ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Es apklusu. Kapteinis Nēmo piecēlās.

— Kāda daļa man gar to, ko Neds Lends domā, gudro un mēģina? Es viņu neesmu meklējis! Ne jau savas pati­kas pēc es viņu paturu uz kuģa! Bet jūs, Aronaksa kungs, gan varētu saprast visu — pat manu klusēšanu. Man nav vairāk ko atbildēt. Šī ir pirmā reize, kad jūs ar mani ru­nājat par tādām lietām; lai paliktu arī pēdējā, jo par to es vairs nekā negribu dzirdēt.

Es izgāju laukā. No tās dienas mūsu attiecības kļuva ļoti vēsas. Es sarunu atstāstīju biedriem.

— Tagad mēs zinām, — Neds Lends teica, — ka no šā cilvēka mums nekas nav gaidāms. «Nautils» tuvojas Long- ailendai. Mēs bēgsim, lai arī kāds būtu laiks.

Bet debess samācās arvien vairāk un vairāk. Arvien skaidrāk bij manāmas tuvīna viesuļa pazīmes. Gaiss kļuva balsnējā piena krāsā. Apvārsnī savilkās atsevišķi melni lietus mākoņi. Zemu slīgdami, tie strauji traucās mums garām. Gari viļņu vāli vēlās pār jūru. Visi putni bij pazu­duši, tikai negaisa draugi — vētras putni laidelējās ap­kārt. Barometrs bij stipri nokrities un rādīja spēju tvaika sabiezējumu. Vētras lēcas sastāvs elektrības iespaidā, kas piesātināja gaisu, sadalījās. Dabas elementu cīņa bij tuvu.

Vētra sāka plosīties 18. maijā tieši tajā brīdī, kad «Nau­tils» brauca gar Longailendu dažas jūdzes attālu no Ņu­jorkas. Es varu aprakstīt šo elementu cīņu, jo kapteinis Nēmo aiz kādas nesaprotamas iedomas ar «Nautilu» nevis ienira dzelmē, bet visu laiku turējās virs ūdens.

Vējš pūta no dienvidrietumiem — sākumā ar piecpa­dsmit metru ātrumu sekundē, bet ap pulksten trim nova­karē — jau ar divdesmit pieci metri sekundē. Tas bij īsts viesulis.

Vētras nebaidīdamies, kapteinis Nēmo stāvēja uz klāja. Lai baismīgie viļņi viņu nenoskalotu, viņš bij ar virvi ap vidu piesējies pie kuģa. Arī es biju iznācis uz klāja, tāpat piesējos un apbrīnoju ir vētras trakošanu, ir šo neparasto cilvēku, kas sagaidīja vētru ar paceltu galvu.

Zemu noslīguši mākoņi, pāri skriedami, skāra viļņu mu­guras. Starp lielajiem ūdens vāliem es vairs nemaz nere­dzēju sīkākos viļņus, kas parasti izveidojas to starpās. Visapkārt — tikai garas piķa melnuma bangas, kuru mu­guras pat nesašķīda — tik blīvas tās bij. To augstums ne­mitīgi pieauga. Šķita, tās pašas sevi it kā satrauca. «Nau­tils» gan nosvērās uz sāniem, gan slējās gaisā — gluži kā masts, briesmīgi zvalstījās, ar priekšgalu ienirdams ūdenī.

Ap pieciem sākās lietus gāze, bet ne vējš, ne viļņi no tās neaprima. Vētras ātrums pat pieņēmās līdz četrdesmit

Ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļņiem.

pieciem metriem sekundē vai gandrīz četrdesmit ljē stundā. Tāda vētra parasti sagāž mājas, ostu pilsētās izārda dakstiņu jumtus, salauž dzelzs režģus un svaida smagus lielgabalus. Un tomēr arī tādā viesulī «Nautils» attaisnoja kāda pazīstama inženiera vārdus: «Labi būvētam kuģim nekādas vētras nav jābaidās.» Tas nebij nekustīga klints, ko viļņi iespēj sagraut, bet bij tērauda ķermenis, kustīgs un paklausīgs, bez mastiem un takelāžas, un tāpēc viegli turējās pretī jebkādām brāzmām.

Es uzmanīgi vēroju it kā no ķēdēm vaļā palaistās ban­gas. Simt piecdesmit un simt sešdesmit pieci metri garie viļņu vāli pacēlās ap piecpadsmit metru augsti, un to ātrums bij tikai uz pusi mazāks par vēja ātrumu, proti, piecpadsmit metru sekundē. To apmērs un spēks pieņēmās līdz ar jūras dziļumu. Tagad es sapratu šo viļņu nozīmi: tie iesūc sevī gaisu, noplūdina to dziļumā un līdz ar skābekli aiznes tur dzīvību. Viļņu spiediena spēku rēķina trīs tūk­stoši kilogramu uz katru kvadrātpēdu, pret kuru tie triecas.

