VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Ir, sinjorīna, piebraucis nupat Kāds venēcietis jauns un pateikt liek, Ka arī viņa kungs drīz būšot klāt,

Un liekot laipni pasveicināt jūs. Bez tam — cik varēju no vārdiem jaust Jums skaistas dāvanas viņš vedot līdz. Nekad vēl nebiju es redzējis Tik daiļu mīlestības vēstnesi. Pat mūsu saules pilnais aprīlis, Kas pirmais vēsta vasaru pie mums, Nekad tik jauks un burvīgs neatnāk.

Porcija.

Es lūdzu, klusē. Baidos, tu vēl teiksi, Ka viņš tavs radinieks, jo tu tik ļoti Un pārāk svinīgi to cildini. Nāc, iesim, Nerisa, lai pašas mēs Ar savām acīm aplūkojam to.

Nerisa.

Ak kungs! Kaut būtu tas Basanio!

Aiziet.

Uznāk Salanio un Salarino.

Salanio. Kas jauns Rialtā?

Salarino. Pagaidām dzirdamas valodas, ka Antonio kuģis ar visu bagāto kravu jūras šaurumā sadragāts. Šķiet, ka tas noticis pie Gudvinas. Tā ir kļūmīga, ļoti bīs­tama vieta. Sēklis, uz kura rēgojas ne viens vien liela kuģa vraks. Protams, ja tikai tā tenku vācele, no kuras to uzzināju, ir godīga sieviete un runā pa­tiesību.

Salanio. Es gribētu, kaut šinī gadījumā viņa izrādītos visnekrietnākā mele — tāda, kas visu no pirksta iz­zīž un spēj pat kaimiņus pārliecināt, ka apraud sava trešā vīra nāvi. Bet diemžēl tā ir patiesība bez kaut kādiem aplinkiem un bez kaut kādiem baumu iz­pušķojumiem. Jā, labais Antonio, godīgais Anto­nio… Ak, kaut varētu vēl atrast kādu piemērotu apzīmējumu viņa vārdam!

Salarino. Pietiek, punkts!

Salanio. Ha! Ko tu gan runā? Punkts ir tas, ka Antonio zaudējis kuģi.

Salarino. Es labāk vēlētos, kaut viņa zaudējumiem būtu reiz beigas.

Salanio. Atļauj man laikus sacīt «āmen», citādi vēl pats nelabais izjauks manu lūgšanu, bet tur jau viņš nāk žīda izskatā.

Uznāk Seiloks.

Ko teiksi, Šeilok? Kas jauns tirgotāju pasaulē?

Šeiloks. Jūs taču zināt, jūs taču to vislabāk zināt, ka mana meita aizlaidusies.

Salarino. Jā, es savukārt pazinu šuvēju, kas viņai šuva spārniņus, ar kuriem aizlaisties.

Salanio. Un Seiloks savukārt atkal zināja, ka putniņš jau prot laisties, bet tāda jau ir visu putniņu pa­raša — pamest ligzdiņu un aizlidot.

Šeiloks. Viņa par to taps sodīta.

Salarino. Bez šaubām, ja vien soģis būs velns.

Šeiloks. Mana miesa un asinis sagrēkojušās!

Salanio. Ak tu vecais sprāgoni! Sagrēkoties tavos ga­dos?

Šeiloks. Es teicu: mana meita ir mana miesa un asinis.

Salarino. Starp tavu un viņas miesu ir vēl lielāka atšķi­rība nekā starp melno dzintaru un balto ziloņkaulu, bet jūsu asinis atšķiras vēl vairāk nekā sarkanvīns no reinvīna. Stāsti labāk — vai esi vai neesi dzirdē­jis par Antonio kuģa bojā eju?

Šeiloks. Lūk, te man ir otra bēda vēl: tāds bankrotējis, izšķērdīgs cilvēks, kurš Rialtā savas acis pat nedrīkst vairs rādīt, tāds nabags, kurš paradis tik vīzdegunīgi staigāt pa tirgu, — lai tik viņš panāk šurp ar savu parādzīmi! Viņš mani vienmēr ir saukājis par aug­ļotāju, — lai tik viņš panāk šurp ar savu parādzīmi! Viņš vienmēr ir aizdevis naudu kristīgās cilvēkmī­lestības vārdā, — lai tik viņš panāk šurp ar savu parādzīmi!

Salarino. Ja nu ari laikus viņš nenokārtos parādu, tad es tomēr ticu, ka tu taču nevēlēsies viņa miesu: kur tad tāda der?

