VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Graciano.

Sinjor Basanio un sinjorīna, Lai piepildās, pēc kā jums sirdis alkst! Un vēl no savas puses gribu piebilst: Kad savus svētos kāzu zvērestus Jūs būsiet pateikuši, lūgšu es, Lai atjaujat man arī precēties.

Basanio.

No visas sirds, ja vien ir līgava.

Graciano.

Jums pateicos. Jūs atradāt man to, Man acis tikpat gaišas ir kā jums; Jūs kundzi redzējāt, es — kalponi. Jūs iemīlējāties un es — tāpat. Tāpat kā jūs — es nevilcinos daudz. Šai kastītē bij jūsu likten's slēpies Un arī mans, kā vēlāk noskaidrojās. Es viņai sekoju, līdz sviedri lija, Un zvērēju, līdz mute sausa bija, Un beidzot viņa apsolīja man, Ka, tiklīdz sinjorīna precēsies, Mēs arī.

Porcija.

Ko? Patiešām, Nerisa?

Nerisa.

Jā, sinjorīna, ja vien jums tā tīk.

Basanio.

Vai nopietni tu runā, Graciano?

Graciano.

Kā tad, sinjor.

Basanio. Jūsu kāzas mūsu svētkus tikai pagodinās.

Graciano. Saderēsim uz tūkstoš dukātiem, ka man pir­majam būs puika!

Nerisa. Ko? Riskēt ar visu naudu?

Graciano. Nē, tādā gadījumā uzvarēt nevaram, ja riskē­jam ar visu.

Bet, kas tur nāk? Lorenco, Džesika? Mans labais vecais draugs Salerio?

Ienāk Lorenco, Džesika un Salerio — vēstnesis no Venēcijas.

Basanio.

Lorenco un Salerio, nu sveiki! Ja vien mans jaunais stāvoklis un vara Dod tiesības man apsveikt tos — tad lūdzu Jūs, daiļā Porcija, jel atļaujiet Būt maniem draugiem mūsu viesiem.

Porcija.

Lūdzu!

Es tikai priecāšos par to.

Lorenco.

Jums pateicos. Es necerēju gan, Sinjor, jūs sastapt šeit, bet gadījās Man ieraudzīt Salerio uz ielas, Un viņš man pateica, lai nākot līdz Bez kādām ierunām.

Salerio.

Tā ir, sinjor. Šurp mani sūtīja Antonio, Viņš liek jūs sveicināt. v

Sniedz vēstuli Basanio.

Basanio.

Pirms lasu to, Man labāk pasakiet — kā klājas viņam?

Salerio.

Sinjor, viņš nav ne slims, ne gluži vesels, Bet, izlasīdams viņa vēstuli, Jūs visu sapratīsiet pats.

Graciano.

Nu, apsveic svešinieci, Nerisa! Kas Venēcijā jauns, Salerio? Kā klājas slavenajam tirgotājam Antonio? Viņš priecāsies par mums — Kā Jazoniem mums auna āda rokā!

Salerio.

Kaut gūtu jūs, ko viņš ir zaudējis! Porcija.

Tai vēstulē būs rakstīts kaut kas slikts,

Ja nobālējis tā Basanio.

Vien tuva drauga nāve — nekas cits —

Tā iespēj pārvērst stipru vīrieti,

Ka pazīt grūti. Ko — vēl sliktāk, Jaunāk?

Basanio, ja puse es no jums,

Tad viena puse pienākas man arī

No tā, kas vēstulē.

Basanio.

Ak Porcija, Te rakstīti visbriesmīgākie vārdi, Ar kādiem papīrs aptraipīts jebkad! Kad atzinos jums savā mīlestībā, Es sacīju, ka mana bagātība Ir manās asinīs. Es biju godīgs, Jo taisnību jums sacīju, bet, dārgā, Ja mani uzskatāt par it neko, Tad esmu salielīts, jo, manuprāt, Man vajadzētu tagad sacīt jums, Ka esmu sliktāks vēl par it neko, Jo, kas man pieder, tas ir drauga dots, Bet draugs to aizņēmās no ienaidnieka. Šai vēstulē viss pateikts, sinjorīna. Šis papīrs — tā ir mana drauga miesa, Kur katrs vārds tā smeldz kā dziļa rēta Un asiņo. Bet teic, Salerio, — Vai tiešām visi kuģi nogrimuši? No Tripoles, no tālās Meksikas, No Anglijas un pat no Lisabonas Un Indijas? Vai tiešām neviens kuģis Nav izglābies? Vai visi sadragāti Pret tirgotāju klintīm?

Salerio.

Visi gan,

Sinjor. Pie tam man šķiet, ja ari būtu

Tam naudas daudz, ko žīdam samaksāt, Viņš neņemtu. Es tiešām neesmu Vēl tādu necilvēku redzējis, Kurš vēlētos tā otru iznīcināt. No rīta līdz pat vēlam vakaram Viņš dodžam cenšas veikli iestāstīt, Ka būšot tā nez kāda netaisnība, Ja nepildīšot viņa prasības. Pats dodžs un tirgotāji divdesmit, Un senatori grib to atrunāt No šādas rīcības, bet viņš tik vēlas Sev to, kas apsolīts ir parādzīmē.