Naktij uznākot, vētra pieauga vēl stiprāka. Tāpat 1860. gadā ciklona laikā pie Sabiedrības salām barometrs no­krita līdz septiņi simti desmit milimetriem. Krēslā es ap­vārsnī ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļ­ņiem. Tas gulēja dreifā un mēģināja noturēties virs ūdens. Drīz tas pavisam izgaisa tumsā.

Ap desmitiem vakarā debesis laistījās vienās ugunīs. Spilgtas zibens svītras šaudījās pa gaisu. Manas acis ne­varēja izturēt šo spožumu, kamēr kapteinis Nēmo lūkojās tajā tieši un likās iesūcam dvēselē šo negaisu. Plīstošo viļņu rūkoņa, vēja kaukšana un pērkona dārdi sajaucās kopā apdullinošā troksnī. Vējš likās pūšam no visām čet­rām debess pusēm: no austrumiem nākdams, ciklons pāri ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem atvērsās atkal atpa­kaļ — gluži pretēji dienvidu puslodes vētrām.

Ak, šī Golfa straume! Patiešām tā attaisno savu vētru karalienes nosaukumu. Tā ir viņa, kas rada šos šausmīgos ciklonus ar nevienādas temperatūras gaisa slāņiem, kas atrodas virs tās.

Lietum sekoja vesela uguns plūsma. Lietus lāses likās pārvērtušās uguns pilienos. «Nautils» savu tērauda durkli bij paslējis gaisā kā zibeņnovadītāja smaili, un es re­dzēju vairāk reižu dzirksteles nošaujamies gar to.

Galīgi salauzts un bez spēka es uz vēdera aizlīdu līdz lūkai. Atvēru to un devos salonā. Vētra bij sasniegusi vis­augstāko pakāpi. Kājās nostāvēt «Nautila» iekšienē vairs nebij iespējams. Kapteinis Nēmo nonāca lejā tikai ap pus­nakti. Es dzirdēju, ka rezervuāri pamazām pieplūst ar ūdeni un «Nautils» lēnām nogrimst dzīlē.

Pa salona iluminatoriem redzēju lielas, izbiedētas zivis kā fantomus nonirstam uguņotajā ūdenī. «Nautils» grima arvien dziļāk. Es biju iedomājies, ka piecpadsmit metru dziļumā būs miers, bet nekā. Ūdens virspusē bij par daudz sabangots. Mums bij jānolaižas piecdesmit metru jūras kiēpī, lai būtu drošībā.

Bet kāds tur bij miers un klusums! Kas te varētu iedo­māties, ka okeāna virspusē trako tik šausmīgs orkāns?

Šīs vētras laikā mēs bijām aiznesti vairāk uz austru­miem. Izgaisa pēdējās cerības aizbēgt Ņujorkas vai Sv. Labrenča upes apvidos. Nabaga Neds sāka slēpties tāpat kā kapteinis Nēmo. Mēs ar Konselu nemaz vairs nešķīrā- mies.

Es jau teicu, ka «Nautils» bij aiznests vairāk uz austru­miem, pareizāk sakot, uz ziemeļaustrumiem. Vairāk dienu no vietas viņš brauca — gan noniris dzīlē, gan virspus ūdens — pa jūrniekiem tik bīstamo miglu. Tā ceļas no kūstošiem ledus blāķiem, kas padara gaisu sevišķi valgu. Cik kuģu te bij nogrimuši, orientēdamies pēc krastu uguņu maldinošās mirdzas! Cik nelaimes gadījumu te bij noticis šīs biezās miglas dēļ! Cik daudz triecienu pret zem­ūdens klintīm, kur vējš apslāpē gāzmu troksni! Cik daudz kuģu te sadūrās — par spīti signālugunīm, svilpēm un brīdinājuma zvaniem!

Arī dibenā te bij redzams okeāna uzvaru cīņas lauks. Tur bij redzami jau ar dūņām apnesti, veci kuģi; citi ne­sen kā nogrimuši, kuru vara apkalumos un kuģa apakšējā daļā atplaiksnīja mūsu elektrisko lampu ugunis. Starp tiem daudzi nogrimuši ar visu kravu, kuģa ļaudīm un emigran­tiem, un tikai statistika minēja tos, kas aizgājuši bojā šajās bīstamajās vietās: pie Rasa raga, Sentpola salas, Be- liias jūras šauruma un Sv. Labrenča līča.

15. maijā mēs bijām pie Ņūfaundlendas sēkļa dienvidu gala. Šis sēklis te radies no jūras sanesām. Tas ir ievēro­jams visdažādāko organisko vielu sakopojums, ko no ek­vatora atplūdinājusi Golfa straume vai arī gar Amerikas krastiem plūstošā aukstā ziemeļpola pretstraume. Te ledus laikmetā šļūdoņi sanesuši milzum daudz akmeņu. Šeit sa­krājušies arī zivju kauli, miljardi bojā gājušu molusku, un zoofītu.