VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Istaba Porcijas namā. Ienāk Porcija, Nerisa, Lorenco, Džesika un Baltazars.

Lorenco.

Es teikšu atklāti jums, sinjorīna, Ka esat dievišķīgu draudzību Jūs parādījusi, tam atļaudama Tik negaidīti projām aizceļot. Bet, ja jūs zinātu, ka sniedzat to

Vislabākajam vīram pasaulē, Vislabākajam jūsu vīra draugam, — Tad jūs daudz vairāk lepotos ar viņiem Nekā ar šādas labdarības veidu.

Porcija.

Nekad es neesmu vēl žēlojusies

Par kādreiz padarītu labu darbu.

Starp draugiem, kas grib kopā dzīvi vadīt,

Kam sirdī viena mīlestība mīt,

Ir jābūt neviltotai saskaņai

Gan dzīves veidā, raksturā un sirdīs.

Tāpēc man liekas, ka Antonio,

Kurš manam vīram sirsnīgākais draugs,

Ir arī līdzīgs viņam. Bet, ja tā,

Cik maz gan esmu darījusi tad,

Lai glābtu savus gara radiniekus

No velnišķīgās cietsirdības! Bet,

Kas attiecas uz pašu labdarību,

Tad labāk nerunāsim vairs par to.

Lorenco, jūsu ziņā nododu

So namu, visu savu saimniecību,

Kamēr būs mājās atgriezies mans vīrs.

Es pati esmu apņēmusies slepus

Ar Nerisu šo laiku pavadīt

Gan klusās pārdomās, gan lūgšanās,

Kamēr vien mūsu vīri projām būs.

Ir divu jūdžu attālumā šeit

Kāds klosteris — tur abas dzīvosim.

Es lūdzu, neatsakiet man, Lorenco,

Ne tikai draudzība — bet vajadzība

To pavēl jums.

Lorenco.

Ak sinjorīna,

No sirds es solos visu izpildīt!

Porcija.

Es paziņoju to jau kalpotājiem: Tie paklausīs tāpat kā man un vīram,

Ko pavēlēsiet jūs un Džesika. Nu, sveiki! Un uz redzēšanos!

Lorenco.

Daudz labu domu, gaišu dienu jums! Džesika.

Es novēlu jums laimes daudz un prieka! Porcija.

Es pateicos un vēlu jums to pašu. Ardievu, Džesika …

Džesika un Lorenco aiziet.

Nu, Baltazar, Tu biji vienmēr godīgs, uzticīgs, Tāpēc, lūk, ņem šo vēstuli un steidzies Cik ātri iespēdams uz Paduju. Tur mīt mans brālēns — doktors Belario. Tu viņam iedod manu vēstuli, Viņš dos tev pretī papīrus un rakstus — Tos visus cik vien ātri spēdams nes Pie kuģīša, kas brauc uz Venēciju. Tik velti laiku netērē, bet steidzies, Jo tevi gaidīšu es piestātnē.

Baltazars.

Es steigšos, sinjorīna, cik vien spēšu!

Aiziet.

Porcija.

Nāc, Nerisa, es tev ko pateikšu: Mēs savus vīrus ātrāk redzēsim, Kā viņi gaida mūs.

Nerisa.

Mūs viņi redzēs?

Porcija.

Jā, redzēs, Nerisa, bet tādos tērpos, Ka tiem ne prātā doma neienāks,

Ka mēs tās esam. Varu apzvērēt, Ja pārģērbsimies mēs par vīriešiem, Es līdzināšos vīrietim visvairāk. Man zobens labāk stāvēs nekā tev, Un savu balsi protu pārvērst tā, Kā runā zēns, par vīrieti kad kļūst. Es protu braši iet un jokoties, Kā balamutis skaļi dižoties Ar to, ka daudzas dāmas mani lenc, Bet atraidītas novārguļo tā, Ka tiešām kļūst gandrīz vai viņu žēl, Ka neesmu tās labāk nonāvējis. Siem stāstiem pielikšu vēl divdesmit, Un visi teiks, ka esmu izskolojies Es gada laikā. Zinu tūkstoš veidu, Kā izturēties mēdz šie balamutes, — Tos pielietošu.

Nerisa.

Bet kā vīrietību

Mēs iegūsim? Porcija.

Kauns, mīļā Nerisa! Kā tu tik divdomīgi runāt spēj? Bet iesim, es tev pastāstīšu visu, Kad būsim karietē. Tā gaida mūs Pie dārza vārtiem. Nāc, kad tevi sauc! Mums jūdzes divdesmit vēl jānobrauc!

Aiziet.

Uznāk Lančelots un Džesika.

Lančelots. Jā, patiešām, redziet, tas ir tāpēc, ka tēvu grēki piemeklē bērnus līdz devītajam augumam. Tas ir tāpēc, ka, zvēru, es par jums baiļojos. Vienmēr

esmu bijis atklāts pret jums un ari šoreiz, šinī ga­dījumā, — jūs varat būt gluži mierīga — izsaku sa­vas bažas tāpēc, ka jūs esat sodīta ar mūžīgām cie­šanām, — es esmu par to pilnīgi pārliecināts. Pro­tams, vēl ir viena cerība, kas varētu jums līdzēt, bet diemžēl tā ir nelikumīgi dzimusi cerība.

