VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Bez šaubām — viņu vēlas! Visi brauc No malu malām šurp, lai iegūtu, Lai pielūgtu un apbrīnotu to. Pār Hirkanijas smilšu klajumiem Un Arābijas tuksnešiem kūp ceļi, Pa kuriem prinči brauc pie Porcijas. Ne viļņu valstība, ne kalnu galvas, Kas tiecas debesīs, nav šķēršļi tiem. Pār jūrām pārpeld viņi kā pār strautiem, Lai daiļo Porciju tik ieraudzītu. Šeit vienā kastītē tās attēls skaistais. Vai tas gan svinā atrastos? Ak nē! Ir pārāk necienīgi iedomāties, Ka tas šai drūmā šķirstā ieslodzīts Vai arī iekalts būtu sudrabā, Kas lētāks ir par zeltu desmitreiz! Ak, neprāts domāt tā! Tik zeltā vien Var šādu pērli likt! Un Anglijā Ir monēta, kur zeltā iegravēts Tai līdzīgs eņģelis. Tur — ārpusē, Bet šeit tas — iekšpusē kā zelta gultā Ir guldināts. Šurp atslēgu, lai varu Es iegūt to, kas aplaimos man garu!

Porcija.

Tā šeit, mans princi. Ja tur attēls būs, Tad saukšos jūsu es.

Princis atslēdz zelta kastīti.

Marokas princis.

Vai, velns! Kas tas? Kāds galvaskauss, kam acu dobumā Ir maza zīmīte. Kas rakstīts tur?

Lasa.

«Viss nav tiešām zelts, kas spīd, — Tā dzird sakām dažubrīd. Dažs jo ātri kapā slīd — Tur, kur nāves ēna vīd. Kapā sals un tārpi mīt.

Pats tu esi jauns un glīts;

Vēsā aprēķinā tīts

Nebūtu ja prāts — tad rīt

Gods tev tiktu parādīts.

Tagad aizej, sala vīts,

Viss mans darbs ir zemē mīts!»

Ak skaistā Porcija! Cik smagi kļūst.

Es jūtu — jāšķiras no jums man būs.

Aiziet pūtēja orķestra pavadīts ar visiem saviem Jaudī

Porcija.

Cik labi! Aizkarus nu aizvilksim. Tā katram klāsies, kas būs līdzīgs šim!

Aiziet.

uznāk Salarino un Salanio.

Salarino.

Nu, lūk, mans draugs, es redzēju, kā aizbrauc Basanio, tam līdzi Graciano. Lorenco, šķiet, gan nebija starp tiem.

Salanio.

Zīds kliegdams piecēla no gultas dodžu Un aizrāva, lai pārmeklētu kuģi.

Salarino.

Viņš nokavēja — kuģis sen jau prom, Bet dodžam tanī brīdī pačukstēja, Ka redzēti ir vienā gondolā Lorenco blakus daiļai Džesikai, Vēl arī pateica Antonio, Ka abi nav uz kuģa manīti.

Salanio.

Es nebiju nekad vēl dzirdējis Tik briesmīgas un šaušalīgas gaudas, Kā vaimanāja niknais žīds uz ielas: «Oi, mana meitiņa! Oi, dukāti! Ar kristieti ir aizbēgusi tā! Oi, mani dukāti! Kur tiesa? Kur? Man nozagts maiss! Nē — divi nozagti Ar dukātiem! Tos nozagusi meita! Oi, mana meita! Un dārgakmeņi! Oi, mani pasakainie briljanti! Tos nozagusi meita! Kur ir meita? Pie viņas — briljanti un dukāti!»

Salarino.

Nu Venēcijas puikas kliedz tam pakaļ: «Kur briljanti? Kur meita? Dukāti?»

Salanio.

Kaut tikai iespētu Antonio Tam laikus atdot parādu.

Salarino.

Ak jā!

Man stāstīja viens francūzis, Ka jūras šaurumā starp Angliju Un Franciju kāds kuģis nogrimis No mūsu zemes, dārgu mantu pilns. Es iedomājos par Antonio: Vai tikai tas nav bijis viņa kuģis!

Salanio.

To vajadzētu pasacīt Antonio, Bet tagad ne — tas apbēdinās viņu.

Salarino.

Nav cilvēka par viņu labāka. Es redzēju, kā no Basanio Viņš atvadījās — kad Basanio

Tam apsolīja ātrāk, atgriezties,

Viņš atbildēja tam: «Nē, nevajag!

Tu manis dē( tik ātri nesteidzies,

Bet nogaidi, kad pienāk īstais laiks.

Ar parādzīmi, ko es žīdam devu,

Tu neaizēno mīlas pilno sirdi,

Bet esi jautrs. Savus nodomus

Tu veltī tikai vienam svētam mērķim —

Tai mīlai maigajai, ko gūsi tur.»

Tā teica viņš, un acīs asaras

Tam bija, kad viņš plaukstu izstiepa

Un lielā satraukumā satvēra

Basanio aiz rokas, lai jo cieši

To paspiestu. Tā viņi izšķīrās.

