ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Jūras dziļums Ņūfaundlendas sēklī nav liels — tikai daži simti metru. Bet dienvidu pusē atrodama trīs tūkstoši metru dziļa ieplaka. Ap to vietu Golfa straume kļūst pla­tāka. Tās ūdeņi izplūst uz visām pusēm. Pazūd tās strau­jums un temperatūra, straume izvēršas par jūru.

Starp «Nautila» iztrauktajām zivīm es novēroju metru garu jūras zaķi ar melnīgsnēju muguru un oranždzeltenu vēderu, slaidās, smaragdzaļās murenas, ļoti garšīgas, ka- raksu ar lielām acīm un sunim līdzīgu galvu, gļotu zivis, čūsku zivis, divus decimetrus garus, melnus jūras grundu­ļus, garastes ar slaidām astēm sudraba mirdzumā un dažā-, das no ziemeļjūrām ieklīdušas ātrskrējējas zivis.

«Nautila» tīklos ieķērās arī droša, stipra, spēcīgi musku­ļota zivs ar dzeloņiem pakausī un spuru galos, īsts trīs metri garš skorpions, lielākais mencu un lašu ienaid­nieks, — tas bij jūras bullis, īsts Ziemeļjūru iemītnieks ar tuberkulām nosētu ķermeni un iesarkanām spurām. «Nautila» matrožiem bij diezgan lielas pūles savaldīt šo dzīvnieku, kurš ar savu žaunu sevišķo iekārtojumu spēj ilgāku laiku iztikt bez ūdens.

Pēc atmiņas vēl minēšu sīkās zivtiņas, kas Ziemeļjūras ilgi mēdz sekot kuģiem, Atlantijas okeāna ziemeļu apvi­diem raksturīgos jugliņus, raskasus un, beidzot, mencas, kuras patiesībā varētu saukt par kalnu zivīm, jo Ņūfaund- lenda nav nekas cits kā zemūdens kalnājs. Kad «Nautils» brauca pa šā kalnāja šaurajām spraugām, Konsels neva­rēja atturēties, neiesaucies:

— Tās ir mencas! Bet es biju iedomājies, ka viņas ir plakanas kā butes jeb plekstes!

— Cik naivi tu domā! — es atsaucos. — Zivju pārdo­tavā viņas ir plakanas, tāpēc ka pārdošanai pāršķērstas už pusēm un iztīrītas. Bet jūrā tās ir vārpstveidīgas un lieliski var peldēt.

— Es jums ticu, profesora kungs, — Konsels atbildēja, — Bet viņu te veseliem bariem, īstais skudru pūznis!

— Ja viņām nebūtu tik daudz ienaidnieku — cilvēku un citu zivju, viņu skaits būtu bezgalīgs. Vai tu zini, cik daudz ikru ir vienai pašai viņu mātītei?

— Nu, teiksim, — Konsels prātoja, — vislielākais, pieci simti tūkstošu.

— Vienpadsmit miljoni, mīļais draugs.

— Vienpadsmit miljoni! To nu gan es neticēšu, mazā­kais, kamēr nebūšu saskaitījis!

— Saskaiti, Konsel! Bet drīzāk tu būsi pie mērķa, ja ticēsi man. Bez tam franči, angļi, amerikāņi, dāņi un nor­vēģi mencas izzvejo tūkstošiem. Viņas tiek patērētas tik lielā skaitā, ka, tikai pateicoties ārkārtīgai vairošanās •spējai, vēl atrodamas jūrā. Vienā pašā Anglijā un Ame­rikā pieci tūkstoši kuģu ar septiņdesmit pieci tūkstoši cilvēkiem nodarbojas ar mencu zveju. Katrs kuģis izzvejo caurmērā četrdesmit tūkstošus zivju, tātad pa­visam kopā divdesmit piecus miljonus. Gar Norvēģijas krastmalām notiek tas pats.

— Labi, — Konsels atbildēja. — Es piekrītu profesora kungam. Skaitīt nav vērts.

— Ko skaitīt?

— Vienpadsmit miljonus ikru. Bet gribu tikai piebilst,

— Ko?

— Ja tie visi attīstās, pietiktu četru zivju, lai apgā­dātu visu Angliju, Ameriku un Norvēģiju ar zivīm.

Braucot pa Ņūfaundlendas sēkli, gandrīz vai skarot di­benu, es skaidri redzēju garās auklas ar pāris simt āķiem, kādas katra zvejnieka laiva te izmet dučiem. Maza enku- rīša lejup vilktas, ar korķa pludiņa palīdzību tās turējās ūdens virspusē. «Nautilam» ļoti "uzmanīgi bij jāizlokās pa šo zemūdens tīklu spraugu.

Tomēr pārāk ilgi tas nepalika šajā apvidū, pa kuru brauc tik daudz kuģu. Tas pacēlās līdz četrdesmit otrajam ziemeļu platuma grādam. Tur uz Ņūfaundlendas un Sen- žāna salas nobeidzas transatlantiskā kabeļa līnija. «Nau­tils» 110 ziemeļu virziena pagriezās uz austrumiem, itin kā taisīdamies braukt pa šo līdzeno augstieni, kurā novietots telegrāfa kabelis un kuras izloki ar rūpīgu mērīšanu ār­kārtīgi sīki atzīmēti.