Džesika. Lūdzu, pasakiet — kas tā ir par cerību?

Lančelots. Nu, lūk, jūs varat pa daļai cerēt, ka jūsu tēvs nemaz nav jūsu tēvs un jūs neesat žīda meita.

Džesika. Tā patiešām būtu nelikumīgi dzimusi cerība, jo tad taču mani piemeklētu manas mātes grēki.

Lančelots. Par to jau es tieši baidos, ka jūs esat sodīta ar mūžīgām ciešanām gan par tēva grēkiem, gan par mātes grēkiem. Tiklīdz izbēgu no Seilas — jūsu tēva, tā tūliņ iekrītu jūsu mātes — Haribdas nagos. Šā vai tā — jūs esat pazudusi.

Džesika. Mani pasargās mans vīrs. Viņš mani pievērsa kristīgajai ticībai.

Lančelots. Taisnību sakot, par to viņš visvairāk pe­ļams: mūsu, kristīgo, jau tā ir tieši tik daudz, lai visi varētu labi dzīvot — cits pie cita. Bet, ja vēl viens kristīgais nāks klāt, tad, bez šaubām, cūkām celsies cenas, jo, ja mēs visi sāksim ēst cūkgaļu, tad drīz vien ne par kādu naudu vairs nevarēs no­pirkt žāvētu speķi!

Džesika. Lančelot, es to visu pateikšu savam vīram, lūk, tur jau viņš nāk.

Lorenco. Es kļūšu vai greizsirdīgs, Lančelot, ja tu arī turpmāk tā sačukstēsies ar manu sievu pa visiem kaktiem.

Džesika. Nē, Lorenco, tev mūsu dēļ nav jāuztraucas, mums ar Lančelotu ir pilnīgi dažādi uzskati. Viņš apgalvo, ka man debesīs nekas labs nav gaidāms, jo es esmu žīda meita, un vēl piebilst, ka tu esi slikts valsts pilsonis, jo, piegriezdams ebrejieti kristīgajai ticībai, tu esi paaugstinājis cūkām cenas.

Lorenco. Es par to savai valstij esmu mazāk atbildīgs nekā tu, Lančelot, tādēļ ka nēģeriete tavas vainas dēļ nokļuvusi stāvoklī.

Lančelots. Tas būtu labi, ja nēģeriete būtu labāka, nekā viņa patiesībā ir, bet, ja viņa ir sliktāka par labu sievieti, tad tiešām viņa ir labāka par to, kādu es viņu iedomājos.

Lorenco. Cik veikli muļķis prot spēlēties ar vārdiem! Es domāju, ka prāta gudrība drīz vien izpaudīsies klusēšanā, bet pļāpāšana attīstīsies tikai pie papagai­ļiem. Ej un pasaki, lai viss būtu sagatavots pusdie­nām!

Lančelots. Sinjor, pusdienām viss jau sagatavots, jo visi ir izsalkuši.

Lorenco. Mīļais dievs, cik tu esi asprātīgs! Tad liec vi­ņiem pagatavot pusdienas.

Lančelots. Sinjor, arī tās jau ir pagatavotas. Vienīgi ne­izpildīts paliek vēl tāds niecīgs vārdiņš kā «servēt».

Lorenco. Vai jūs nesāktu servēt, sinjor?

Lančelots. Ko? Servēt? Nē, ar tādu sporta veidu es ne­nodarbojos. Es zinu savus pienākumus.

Lorenco. Atkal pieķēries vārdam! Vai tad tu tiešām gribi visu savu prāta bagātību vienā mirklī izšķiest? Lūdzu, saproti vienkārši arī vienkārša cilvēka runu: esi tik laipns un palūdz savus biedrus, lai viņi uz­klāj galdu, pasniedz pusdienas, un tad mēs iesim ēst.

Lančolets. Kas attiecas uz galdu, tad tas tiks pasniegts, sinjor. Kas attiecas uz ēdienu, tad tas tiks uzklāts, bet, kas attiecas uz nākšanu ēst, sinjor, tad tas ir atkarīgs no jūsu gaumes un izdomas.

Aiziet.

Lorenco.

Ak gudrība, nāc liekvārdību nīst! Cik lielu vārdu skaitu savā prātā

Šis muļķis iegaumējis! Pazīstu Vēl tādu muļķu daudz, kas augstāk stāv, Bet, apbruņojušies ar asiem vārdiem, Tāpat iet cīnīties pret patiesību. Nu, Džesika? Ko saki tu par to, Un kā tev patīk daiļā Porcija?

Džesika.

Tā pārspēj visas, un Basanio Var tagad pilnvērtīgu dzīvi sākt, Jo, tādu labu sievu atradis, Viņš debess priekus var uz zemes gūt. Bet, ja uz zemes viņš to nesapratīs, Tad debesīs nekad viņš neiekļūs. Ja divi dievi noslēgs derības, Un, ja tad svaru kausos noliktas Būs divas skaistas zemes sievietes, — Es nešaubos — būs viena Porcija, Bet otru — neatrast nekur.