VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Basanio.

Mīt kāda bagātniece Belmontā. Ir viņa skaista, bet vēl daudzkārt skaistāks Ir viņas cēlais, brīnišķīgais tikums. Reiz viņa mani klusi uzlūkoja. Vārds viņai — Porcija. Nav labākas Pat meitas Katonam, ne Brutam sievas. To pazīst tālu, un no daudzām zemēm It visi vēji atpūš preciniekus. Pār viņas pieri gaišas cirtas mirdz, Tik zeltainas gandrīz kā saules stari; Un Belmontā, kur dzīvo Porcija, Ne viens vien Jazons cenšas ielavīties. Antonio, ja tikai varētu Ar viņas preciniekiem sacensties, Tad nešaubos es it nemaz par to, Ka droši izcīnītu uzvaru!

Antonio.

Tu zini, draugs, ka viss man ir uz jūras, — Man nav ne naudas šeit, ne arī mantas, Bet ej uz Venēciju, uzzini, Kas naudu dotu man pret parādzīmi. Es apsolu to visu aizdot tev, Lai Belmontā pie Porcijas tu kļūtu. Nu ej un sameklē, kam naudas daudz, Mēs tādus atradīsim, draugs, bez šaubām, Jo katrs aizdos man to mīļuprāt.

Aiziet.

Ienāk Porcija un Nerisa.

Porcija. Taisnību sakot, Nerisa, šī lielā pasaule pārāk nogurdina manu mazo būtni.

Nerisa. Dārgā sinjorīna, ja bēdu jums bijis tikpat daudz, cik prieka, tad tā arī jābūt. Acīm redzot, tas, kurš daudz ēd, slimo tikpat bieži kā tas, kurš neēd gandrīz nemaz. Tāpēc no pārēšanās nav nekāda labuma. Pār­mērība liek agri nosirmot, bet mērenība — ilgi dzī­vot.

Porcija. Gudra pamācība un labi sacīta.

Nerisa. Tā būtu vēl labāka, ja to arī izpildītu.

Porcija. Ja izpildīt būtu tikpat viegli kā apzināties, kas jāizpilda, tad kapličas kļūtu par svētnīcām un būdi­ņas par karaļu pilīm. Labs ir vienīgi tas garīdznieks, kas dzīvo pēc savas mācības. Man būtu daudz vieg­lāk iemācīt divdesmit cilvēkiem to, kas jādara, nekā pašai atrasties viņu vidū un izpildīt savu mācību. Prāts var gan asinīm likumus diktēt, bet karstais temperaments pārkāpj visas vēsās likumības: jau­nība ir kā neprātīgs zaķis, kas pārlec pār visiem kroplā saprāta slazdiem. Tomēr visa šī spriedelēšana man nepalīdz izvēlēties vīru. Ak, šis vārds — «izvē­lēties»! Es nedrīkstu izvēlēties to, kurš man patīk, un nevaru atsacīt tam, kurš man nepatīk: dzīvās meitas griba saistīta ar mirušā tēva gribu! Vai tas nav nežēlīgi, Nerisa, ka es nevaru ne izvēlēties, ne atsacīt?

Nerisa. Jūsu tēvs vienmēr ir bijis krietns cilvēks, bet tādiem ļaudīm parasti pirms nāves ienāk prātā kāda dīvaina iedoma. Reiz viņš izgudroja šo loteriju — trīs kastītes: zelta, sudraba un svina. Un tas, kurš uzminēs viņa domu, iegūs jūs, — nu tad ticiet man, uzminēs, bez šaubām, tas, kurš patiesi mīlēs. Bet vai jūs tiešām jūtat kādas simpātijas pret visiem šiem prinčiem preciniekiem?

Porcija. Lūdzu, nosauc man viņu vārdus. Atkarībā no tā, ko es par viņiem teikšu, tu varēsi spriest par ma­nām jūtām.

Nerisa. Vispirms Neapoles princis.

Porcija. O, tas patiešām ir īsts kumeļš — runā vienīgi par saviem zirgiem un uzskata, ka viņa lielākais ta­lants ir tas, ka viņš prot tos arī apkalt. Es baidos, vai tik viņa māte nebūs sagrēkojusi ar kādu kalēju.

Nerisa. Tad vēl ir falcgrāfs.

Porcija. Tas tikai uzacis vien rauc, it kā gribēdams sa­cīt: «Es jums nepatīku? —i Kā vēlaties.» Visjautrā­kos stāstus viņš noklausās bez smaida. Ja jau viņš jaunībā ir tik drūms, tad es baidos, ka vecumā viņš pārvērtīsies par gaudulīgu filozofu. Labāk tad appre­cēt mēmu mironi nekā vienu no viņiem. Lai dievs mani pasargā no abiem!

Nerisa. Bet ko jūs teiksiet par franču augstmani Lebona kungu?

