VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Ej, zēn, pa priekšu!

Kad vienu precinieku vadīt sākam, Jau otru ieraugām caur vārtiem nākam.

Aiziet.

Uznāk Basanio un Seiloks.

Seiloks. Trīstūkstoš dukātu? Labi.

Basanio. Jā, sinjor, uz trim mēnešiem.

Šeiloks. Uz trim mēnešiem? Labi.

Basanio. Kā jau es teicu, Antonio parūpēsies par parād­zīmi.

Šeiloks. Antonio parakstīs parādzīmi? Labi.

Basanio. Vai jūs varēsiet man palīdzēt? Jūs mani ieprie­cināsiet? Vai es drīkstu dzirdēt jūsu atbildi?

Šeiloks. Trīstūkstoš dukātu uz trim mēnešiem un Anto­nio paraksts.

Basanio. Vai tā ir jūsu atbilde?

Šeiloks. Antonio ir labs cilvēks.

Basanio. Vai jūs kādreiz esat kaut ko citu dzirdējis?

Šeiloks. Nē, nē, nē, nē, nē! Sacīdams, ka viņš ir labs cilvēks, saprotiet, es tikai gribēju teikt, ka viņš ir turīgs cilvēks. Taču viņa kapitāls eksistē tikai cerī­bās. Viens viņa kuģis peld uz Tripoli, otrs uz Indiju, un, kā es Rialtā dzirdēju, trešais patlaban atrodoties Meksikā, ceturtais Anglijā, un pārējie kuģi arī kaut kur mētājas pa visu pasauli. Taču kuģi ir tikai dēļi, un jūrnieki — tikai ļaudis, bet ir arī vēl sauszemes žurkas un ūdens žurkas, lielceļa laupītāji un jūras laupītāji, te es domāju pirātus, un bez tam vēl — dažādas briesmas: viļņi, vētras un klinšu bluķi. Un tomēr Antonio ir turīgs cilvēks… Trīstūkstoš du­kātu. Es domāju, ka varu tos aizdot viņam pret pa­rādzīmi.

Basanio. Jūs varat būt drošs.

Šeiloks. Es gribu būt drošs par savu naudu, bet, lai es varētu būt drošs, tad man ir jāapdomājas. Vai es varu runāt ar Antonio?

Basanio. Jā, ja jums ir vēlēšanās pusdienot kopā ar mums.

Šeiloks. Lai paostītu cūkas cepeti, ēstu no trauka, kuru jūsu pravietis no Nācaretes ir apgānījis? Nē! Es pirkšu no jums, pārdošu jums, runāšos ar jums, pa­staigāšos ar jums un tā tālāk, bet nekad kopa ar jums neēdīšu, nedzeršu un nelūgšu dievu. Kas jauns Rialtā? Kas tur nāk?

Uznāk Antonio.

Basanio.

Tas ir sinjors Antonio.

Šeiloks

pie sevis.

Viņš šķiet man viltīgs muitas ierēdnis! Es viņu ienīstu kā kristieti, Bet vairāk tāpēc vēl, ka savu naudu Aiz vientiesības nožēlojamas Bez procentiem viņš aizdod Venēcijā, Tā mazinādams arī mūsu peļņu. Ja tiktu klāt tam reiz pie stilbiem es, Tad līdz pat kaulam viņam iekostu! Viņš mūsu svēto tautu neieredz, Un tirgotāju sanāksmēs ir pēlis Gan mani, manus veikalus un pelņu. Lai nolādēta visa mana cilts, Ja reiz tam piedošu!

Basanio.

Vai dzirdat, Šeilok?

Šeiloks.

Es domās savu naudu pārskaitīju, Un, kā man acumirklī izliekas, Trīstūkstoš dukātu es nespēšu

Jums tūlīt pagādāt. Bet kas par to? Kāds bagāts ebrejs Tubals aizdos man, Bet pagaidiet! Cik mēnešos jūs teicāt To atmaksāt?

Pret Antonio.

Nu sveicināts, sinjor, Tik tikko mēs par jums šeit runājām.

Antonio.

Man, Seilok, netīk aizņemties, ne aizdot, Lai varētu sev iegūt procentus, Bet, tā kā steigšus jāpalīdz ir draugam, So ieradumu pārkāpšu.

Pret Basanio.

Vai viņš Jau zina, cik tev vajadzīgs?

Šeiloks.

Trīstūkstoš dukātu.

Antonio.

Trīs mēnešos.

Šeiloks.

To piemirsu! Trīs mēnešos, jūs teicāt, Un jūsu paraksts? Labi. Padomāsim. Bet pagaidiet, jūs sacījāt, ka naudu Uz procentiem nekad pats neaizdodat, Ne arī aizņematies?

Antonio.

Jā, nekad.

Šeiloks.

Pie Lābana kad Jēkabs bij par ganu, Ar savas mātes veiklo gādību Viņš skaitījās pēc svētā Ābrama Par trešo mantinieku, jā, par trešo …

Antonio.

Kam stāstāt to? Viņš ņēma procentus? Seiloks.

