VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Antonio.

Ej, žīd! Seiloks aiziet. Viņš drīz vien kristīts taps, jo kļuvis labs.

Basanio.

Es bīstos Jaunu ļaužu saldo vārdu. Antonio.

Nāc, iesim! Nav ko bīties, manuprāt: Pēc diviem mēnešiem būs kuģi klāt.

Aiziet.

Spēlē pūtēju orķestris. Ienāk Marokas princis savas svītas pavadībā. Porcija, Nerisa un pārējie kalpotāji.

Marokas princis.

Jel neniciniet mani, ka es melns. Šī tumšā livreja ir man no saules, Jo viņas tuvumā es esmu uzaudzis. Šurp sauciet baltos, kas mīt ziemeļos, Kur saules staros ledus neizkūst, — Un, mīlot jūs, mēs pārgriezīsim ādu, Lai redzētu, kam asins sarkanāka. Es saku, sinjorīna, mana seja Ir daudzus drosminiekus biedējusi, Bet zvēru jums pie savas mīlestības, Ka manas zemes meitas skaistākās Ir mīlējušas to. Šo melno krāsu Pret balto pārmainītu tikai tad, Ja jūs es gūtu, daiļā karalien.

Porcija.

Šai izvēlē es nevados no tā, Kas jaunu meitu acīm tīkams šķiet. Pie tam mans liktenis ir loterija, Kur nav man pašai izvēlēties brīv. Bet, tēvs ja nesaistītu mani, lemdams,

Ka jākļūst man par sievu tikai tam,

Kas izvēlēsies īsto kastīti,

Tad, kā jau teicu jums, mans cēlais princi,

Jūs manām acīm melnāks neliktos

Kā citi precinieki.

Marokas princis.

Pateicos! Tad vediet mani, lai pie kastītēm Es varu laimi gūt. Es zvēru zobenam, Kas sakāva reiz Sofi, peršu princi. Trīs kaujās uzvarēja Suleimanu, Ka nebīšos viszvērošāko acu, Ka mana norūdītā, stiprā sirds Visdrosmīgākā būs šai pasaulē, Pat lāču mātei bērnus nolaupīšu, No izsalkušas lauvas nebīšos, Lai gūtu jūs! Bet, ak! Kad Herkuless Ar Lihasu uz spēļu kauliņiem Spēj izšķirt stiprāko, tad gadīties Var tā, ka uzvar roka vājākā Un Alkids pats no sava pāža krīt. Tā varu zaudēt, aklā likten's vadīts, Es arī to, kā cienīgs neesmu, Un bēdās mirt.

Porcija.

Jūs varat izlemt pats: Vai spēlē piedalīsieties vai ne, Vai dosiet zvērestu, ka kļūdoties Nevienai sievietei vairs nebildīsiet Par precībām. Tas jums ir jāapdomā.

Marokas princis.

Man citu domu nav. Turp mani vediet'

Porcija.

Vispirms uz templi, pēc tam paēdīsiet, Un tad tik sāksim.

Marokas princis.

Kas nu zin, ko gūšu! Vai laimīgs es vai nelaimīgs drīz kļūšu.

Spēlē pūtēju orķestris. Visi aiziet.

Uznāk Lančelots.

Lančelots. Bez šaubām, sirdsapziņa man palīdzēs aizbēgt no šī žīda, mana kunga. Velns mani vienmēr dīda un kārdinādams saka: «Gobo, Lančelot Gobo, mīļais Lančelot,» — vai: «Mīļais Lančelot,» — vai: «Mīļais Lančelot Gobo, ņem savas kājas pār pleciem un bēdz, bēdz.» Mana sirdsapziņa saka: «Nē, uzmanies, godīgais Lančelot, uzmanies, godīgais Gobo,» — vai, kā es jau teicu: «Godīgais Lančelot Gobo, nebēdz, sargies no bēgšanas.» Labi, bet pārdrošais velns liek man posties. «Ej,» saka velns, «uz priekšu!» saka velns. «Dieva dēļ, saņemies,» saka velns, «un bēdz!» Labi, bet sirdsapziņa saka manai sirdij tieši acīs: «Mans godīgais draugs Lančelot, tu taču esi godīga tēva dēls,» — vai, pareizāk sakot, godīgas mātes dēls, tāpēc ka, patiesību sakot, mans tēvs dažreiz šā, daž­reiz tā … nu, bija viņam tāda gaume … «Labi,» mana sirdsapziņa saka, «Lančelot, nekusties.» — «Kusties,» saka velns. «Nekusties,» saka mana sirdsapziņa. «Sirdsapziņa,» es saku, «tavs padoms ir labs.» — «Velns,» es saku, «tavs padoms ir labs.» Ja es pa­klausītu savai sirdsapziņai, tad man būtu jāpaliek pie žīda, mana kunga, kurš, pasargi dievs, ir īsts ne­labā iemiesojums, bet, ja es aizbēgtu no žīda, tad es paklausītu velnam, kurš, taisnību sakot, ir velns. Bez šaubām, žīds ir nelabais, un, patiesību sakot, mana sirdsapziņa ir cietsirdīga sirdsapziņa, ja tā man iesaka palikt pie žīda. Velns man dod daudz draudzīgāku padomu: e^ aizbēgšu, veln! Manas kājas jau gaida tavu pavēli, veln! Es aizbēgšu!