Šeiloks. Kaut vai zivju ķeršanai! Un, ja ari tā nepabaros neko citu, tad tā pabaros manu atriebību. Viņš mani ir pazemojis, liedzis man iegūt pusmiljonu, smējies par maniem zaudējumiem, zobojies par manu peļņu, nopēlis manu tautu, gribējis izputināt manus veika­lus, atsvešinājis manus draugus, sakūdījis manus ienaidniekus, un kāds tam iemesls? Tāpēc, ka esmu žīds. Bet vai tad žīdam nav acu, nav roku un citu locekļu, vai žīdam nav prāta, jūtu, mīlestības un kais­lību? Vai tad viņu nebaro tas pats ēdiens, neievaino tie paši ieroči, neapdraud tās pašas likstas, nedziedē tās pašas zāles, un vai tad viņu nesilda un nesaldē tā pati ziema un vasara, kas kristīgo? Ja jūs ievai­nojat mūs — vai tad mums neplūst asinis? Ja jūs kutināt mūs — vai tad mēs nesmejamies? Ja jūs in­dējat mūs — vai tad mēs nemirstam? Un, ja jūs ap­vainojat mūs, vai tad mēs lai neatriebjam? Ja jau mēs visur līdzināmies jums, tad arī šinī ziņā gribam jums līdzināties. Ja žīds apvaino kristīgo — kāda tad ir kristīgā lēnprātība? Atriebība! Ja kristīgais ap­vaino žīdu — kādai tad jābūt žīda lēnprātībai? Arī atriebībai! Jūs mācāt mums nelietību — un es to gribu izlietot. Kaut gan tas būs cietsirdīgi, bet es tomēr pārspēšu savus skolotājus!

Uznāk Antonio kalpotājs.

Kalpotājs. Sinjori, mans kungs Antonio ir mājās un vē­las ar jums abiem runāt.

Salarino. Un mēs viņu tā meklējām!

Uznāk Tubals.

Salanio. Tur nāk vēl viens no viņu cilts. Trešo viņiem līdzīgu neatradīsi, iekāms pats velns par žīdu ne­pārvērtīsies!

Salanio, Salarino un kalpotājs aiziet.

Šeiloks. Nu, Tubal, kas jauns? Kadas vēstis no Dženo- vas? Vai manu meitu atradi?

Tubals. Biju visās vietās, kur vien par viņu runāja, bet nevarēju atrast.

Šeiloks. Tā, tā, tā, tā! Pagalam mans dimants, par kuru es Frankfurtē samaksāju divi tūkstoši dukātu! Nekad tik smagi lāsts nebija gulies pār mūsu tautu, nekad to nebiju izjutis tā kā tagad: divi tūkstoši dukātu vienā dimantā vien, un kur tad vēl citi dārgakmeņi! Es labāk vēlētos, lai mana meita beigta' gulētu pie manām kājām ar visiem dārgakmeņiem ausīs! Lai to iezārkotu pie manām kājām un zārkā atrastos mani dukāti! Vai tad tiešām nav nekādu ziņu par viņiem? Oi, tik daudz naudas izgāzts par meklēšanu, ka es pat nezinu, cik! Oi, sitiens pēc sitiena! Cik nozagts, tikpat jāizdod zagļa tvarstīšanai un pie tam nekāda gandarījuma, nekādas atriebības! Nav vairs otras tāds nelaimes, kāda man uzbraukusi! Nav tādu no­pūtu kā manējās! Nav tādu asaru kā manējās!

Tubals. Jā, bet arī citiem ir savas nelaimes. Piemēram, Antonio, kā es Dženovā dzirdēju…

Šeiloks. Nu, nu, nu? Nelaime? Nelaime?

Tubals. Ceļā no Tripoles nogrimis viņa kuģis.

Seiloks. Paldies dievam, paldies dievam! Patiešām? Pa­tiešām?

Šubals. Es to dzirdēju no dažiem izglābtiem jūrniekiem.

Šeiloks. Paldies tev, mīļo Tubal, paldies! Labas ziņas, labas ziņas! Ha! Ha! Kur? Dženovā?

Tubals. Jūsu meita Dženovā, kā es dzirdēju, vienā pašā naktī izšķiedusi astoņdesmit dukātu.

Šeiloks. Tu man iedur kā ar nazi sirdī: es vairs nere­dzēšu savu zeltu nekad! Astoņdesmit dukātu vienā reizē! Astoņdesmit dukātu!

Tubals. Venēcija es satiku dažus Antonio kreditorus. Viņi man apzvērēja, ka Antonio bankrotēšot.

Šeiloks. Nu, tas man patīk! Tagad es viņu mocīšu! Ta­gad es viņam parādīšu! Tas man patīk!

Tubals. Kāds no kreditoriem man rādīja gredzenu, kuru viņš bija iemainījis no jūsu meitas pret mērkaķi.

Šeiloks. Lāsts! Lāsts pār viņu! Tubal, tu mani iedzīsi vai kapā! Tas taču bija mans smaragds, kuru es ieguvu no Leas, kad vēl nebiju precējies. Es to nemainītu pat pret veselu mērkaķu baru!

Tubals. Bet Antonio patiešām būs beigts.

Šeiloks. Jā, beigts, beigts! Ej, Tubal, uzmeklē tiesnesi, uzmeklē laikus — jau divas nedējas pirms termiņa. Es viņam pat sirdi izraušu, ja viņš man nesamak­sās laikā! Kad Venēcijā nebūs vairs Antonio, tad es rīkošos, kā man tīk. Ej, ej, Tubal, un gaidi mani pie mūsu sinagogas! Ej, mīļo Tubal, pie mūsu sinagogas, Tubal.