Ne procentus, ne tos, ko domājat, Bet klausieties, ko Jēkabs darīja: Ar Lābanu viņš norunājis bija, Ka visus raibos jēriņus par algu Sev iegūs rudenī. Un, lūk, kad avis Jau aunus meklēja un bija sācies Tām pārošanās laiks, tad veiklais gans Pār raibām rīkstēm lika avīm lēkt, Un rudenī tām dzima raibi jēri, Kas piederēja Jēkabam. Lūk, tā Viņš peļņu ieguva un tapa svētīts: Ir arī peļņa svētīta, ja nezog.

Antonio.

Tas Jēkabam bij tikai gadījums,

Kas nebija no viņa atkarīgs,

Jo debesis tā pašas vēlējās.

To pastāstījāt, lai attaisnotu augjus?

Vai jūsu zelts un sudrabs — auns un aita? ,

Šeiloks.

Es nezinu, tik lieku vairoties. Bet klausieties sinjor …

Antonio.

Basanio,

Lūk, velns, lai savu mērķi sasniegtu, Prot atsaukties uz visiem svētiem rakstiem. Ik svētulis, kam krūtīs ļauna sirds, Ir līdzīgs uzsmaidošam nelietim Vai sārtam ābolam, kam serdē tārps; Nu, lūk, cik skaista meliem ārpuse!

Šeiloks.

Trīstūkstoš dukātu — nav nieka nauda. Trīs mēnešos… pag, cik tas gadā būs?

Antonio.

Nu, Šeilok, vai jūs pakalposiet mums?

Šeiloks.

Sinjor Antonio, cik Joti bieži Jūs Rialtā gan tikāt smējušies Par manu naudu, maniem procentiem! Es pazemīgi visu pacietu, Jo pacietība mūsu tautas tikums. Par neticīgo, asinssuni saucāt Un uzspjāvāt uz mana jūdu tērpa Tik tāpēc vien, ka tas man pašam pieder, Bet tagad, redzams, jums es vajadzīgs. Pie manis nākat jūs un lūdzaties. «Mums, Šeilok, naudu vajag,» sakāt jūs, Tā sakāt jūs, kas reiz uz mani spļāvāt, Ar kājām spārdījāt gandrīz kā suni, Nu nākat jūs un izlūdzaties naudu! Ko atbildēt? Vai tiešām neteikt man: «Vai sunim nauda? Vai maz iespējams, Ka aizdos suns trīstūkstoš dukātu?» Vai, zemu paklanoties, verga balsī Gandrīz ar aizturētu elpu teikt: «Sinjor, jūs trešdien vēl uz mani spļāvāt Un spērāt man ar kāju, bet pēc tam Par suni nosaucāt, un vai par to Lai aizdodu jums vēl es savu naudu?

Antonio.

Es tevi atkal varētu tā saukt, Uz tevi spļaut un vēl ar kājām spert. Ja gribi aizdot naudu — neaizdoH Kā savam draugam to, jo draudzība Vai kādreiz peļņu gūst no metāla? To labāk aizdot savam ienaidniekam, Jo, ja tas bankrotē, tad mierīgi Var noplēst ādu tam.

Šeiloks.

Lūk, dusmīgs jūs! Es gribēju būt draugs jums, labvēlis Un aizmirst kaunu, ko man nodarījāt, Jums palīdzēt un neprasīt ne grasi Par to no jums, bet jūs pat negribat Ne dzirdēt par šo manu laipnību.

Antonio.

Par laipnību?

Šeiloks.

Jā, jā, šo laipnību Es labprāt pierādīšu jums. Tūlīt Mēs aiziesim pie kāda notāra, Tur parādzīmi izrakstīsiet man, Un tad pa jokam — nosacītā dienā Ja nosacīto summu neatdosiet — Mēs norunāsim tā, ka mārciņu No jūsu mīkstās miesas drīkstēšu Es izgriezt jums jebkurā vietā.

Antonio.

Labprāt. Es izrakstīšu tādu zīmi Un teikšu, ka pat jūds spēj laipns būt.

Basanio.

Nē, manis dēj šo zīmi neraksti, Tad labāk iztikšu bez naudas es.

Antonio.

Tu nebaidies, šo summu atdošu Jau mēnesi oirms mūsu termina, Jo šajā laikā desmitkārt es spēšu Gūt summu lielāku par parādu.

Šeiloks.

Ak svētais Abrām! Lūk, šie kristieši! Lūk, viņus cietsirdība mudina

Vairs citiem neticēt. Nu lūdzu, sakiet, Kāds labums man, ja savu līgumu Viņš nepildīs, jo gabals viņa miesas, Kas svērtu mārciņu, nav tiešām vērts Tikpat, cik vērša, auna, kazas gaļa. Es gribu palīdzēt, gūt draudzību, Ja piekrīt viņš — tad labi, ne — tad sveiki! Par draudzību man neatdariet ļaunu.

Antonio.

Es, Šeilok, izrakstīšu tev šo zīmi.

Šeiloks.

Tad dosimies tūlīt pie notāra, Lai izraksta šo zīmi viņš pa jokam. Pēc tam es aiziešu pēc dukātiem Un namu apskatīt, kas tagad pamests Ir kāda vieglprātīga kalpa ziņā, Pēc tam es būšu atpakaļ.