VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Lančelots. Acīm redzot, Dobīnam aste vairs neaug. Kad es pēdējo reizi to redzēju, tad viņa aste bija daudz kuplāka par manu bārdu.

Gobo. Ak kungs, cik Joti tu esi pārvērties! Kā tu sadzīvo ar savu saimnieku? Es viņam atnesu dāvanu. Stāsti — kā tad jūs satiekat?

Lančelots. Nekas, labi. Bet, kas attiecas uz mani, tad esmu nolēmis bēgt, un man ātrāk nebūs miera, iekāms to neizdarīšu. Mans saimnieks ir īsts žīds. Tādam vēl dāvanu dot! Drīzāk virvi, ar ko pakārties! Esmu vai badā nomiris, viņam vergodams. Visas ma­nas ribas ar pirkstiem izskaitāmas! Tēv, esmu prie­cīgs, ka tu atnāci. Dod labāk dāvanu man, un es to atdošu kādam sinjoram Basanio, kurš visiem saviem kalpiem izsniedz jaunas, greznas livrejas. Ja viņš mani nepieņems, tad es aizbēgšu līdz pašam pasaules galam. Kāda laime! Tur jau viņš nāk! Tēv, steigsi­mies pie viņa! Tā kalpodams žīdam, es pats vēl kļūšu par žīdu!

Uznāk Basanio ar Leonardo un citiem kalpotājiem.

Basanio. Jūs to varat darīt, bet pasteidzieties, jo vakari­ņas būs, vēlākais, ap pieciem. Nosūtiet šīs vēstules, nododiet livrejas izgatavošanai un palūdziet, lai Gra­ciano atnāk pie manis mājās.

Kāds kalpotājs aiziet.

Lančelots. Tēv, ej viņam klāt!

Gobo. Lai dievs svētī jūsu labdzimtību!

Basanio. Ļoti pateicos! Vai tu no manis ko vēlies?

Gobo. Te ir mans dēls, sinjor, nabaga zēns…

Lančelots. Nevis nabaga zēns, sinjor, bet bagāta žīda kalps, kurš vēlētos, sinjor… kā mans tēvs jums to specificēs…

Gobo. Viņš, kā mēdz teikt, pat aizmidzis redz…

Lančelots. Patiešām, ne īsi, ne gari izsakoties, es kal­poju žīdam, bet es vēlētos, lai mans tēvs jums spe- cificē, ka …

Gobo. Viņš un viņa saimnieks, piedodiet, jūsu labdzim­tība, par izteicienu, plēšas kā suns ar kaķi…

Lančelots. īsumā, patiesība ir tāda, ka žīds man ir no­darījis pāri, un tas savukārt spiež mani… bet tēvs, es ceru, būdams vecs vīrs, jums to vislabāk…

Gobo. Te man ir baloža cepetis, kuru es gribētu piedā­vāt jūsu labdzimtībai, un mans lūgumiņš būtu…

Lančelots. Pavisam īsi sakot, mans lūgums ir Joti impar- tinents, kā jūsu labdzimtība to uzzinās no šī cienījamā sirmgalvja, jo viņš… lai gan es pats to saku… ir vecs, trūcīgs, tomēr kā nekā mans tēvs.

Basanio. Runājiet viens no abiem! Ko jūs īsti vēlaties?

Lančelots. Jums kalpot, sinjor.

Gobo. Lūk, tas arī ir viss mūsu lietas defekts.

Basanio.

Es tevi pazīstu un pieņemu. Tavs saimnieks tevi uzslavēja man, Un tāpēc nezinu, vai labi būs, Ja pametīsi grezno žīda namu Un kalposi man — nabaga sinjoram.

Lančelots. Senā paruna ļoti labi attiecināma uz manu saimnieku Seiloku un jums, sinjor: jūs — dieva žē­lastībā celts, bet viņam — bagātība, zelts.

Basanio.

Tas labi teikt. Nu ejiet abi prom, Bet tu no saimnieka vēl atvadies, Tad nāc pie manis.

Kalpotājiem.

Livreju tam dodiet Vislabāko. To lūdzu ievērot!

Lančelots. Iesim, tēv. Nu, ko es teicu! Vai es nedabūju vietu? Vai man mutē nav mēles? Vai visā Itālijā ir vēl kāds laimīgāks par mani! Es pat uz atvērtas bī- beles varētu zvērēt: man būs lieliska nākotne! Pa­skatieties uz šīm dzīves līnijām manās plaukstās — sieviešu, cik daudz tur sieviešu! Piecpadsmit sie­viešu — nieks! Vienpadsmit atraitnes un deviņas jaunavas vienam vīrietim ir gluži parasta parādība. Bez tam, trīs reizes slīkdams, nenoslīkšu. Un kur tad vēl nāves briesmas pēļu matračos — vai tās visas nav laimīgas izglābšanās? Tiešām, ja laime būtu sie­viete, tad es to nosauktu par īstu draugaļu. Iesim, tēv! No žīda es atvadīšos vienā acumirklī.