Salanio.

Viņš tikai tāpēc dzīvi mīl, ka mīl Basanio. Kā būtu, ja nu mēs Tā aizstaigātu pie Antonio Un mazliet ielīksmotu to?

Salarino.

Labprāt!

Aiziet.

Istaba Porcijas namā. Ienāk Nerisa un kāds kalpotājs.

Nerisa,

Nu, ātrāk, ātrāk atvelc aizkarus! Jau Aragonas princis zvērestu Ir nodevis un tūlīt dosies šurp.

Sāk spēlēt pūtēju orķestris. Ienāk' Aragonas princis, Porcija

un pavadoņi.

Porcija.

Lūk, cēlais princi, kastītes ir šeit; Ja pareizo jūs spēsiet atminēt, Tad apsolu tūlīt jums savu roku, Bet, ja jūs kļūdīsieties, tad, mans princi, Bez kavēšanās jums būs jāaizbrauc.

Aragonas princis.

Es zvērēju trīs lietas izpildīt: Vispirms, nevienam vēlāk neizpaust To kastīti, ko izvēlējos. Otrkārt, Sev citas līgavas vairs nemeklēt Un, pēdīgi,

Ja laime tiešām neuzsmaidīs man, Jūs ilgāk netraucēt, un doties prom.

Porcija.

To katrs zvēr, kas šurpu ieradies, Lai mani iegūtu šai loterijā.

Aragonas princis.

Es darīju tāpat. Nu, laime, nāc Un sniedz, ko vēlas sirds! Es redzu zeltu Un sudrabu, un mazvērtīgo svinu: «Par mani visu dod un visu riskē». Ja vērtīgāks tu būtu, riskētu Varbūt, bet jāapskatās, ko teic zelts: «Ar mani iegūsi, ko daudzi vēlas». Ko daudzi vēlas! Kas tad ir tie «daudzi»? Tas ļaužu pūlis, kuri izvēlas Pa prātam sev un savai lētai gaumei, Kas neredz iekšpusi, bet gan kā svīres Vij savas ligzdas mūra ārpusē, Kur vētras brāž, nāk citas nelaimes. Es nevēlos, ko daudzi izvēlas, Tāpēc ka nemīlu tiem pielāgoties, Ne līdzināties parastajam pūlim. Es pievēršos tev, sudrabainais trauks, Teic vēlreiz man, kas tevī iegravēts:

«Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Tas labi teikts, jo kam gan tiesības Ir mānīt likteni un iekārot, Ko nedrīkst viņš. Lai nemēģina tāds Sev nepelnītu cieņu, slavu gūt! Ja amatus un bagātību, godu Mēs negūtu tik necienīgā veidā, Bet, ja tos piešķirtu pēc nopelniem, Cik lepns justos tad ik padotais, Cik labprāt klanītos viņš pavēlniekam Un cik daudz sīku asnu sazeltu No katra veselīgas cieņas grauda, Un cik daudz spirgtas slavas dīgtu tad Uz aizgājušo gadusimtu drupām! «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Es ņemu to, ko pats es esmu vērts. Kur atslēga? Nu tad lai laimējas!…

Princis atver sudraba kastīti.

Porcija

pie sevis.

Šim atradumam klusums šķiet par ilgu.

Aragonas princis.

Kas tas? Kāds ķēmīgs idiota tēls Šo zīmīti man sniedz! To izlasīšu! Bet šausmas! Tas jau Porcijai nav līdzīgs! Nav cienīgs manu nopelnu, ne sapņu! «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Vai tiešām es šī ķēma būtu vērts? Vai tas mans guvums? Cita nebūs vairs?

Porcija.

Vai sodāmais var līdzināties soģim? Tie katrs savādāks.

Aragonas princis.

Bet šeit kas rakstīts? Lasa.

«Septiņreiz caur liesmām laists, Ir šis spriedums patiesais Kļuvis norūdīts un baiss: Tam, kam sirds pēc ēnas kaist, Laime līdz ar ēnu gaist. Neesmu es viens tāds slaists, Kuru pārklāj sudrabs skaists, — Tā, kas tava sieva kļūs, Nelgu arī tevī gūs, Labāk brauc un atstāj mūs! Jo te vairāk tādu nāks, Jo es kļūšu muļķīgāks: Bij tik viena galva man, Tagad nu jau divas skan.» Sveika, mīļā! Būšu kluss, Pildot savus zvērestus!

Princis ar pavadoņiem aiziet.

Porcija.

Vienmēr pret sveces liesmu tauriņš skrien. Ak, muļķi! Savā pārgudrībā vien Tie allaž laimi pazaudē ikviens!

Nerisa.

Ne velti parunā jau sacīts tiek, Ka «precēties un kārties — likten's liek».

Porcija.

Nāc, Nerisa, un aizvelc aizkarus.

Ienāk kalpotājs.

Kalpotājs.

Kur sinjorīna?

Porcija.

Ko man teiks sinjors?

Kalpotājs.