VILJAMS ŠEKSPĪRS - VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

Porcija.

Hei, žīd,

No tevis likums prasa vēl kaut ko. Ir Venēcijas likumos tā teikts: Ja var to pierādīt, ka ārzemnieks Vai netieši, vai arī tieši kādam Grib uzbrukt, mēģinādams nonāvēt, — Tad cietušajam tiesības ir iegūt No ārzemnieka bagātības — pusi, Bet otru pusi iegūst valdība,

Un tad par uzbrucēja dzīvību

Viens pats pret visām balsīm izlemj dodžs.

Nu, lūk, kāds tagad, žīd, tavs stāvoklis:

Ir skaidri pierādīts, ka vēlējies

Tu uzbrukt apsūdzētā dzīvībai,

Un nu, kā teicu, pašam tev draud briesmas.

Jel krīti ceļos, piedošanu lūdz!

Graciano.

Jel lūdz, lai atļauj laikus pakārties! Kad tavu bagātību iegūs valsts, Tad naudas pat ne virvei nepaliks, Būs valstij jāmaksā par pakāršanu.

Dodžs.

Lai redzētu tu starpību starp mums Un sevi — dzīvību tev dāvinu, Bet tavu mantu sadalīsim mēs Starp Venēciju un Antonio, Vēl piedosim, ja būsi pazemīgs.

Porcija.

Var piedot valsts, bet ne Antonio. Šeiloks.

Nē, ņemiet dzīvību, bet nepiedodiet! Jūs manu namu graujat, atņemdami Tos balstus, kas to tur. Tad labāk ņemiet Man dzīvību, it visu, kas ir mans.

Porcija.

Antonio, jūs viņam piedosiet?

Graciano.

Tas velti! Virvi vien — un neko vairāk! Antonio.

Ja jūsu gaišība un tiesa lems Un piešķirs pusi man no viņa mantas, Es būšu apmierināts. Otru pusi

Lai dod viņš manā uzraudzībā, teikdams, Ka to pēc viņa nāves norakstu Tam cilvēkam, kas viņa meitu zaga. Vēl prasu, lai par kristīgo viņš kļūst Un, otrkārt, lai viņš, tiesai dzirdot, zvēr, Ka visu viņa bagātību mantos Pēc nāves — znots un meita Džesika.

Dodžs.

Tam jābūt tā, jo citādi tūlīt Es atņemšu, ko dāvināju viņam.

Porcija.

Nu, žīd, vai esi apmierināts tu?

Seiloks. Jā, esmu.

Porcija.

Raksti aktu, sekretār.

Seiloks.

Es lūdzu, atļaujiet man tagad iet, Jo jūtos slims. To rakstu atsūtiet — Es parakstīšu.

Dodžs.

Ej un dari tā.

Graciano.

Rūs kristībās tev divi kūmas klāt. Ja būtu es tavs tiesnesis, tad gan Tu desmit kūmas dabūtu, kas tevi Pie karātavām ved, bet nevis kristīt.

Seiloks aiziet.

Dodžs

Porcijai.

Es ielūdzu jūs pusdienās pie sevis.

Porcija

Es lūdzu piedošanu, gaišība, Man šonakt jābūt jau ir Padujā, Un tāpēc tūlīt ceļā posties laiks.

Dodžs.

Cik žēl, ka jūsu pienākums to liedz. Antonio, jums jāpateicas viņam, Man šķiet, jūs esat daudz tam parādā.

Dodžs ar pavadoņiem aiziet.

Basanio.

Sinjor, ar savu asprātību jūs Gan mani izglābāt, gan manu draugu No nelaimes, un tāpēc dukātus, Kas nekrietnajam žīdam pienācās, Jums atjaujiet par jūsu pūlēm sniegt.

Antonio.

Un tad vēl paliksim jums parādā. Es visu mūžu gatavs kalpot jums.

Porcija.

Nav atlīdzības labākas par prieku. Jūs atbrīvodams, jūtos laimīgs es, Un līdz ar to tik bagātīgi šķiet Man dzīvē atlīdzināts kā nekad. Ja tiksimies, es lūdzu pazīt mani, Bet tagad vēlu laimes jums. Ardievu!

Basanio.

Sinjor, un tomēr kaut ko gribu es Par mazu piemiņu jums dāvināt. Tā nebūs alga, nē, es lūdzu jūs To neliegt man un neatsacīties.

Porcija.

Ja nu tik laipns jūs, es piekāpjos.

Pret Antonio.

Man dodiet savus cimdus piemiņai.

Pret Basanio.

Bet jūs man dāviniet šo gredzenu Aiz mīlestības vien. Nē, neaizliedziet, Nekā no jums es cita nevēlos.

Basanio.

Sinjor … šis gredzens… tikai sīkums vien! Man kauns jums tādu nieku dāvināt.

Porcija.

Nekā es cita nevēlos, tik to, Jo pēkšņi tāda iedoma man radās.

Basanio.