Lančelots un vecais Gobo aiziet.

Basanio.

Es lūdzu, Leonardo, parūpējies Par visu. Sapērc, ātri nokārto Un laikus atgriezies, jo šajā naktī Es gribu draugus pacienāt. Nu, ej!

Leonardo.

It visu labprāt izpildīšu es.

Uznāk Graciano.

Graciano.

Kur jūsu kungs?

Leonardo.

Lūk, viņš ir tur, sinjor. Aiziet.

Graciano.

Sinjor Basanio …

Basanio.

Jūs, Graciano?

Graciano.

Es gribu lūgt…

Basanio.

Jau solos izpildīt.

Graciano.

Jūs to nemaz man nedrīkstat atteikt: man kopā ar jums jānokļūst Belmontā.

Basanio.

Ja tā, tad braucam! Klausies, Graciano. Tu esi vārdos dažreiz nebēdnīgs Un straujš, un pārdrošs. Mēs to saprotam, Un mūsu acīs tas viss liekas parasts, Bet svešumā, kur tevi nepazīst, Var likties dīvaina šī uzvešanās, Un tāpēc lūdzu, proties atveldzēt Ar vēsiem pieklājības pilieniem Tu savu karsto garu — citādi Par mani domās nezin ko un izjuks Vēl visi nodomi.

Graciano.

Basanio!

Ja neizskatīšos es kautrīgs, godīgs, Ja nerunāšu smalki, tikai brīžiem Pa lāstam izdvesdams, un nepildīšu It visas smalkās pieklājības normas, Un lūgsnā acis augšup nepacelšu,

Un, klusi čukstot, nedvesīšu: «Amen,» — Vai nepakļaušos visām ierašām Kā cilvēks, kurš grib iztapt vecmāmiņai, Tad jūs vairs neticiet man it nekad!

Basanio.

Nu labi. Redzēsim, kā veiksies jums.

Graciano.

Šo nakti neskaitiet, un nedrīkstat Par to jūs mani sodīt.

Basanio.

Nesodīšu, Es drīzāk palūgšu, lai ierastos Pie manis jūs visjautrākajā maskā, Jo gaidu draugus, vēlos pasmieties, Bet tagad sveiki! Man vēl daudz kas darāms.

Graciano.

Man jāiet pie Lorenco vēl un citiem, Bet vakarā mēs visi būsim klāt.

Aiziet.

Džesika.

Man žēl, ka manu tēvu atstāj tu. Šis nams ir elle, kurā tu vienmēr Kā jautrais velns man laiku pakavēji. Bet dzīvo laimīgs, ņem šo dukātu Un, šovakar ja ieraugi Lorenco,

Kurš tava jaunā kunga viesis būs, Tad slepus iedod tam šo vēstuli. Nu, sveiki! Gribu es, lai neredz tēvs, Ka sarunājamies mēs abi.

Lančelots.

Uz redzēšanos! Asaras man stindzina mēli. Visskais­tākā pagāniete, visburvīgākā žīdiete! Ja dažs labs kristietis tevis dēļ nekritīs kārdināšanā, lai tevi iegūtu, tad es būšu vīlies. Uz redzēšanos! Sīs muļ­ķīgās asaras atmiekšķē manu vīrišķīgo sirdi. Uz re­dzēšanos!

Aiziet.

Džesika.

Nu dzīvo laimīgs, labais Lančelot! Ak vai, kāds aplams grēks ir kaunēties, Ka sava tēva meita esmu es! Vien viņa asinis man dzīslās plūst, Bet sirds ir cita. Ak Lorenco, nāc. Un izpildi, ko apsolīji dievam, Tad kristīšos un kļūšu tava sieva.

Aiziet.

Uznāk Graciano, Lorenco, Salarino un Salanio.

Lorenco.

Tad tā — mēs aizbēgsim no vakariņām, Pie manis visi pārģērbsimies maskās Un stundas laikā būsim atpakaļ.

Graciano.

Bet mums nav sagatavots vēl nekas.

Salarino.

Pat lāpu nesēji nav sarunāti.

Salanio.

Ja nevar visu labi sarīkot, Tad labāk nesarīkot it neko.

Lorenco.

Ir tagad četri. Divas stundas vēl Mums laika ir.

Uznāk Lančelots ar vēstuli.

Nu, Lančelot, kas jauns?

Lančelots. Lūk, to jūs uzzināsiet, kad atplēsīsiet šo ap­loksni.

Lorenco.

Es zinu, pazīstu šo skaisto roku! Daudz baltāka vēl par šo vēstuli Tā maigā roka …

Graciano.

Vai no mījotās?

Lančelots.

Vai ļausiet iet, sinjor?

Lorenco.

Uz kurieni?

Lančelots. Sinjor, es dodos ielūgt žīdu, savu veco saim­nieku, vakariņās pie sava jaunā saimnieka — kris­tieša.

Lorenco.

Še, ņem. Teic slepus daiļai Džesikai, Ka nekavēšos ilgi — būšu klāt. Nu, ej.