Porcija. Reiz viņu dievs par vīrieti radījis, tad lai tāds viņš arī būtu. Tiesa, es zinu, ka izsmiet cilvēku ir grēks, — bet viņš! Bez šaubām, viņam ir labāks zirgs nekā Neapoles princim, un uzacis raukt viņš prot vēl nekaunīgāk kā falcgrāfs. Viņš — viss un nekas; pietiek tik strazdam iesvilpties, kad viņš jau dejos… Viņš pat ar savu ēnu cīnīsies. Apprecēdamās ar viņu, es reizē apprecētos ar divdesmit vīriem. Bet, ja viņš mani nonicinātu, es viņam to piedotu, jo viņš mani bezgalīgi mīl, bet es viņu — nemaz.

Nerisa. Un ko jūs teiksiet par jauno angļu baronu Fol- konbridžu?

Porcija. Zini, par viņu man nav nekas sakāms, jo viņš nesaprot mani un es nesaprotu viņu. Viņš nerunā ne latīniski, ne franciski, ne itāliski, bet tu tikpat labi vari apzvērēt, ka es ne vārda neprotu angliski. Viņš ir īsts pieklājīga cilvēka iemiesojums; bet, ak vai, kurš gan sarunāsies ar mēmu lelli? Un cik dīvaini viņš ģērbjas! Šķiet, ka savus svārkus pircis Itālijā, platstarainās bikses — Francijā, cepuri — Vācijā, bet savu uzvešanos aizguvis no visas pasaules.

Nerisa. Bet ko jūs domājat par viņa kaimiņu — skotu lordu?

Porcija. Es domāju, ka viņam piemīt lādzīga kaimiņu mīlestība. Viņš ir saņēmis no angļa pļauku un zvērē­jis pie pirmās izdevības to atmaksāt. Man šķiet, ka francūzis pat bija viņa galvinieks un parakstījās zem šī solījuma.

Nerisa. Un kā jums patīk jaunais vācietis —- Saksijas hercoga brāļadēls?

Porcija. Viņš ir ļoti pretīgs rītos, būdams vēl nedzēris, bet daudz pretīgāks pēcpusdienā, kad ir piedzēris. Vislabākajā garastāvoklī viņš ir mazliet sliktāks par cilvēku, bet sliktajā garastāvoklī — mazliet labāks par dzīvnieku. Es ceru, ka visjaunākajā gadījumā es no viņa atbrīvošos.

Nerisa. Ja viņš piedalīsies loterijā un atminēs pareizo kastīti, tad, izpildot jūsu tēva gribu, jums vajadzēs ar viņu apprecēties.

Porcija. Lai izbēgtu no šī ļaunuma, es tevi lūdzu, noliec lielu glāzi ar reinvīnu uz tukšās kastītes. Es zinu, — ja uz tās būs tāds kārdinājums, tad, kaut vai pats velns tajā atrastos, viņš izvēlēsies šo kastīti. Esmu ar mieru darīt visu, lai tikai man nevajadzētu saistī­ties ar šo sūkli.

Nerisa. Sinjorīna, jums no šiem kungiem nemaz nav jā­bīstas. Viņi man pateica, ka tūlīt aizbrauks un ne­traucēs vairs jūs ar saviem tīkojumiem, ja viņiem nebūs ļauts iegūt jūsu roku citādā veidā kā tikai ar jūsu tēva noteiktās loterijas palīdzību.

Porcija. Kaut ari man būtu jānodzīvo tik ilgi kā Sibillai, es tomēr nomiršu tikpat nevainīga kā Diāna, ja ne­vienam neizdosies iegūt manu roku tā, kā to nosa­cījis tēvs. Es jūtos ļoti iepriecināta, ka visa šī preci­nieku varza ir tik saprātīga, jo starp viņiem nav ne­viena, kurā es varētu iemīlēties, un tāpēc novēlu vi­ņiem laimīgu ceļavēju.

Nerisa. Bet, sinjorīna, vai jūs neatceraties, kad jūsu tēvs vēl bija dzīvs, kādu venēcieti — studentu un reizē kareivi? Viņš atbrauca pie mums kopā ar Mon- ferātas marķīzu.

Porcija. Jā, jā, tas bija Basanio, šķiet, ka tā viņu sauca?

Nerisa. Tik tiešām, sinjorīna. No visiem, kādus vien ma­nas muļķīgās acis redzējušas, viņš man likās vispie­mērotākais skaistajai sinjorīnai.

Porcija. Es viņu labi atceros un atceros arī, ka viņš pil­nīgi atbilda taviem vārdiem.

Ienāk kalpotājs. Kas ir? Vai kaut kas jauns?

Kalpotājs. Četri svešinieki meklē jūs, sinjorīna, lai at­vadītos. Arī no piektā — Marokas prinča ir ieradies vēstnesis. Viņš ziņo, ka viņa augstība princis ieradī­šoties šeit naktī.

Porcija. Ja es prinča ierašanos varētu apsveikt tikpat līksmi, cik līksmi es atvados no šiem četriem, tad es justos iepriecināta, viņu ieraugot. Bet, ja viņam būs svētuļa izskats un nelabā ģīmis, tad labāk lai viņš man grēkus sūdz nekā mani par sievu lūdz. Nāc, Nerisa!

Kalpotā fam.