Džesika.

Kad dzīvoju pie viņa, dzirdēju, Ka zvērēja tas Husam, Tubalam Un citiem vēl, ka ņemšot tikai viņš To miesas mārciņu, ko solījis Ir parādzīmē tam Antonio, Bet naudu atprasīt gan nedomājot. Sinjor, es zinu, ka nav tādas varas, Kas aizkavēs to. Beigts Antonio!

Porcija.

Vai jūsu draugs ir šādās lielās briesmās? Basanio.

Mans tuvākais un patiesākais draugs, Kurš godīgi un nenoguris grib Vienmēr tik labu darīt. Cilvēks viņš — Visgodīgākais senais romietis, Kāds vien ir Itālijā piedzimis.

Porcija.

Cik liela summa jāatmaksā tam?

Basanio.

Trīstūkstoš dukātu par mani.

Porcija.

Kā?

Tik vien? Tam dodiet sešus tūkstošus, Pat divreiz, trīsreiz vairāk vēl, cik prasa! Tik izpērciet no žīda parādzīmi, Lai jūsu draugam nenokrīt ne mats Pat jūsu vainas dēļ! Pie altāra Tad dosimies, pēc tam uz Venēciju Pie jūsu drauga. Nedrīkstat nekad Ar skumju sirdi blakus Porcijai Jūs atrasties. Es došu jums Daudz zelta, lai jūs spētu samaksāt So parādu un divdesmit vēl tādus! Pēc tam ar draugu ierodieties šeit, Kur mēs ar Nerisu jūs gaidīsim Kā meitenes un atraitnes. Uz priekšu! Jūs kāzu dienā gaidām atpakaļ, Bet saviem draugiem līksmi pasakiet: Tik dārgi gūtu, neatdošu jūs. Bet tagad izlasiet man vēstuli.

Basanio

lasa.

«Mīļais Basanio! Visi mani kuģi ir nogrimuši. Mani kreditori kļuvuši nežēlīgi un mans stāvoklis — smags, bet manas parādzīmes termiņš — notecējis. Tā kā, samaksājis to, es vairs nepalikšu dzīvs, tad vēlos, lai arī starp mums viss būtu noskaidrots. Pirms savas nāves gribētu tevi redzēt, bet rīkojies, kā at­rodi par labāku. Ja tava mīlestība tev neliek mani apciemot, tad lai to neliek arī šī vēstule.

Porcija. Mans mīļais, steidzieties, cits viss lai paliek!

Basanio.

Ja jūs tā pavēlat — tad steigšos es! Bet, iekāms atgriežos, sirds pateikt liek: Neviena gulta man uz pasaules Ne mieru, atpūtu, ne dusu sniegs!

Aiziet.

Uznāk Seiloks, Salarino, Antonio un cietuma uzrauga.

Šeiloks.

Sargs, uzmaniet to! Kāpēc gan tā žēlot! Viņš, mujķis, naudu aizdeva par velti. Sargs, uzmaniet to!

Antonio.

Paklausieties, Seilok …

Šeiloks.

Šī parādzīme mana! Klusējiet! Es prasu tikai to, kas parādzīmē. Bez iemesla par suni mani saucāt, Bet, suns ja esmu es, tad arī kožu. Dodžs taisnīgs būs. Par jums gan, sargs, Es pabrīnos, ka viņu uzklausāt Un atlaižat to šādā brīvībā.

Antonio.

Es lūdzu, atļaujiet man bilst…

Šeiloks.

Šī parādzīme mana! Klusējiet! Es prasu tikai to, kas tajā teikts. Es neesmu tāds muļķis labsirdīgs, Kurš, galvu pašūpodams, nopūšas Un izpilda, ko lūdzis kristīgais. Nē, nē! Es prasu to, kas apsolīts!

Aiziet.

Salarino.

Visnejūtīgākais no visiem suņiem, Kāds ļaužu vidū sastopams!

Anfonio.

To mierā liec! Es nevēlos vairs bezgalīgi lūgties. Viņš manas nāves alkst, un zinu es, Kāpēc: no viņa nagiem bieži vien Es esmu izglābis daudz nelaimīgo, Un, lūk, par to viņš mani neieredz.

Salarino.

Bet mūsu dodžs to nepieļaus nekad. Antonio.

Diemžēl dodžs nedrīkst pārkāpt likumus, Ne atņemt svešzemniekiem tiesības, Kas Venēcijā viņiem piešķirtas, Jo tad viņš lauztu savu zvērestu. Gūst mūsu tiesības un ienākumus It visas nācijas, un tāpēc — pietiek! Šīs bēdas mani novārdzina tā, Ka rītā mārciņu no manas miesas Būs grūti sameklēt šim kreditoram. Nāc, iesim, sargs! Kaut tik Basanio Es redzētu pirms savas nāves vēl!

Aiziet.