17. maijā es aptuveni pieci simti jūdžu attālu 110 Sen- žāna salas divi tūkstoši astoņi simti metru lielā dziļumā pirmo reizi ieraudzīju kabeli, kas stiepās pa jūras di­benu. Konselam es iepriekš par to nekā nebiju teicis,

tāpēc viņš iedomājās ieraudzījis tur milzīgu jūras čūsku un tūliņ pēc paraduma sāka ierindot to zināmā klasē. Es laupīju lāga puisim tā ilūzijas un par atalgojumu pastās­tīju dažus sīkumus no šā kabeļa pagātnes.

Pirmais kabelis tika ierīkots 1857. un 1858. gadā, bet, pārraidījis apmēram četri simti telegrammu, tas sabojā­jās. 1863. gadā inženieri konstruēja jaunu kabeli trīs tūk­stoši četri simti kilometru garumā un četri tūkstoši pieci simti tonnu smagu. To nosūtīja jūrā ar «Great Eastern», bet arī šis pasākums neizdevās.

25. maijā «Nautils» trīs tūkstoši astoņi simti trīsdes­mit seši metri lielā dziļumā nonāca tieši tajā vietā, kur bij notikusi kļūmīgā katastrofa. Katastrofas vieta atradās seši simti trīsdesmit astoņas jūdzes attālu no Īrijas krasta. Pulksten divos pēcpusdienā bij ievērojuši, ka sa­tiksme ar Eiropu pārtraukta. Inženieri, kas braukuši uz «Great Eastern», nolēmuši izgriezt sabojāto daļu, ap vien­padsmitiem vakarā darbs bijis pabeigts un kabelis no jauna nogremdēts ūdenī. Bet pēc dažām dienām tas atkal pārtrūcis, un to vairs nevarējuši izvilkt no okeāna dzīlēm.

Tomēr amerikāņi nelikās mierā. Uzņēmuma vadītājs — neatlaidīgais Sairuss Fīlds ziedoja visu savu mantu un sa­rīkoja jaunu līdzekļu vākšanu. Saraksts drīz vien noslē­dzās. Otru kabeli pagatavoja rūpīgāk. Vadu stieples izo­lēja ar gutaperčas ietveri, novietoja šķiedrainā apvalkā un ieslēdza metāla armatūrā. 1866. gada trīspadsmitā jūlijā «Great Eastern» atkal devās jūrā,

Kabeļa likšana veicās labi. Tad notika šāds gadījums. Kabeli attīdami, inženieri pamanīja, ka tajā vairākās vie­tās sadzītas naglas, lai sabojātu tā kodolu. Kapteinis An- dersons, viņa virsnieki un inženieri sapulcējās apspries­ties un nolēma vainīgo, ja tas atrastos uz kuģa, bez kaut kādas tālākas izmeklēšanas vienkārši iemest jūrā. Pēc tam noziedzīgie bojājumi vairs neatkārtojās.

23. jūlijā, kad «Great Eastern» atradās tikai astoņi simti kilometru no Ņūfaundlendas, no Īrijas telegrafēja par pamiera noslēgšanu starp Prūsiju un Austriju pēc Sadovas kaujas. 27. jūlijā, braucot miglā pa jūru, jau varēja saskatīt malu. Pasākums bij laimīgi pa­veikts.

Es nedomāju, ka atradīšu kabeli gluži tādu pašu, kāds tas bij izlaists no rūpnīcas. Garā, ar gliemežu paliekām aplipusī metāla čūska bij pārklāta ar akmens vielu no sēžņiem un tā pasargāta no urbējiem moluskiem. Nekādu jūras viļņu netraucēta, tā gulēja mierīgi zem lielā ūdens spiediena, kas sekmē elektriskās dzirksteles pārraidīšanu no Amerikas uz Eiropu trīsdesmit divu simtdaļu sekun­des laikā.

Kabelis var izturēt bezgala ilgi, jo ir novērots, ka gu- taperčas ietvars jūras ūdenī ar laiku paliek arvien biezāks.

Turklāt kabeļa atrašanās vieta izvēlēta visai labvē­līgi, un tas nekādā gadījumā nevar nogrimt tik dziļi, ka ūdens spiediena dēļ pārtrūktu. «Nautils» izsekoja tam līdz pašai lielākajai dzīlei četri tūkstoši četri simti trīsdesmit metru zem ūdens, bet kabelis tur darbojās bez jebkāda traucējuma. Tad mēs piebraucām tajā vietā, kur bij no­ticis 1863. gada nelaimes gadījums.

Jūras dibens tur izveido simt divdesmit kilometru platu un tik dziļu ieleju, ka Monblāns, ja to tur ievietotu, ar savu virsotni nesniegtos līdz ūdens līmenim. Šo ieleju austrumu pusē ieslēdz divi tūkstoši metru augsta klints siena. Mēs nokļuvām tur 28. maijā, un «Nautils» bij vairs tikai simt piecpadsmit kilometru tālu no Īrijas krasta.