Uznāk vecais Gobo ar grozu rokās.

Gobo. Jūs, jaunais cilvēk, sakiet, lūdzu, — kā es varu nokjūt pie sinjora žīda?

Lančelots

pie sevis.

Ak debess! Tas taču mans miesīgais tēvs! Viņš ir tik akls, it kā viņa acis būtu nevis ar smilšu graudiņiem, bet ar granti piebērtas. Tātad viņš mani nepazīst. Kā būtu, ja es mazliet ar viņu pajokotos?

Gobo. Mīļais sinjor, sakiet, lūdzu, — kā es varu nokļūt pie sinjora žīda?

Lančelots. Pie tuvākā stūra pagriezieties pa labi, bet pie vistuvākā stūra pagriezieties pa kreisi, tikai iegau­mējiet — pie paša vistuvākā stūra nepagriezieties ne pa labi, ne pa kreisi, bet pagriezieties tieši pret žīda

• namu.

Gobo. Ak tu bēdu dieniņa! Tas būs grūti rodams ceļš. Vai jūs nepateiktu, vai tāds Lančelots, kas pie viņa dzīvo, — patiešām dzīvo pie viņa vai nedzīvo?

Lančelots. Vai jūs runājat par jauno sinjoru Lančelotu?

Pie sevis.

Nu tikai ieklausieties — tagad es plāšu vaļā! Vai jūs runājat par jauno sinjoru Lančelotu?

Gobo. Kas nu viņš par sinjoru, nabaga ļaužu vien ir. Viņa tēvs, kā man pašam jāsaka, godīgs, ļoti naba­dzīgs cilvēks, bet toties, paldies dievam, sveiks un vesels.

Lančelots. Labi, lai viņa tēvs būtu kas būdams, bet mēs runājam par jauno sinjoru Lančelotu.

Gobo. Jūsu labdzimtībai par zināšanu — vienkārši par Lančelotu.

Lančelots. Bet es jūs lūdzu, vecais vīrs, sirmgalvi, es jūs lūdzu, pasakiet — vai jūs tiešām runājat par jauno sinjoru Lančelotu?

Gobo. Par Lančelotu, par Lančelotu,. ja jūsu labdzimtī­bai tā tīk.

Lančelots. Vai tiešām par sinjoru Lančelotu? Nerunājiet par sinjoru Lančelotu, mīļo tētiņ, jo jaunais sinjors saskaņā ar Parces — Likteņa dieves gribu un citiem tamlīdzīgiem dīvainiem vārdiem, kā svētās trīsvienī­bas gribu, ir šķīries no šīs pasaules jeb, kā jūs to vienkārši teiktu, devies pie dieva.

Gobo. Ak kungs! Šis puika taču bija mans vienīgais atbalsts vecuma dienās, mana vienīgā stute.

Lančelots. Vai tad es tiešām izskatos pēc spieķa vai mieta, pēc balsta vai stutes? Vai tad jūs mani nepa­zīstat, tēv?

Gobo. Ak tu bēdu dieniņa! Nepazīstu vis, sinjor, bet es lūdzu, sakiet man taisnību — vai tiešām mans puika — lai miers viņa dvēselei — ir dzīvs vai miris!

Lančelots. Vai tiešām jūs mani nepazīstat, tēv?

Gobo. Sinjor, esmu akls, nudien nepazīstu.

Lančelots. Patiešām, ja arī jūs būtu redzīgs, arī tad jūs nepazītu mani: tikai gudrs tēvs pazīst savu bērnu. Labi, vecais vīrs, es jums pateikšu visu par jūsu dēlu. Dodiet man savu svētību; patiesībai tik un tā reiz jānāk gaismā — īlenu maisā nenoslēpsi, dēlu var noslēpt, bet patiesība tik un tā kļūs redzama.

Gobo. Piecelieties, sinjor, lūdzu, piecelieties! Esmu pār­liecināts, ka jūs neesat mans dēls.

Lančelots. Izbeigsim šos muļķīgos jokus. Dodiet man la­bāk savu svētību; es esmu Lančelots, kas kādreiz bija

jūsu puika, tagad ir jūsu dēls un vienmēr būs jūsu bērns.

Gobo. Es neticu, ka jūs esat mans dēls.

Lančelots. Es nezinu, ko lai par to domāju, bet — es esmu Lančelots, žīda kalps, un es zinu arī, ka Mar­garita ir jūsu sieva un mana māte.

Gobo. Jā, viņu sauc par Margaritu, tiesa… bet, ja tu patiešām esi Lančelots, tad es varu zvērēt, ka tu esi mana miesa un manas asinis. Ak dievs! Kādu bārdu tu esi uzaudzējis! Tev taču te vairāk saru nekā mana zirga Dobīna astē!