.

Kāds kauns tev, Graciano! Bet kur citi? Jau pulksten's deviņi, mēs gaidām jūs. Ir dzīres atliktas — pūš citi vēji: Basanio ar kuģi pošas prom. Es liku vīriem divdesmit jūs meklēt.

Graciano.

Es priecājos, jo kas var skaistāk būt, Kā šonakt jau uz kuģa klāja kļūt!

Aiziet.

Pūtēju orķestra pavadībā ienāk Porcija un Marokas princis ar saviem ļaudīm.

Porcija.

Es lūdzu, atveriet nu aizkarus Un dārgās kastītes tam parādiet, Lai princis izvēlas.

Marokas princis.

Lūk, pirmā zelta kastīte ar uzrakstu — «Ar mani iegūsi, ko daudzi vēlas», Bet otrā — sudraba — man apsola — «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts», Vēl trešā — svina — vēsi paziņo — «Par mani visu dod un visu riskē». Bet kā man īsto tagad uzzināt?

Porcija.

Mans princi, vienā ir mans attēls likts, Ja uzminēsiet, kurā, — būšu jūsu!

Marokas princis.

Lai pašas debesis man stāv nu klāt! Bet pārlasīsim vēl, kas rakstīts tur. Ko saka svins?

«Par mani visu dod un visu riskē». Par ko — par svinu dod, pret svinu riskē? Šī kastīte man draud. Kas riskē visu, Tas pretī kaut ko vērtīgu grib gūt. Nav zelta prāts ar sārņiem iekārdināms, Pret svinu nedodu es it neko! Ko sacīs sudrabs nevainības krāsā? «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Ko esmu vērts? Lūk, nesteidzies, Maroko, Ar vēsu prātu noteic savu cenu. Ja tevi novērtē pēc tavas cieņas, Tad vērts tu ļoti daudz. Šis «loti daudz» Varbūt daudz neizliekas daiļai dāmai, Bet šaubīties par savu cieņu man — Tā būtu gļēvulība, nespēks vien. Ko esmu vērts?… Es esmu viņas vērts! Ar savu bagātību, prinča kārtu, Ar skaistumu un pat ar izglītību, Visvairāk vēl — ar savu mīlestību. Kā būtu, ja es izvēlētos to? Bet izlasīšu vēl, ko stāsta zelts: «Ar mani iegūsi, ko daudzi vēlas».