Jums varu uzdāvināt gredzenu Visdārgāko, kāds Venēcijā rodams. Ar paziņojumu to likšu atrast, Bet šo gan atjaujiet man paturēt.

Porcija.

Es redzu, ka jūs protat solīt daudz. Vispirms jūs iemācījāt mani lūgt, Nu māciet — lūdzējam kā atsacīt.

Basanio.

Sinjor, šis gredzens man ir sievas dots. Es esmu zvērējis, ka it nekad To nezaudēšu, citam neatdošu.

Porcija.

Tā laba atruna — es redzu gan. Ja jūsu sieva ārprātīga nav, Tad, uzzinot, kā es to ieguvis, Tā neiespētu dusmoties uz jums, Ka to man dāvājis. Bet miers ar jums!

Porcija un Nerisa aiziet.

Antonio.

Basanio, dod viņam gredzenu, Jo viņa nopelns, mana mīlestība Spēs tavas sievas sirdi mīkstināt!

Basanio.

Ej, Graciano, steidzies panākt to! Dod gredzenu tam, aizved, ja vien vari, To mājās pie Antonio, bet skrien!

Graciano aizsteidzas.

Nu ejam, steigsimies mēs ari turp, Jo rīt mums jānokļūst jau Belmontā. Nu ejam, mīļais draugs Antonio!

Aiziet.

Porcija.

Tu pajautā, kur žīda nams, un ej, Un aiznes aktu, lai viņš paraksta. Mums jāaizbrauc pirms vīriem, jāpārģērbjas. Lorenco priecāsies par šādu vēsti.

Uznāk Graciano.

Graciano.

Nu, lūk, es esmu jūs jau panācis! Sinjors Basanio ir pārdomājis, Viņš sūta jums šo gredzenu un lūdz Uz pusdienām.

Porcija.

Nē, tas nav iespējams, Bet gredzenu es pieņemu labprāt. Tā pasakiet. Un tagad parādiet, Kur Šeiloks mīt.

Graciano.

Labprāt jums parādīšu.

Nerisa.

Sinjor, man atjaujiet teikt pāris vārdu.

Porcijai ausī.

Es gribu redzēt, vai man izdosies No vīra arī izvilt gredzenu. Ko zvērēja viņš glabāt visu mūžu.

Porcija

Nerisai ausī.

Tev izdosies, un viņi zvērēs tad, Ka atdevuši nav tos sievietēm, Bet izliksimies mēs, ka neticam.

Skaļi.

Nu steidzies, būšu tur, kur norunājām. Nerisa.

Sinjor, nu iesim! Parādiet man ceļu!

Aiziet.

Uznāk Lorenco un Džesika.

Lorenco.

Lūk, mēness tikpat gaiši spīd kā tonakt, Kad maigas vēsmas kokiem pieskārās, Bet tie pat nešalca nemaz, — kā tonakt, Kad Troils izgāja aiz Trojas mūriem Un satraukts apstājās pie grieķu telts, Kur atdusējās Kresida.

Džesika.

Kā tonakt, Kad, līdz pat nāvei dziļi pārbiedēta, Pa rasu Tizbe soļoja un tad, No lauvas ēnas vairāk izbijusies Nekā no lauvas, — aizbēga.

Lorenco.

Kā tonakt, Kad jūras krastā stāvēja Didona Un draugam pamāja ar vītolzaru, Lai atgriežas viņš Kartāgā.

Džesika.

Kā tonakt, Kad brīnumziedus plūca Medeja, Lai Ezons atkal kļūtu jauns.

Lorenco.

Kā tonakt, Kad, pamezdama grezno žīda namu Un pilna mīlestības, Džesika Prom aizbēga uz Belmontu.

Džesika.

Kā tonakt,

Kad viņai mīlā atzinās Lorenco Un sirdi ieguva pret zvērestiem, Kas nebij patiesi neviens.

Lorenco.

Kā tonakt, Kad daiļā Džesika, šī pārgalve, Ar savu līgavaini saķildojās Un tomēr viņš tai visu piedeva.

Džesika.

Vēl vairāk teiktu es, ja vieni būtu, Bet, klau, es dzirdu it kā soļus tur.

Uznāk Stefano.

Lorenco.

Kas nāk tik steidzīgi nakts klusumā?

Stefano.

Kāds draugs.

Lorenco.

Kāds draugs? Kāds jūsu vārds, mans draugs? Stefano.

Stefano ir mans vārds. Jums ziņoju, Ka rītausmā jau mana kundze būs Šeit Belmontā. Ir viņa lūgusies, Uz ceļiem krizdama, lai laulībā Tai laimes daudz.

Lorenco.

Kas viņu pavada?

Stefano.

Neviens. Kāds vientulis un kalpone.

Bet sakiet — vai mans kungs jau atgriezies?

Lorenco.

Vēl ne, mēs neesam pat dzirdējuši Par to neko. Bet iesim, Džesika, Un sarīkosim sagaidīšanu Pēc iespējas jo svinīgāku tiem.