ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Kuģis tuvojās ātri. Ja kapteinis Nēmo pielaistu to tu­vāk, mums varēja rasties cerības uz izglābšanos.

— Profesora kungs, — Neds Lends teica, — kad kuģis būs jūdzi atstatu no mums, es metīšos jūrā un ieteicu arī jums darīt to pašu.

Es nekā neatbildēju uz kanādieša priekšlikumu, tikai lūkojos uz kuģi, kas auga lielāks ar katru acumirkli. Lai tas būtu angļu, franču vai amerikāņu kuģis, nebij šaubu, ka tas mūs uzņems, kad nokļūsim līdz tam.

— Profesora kungs atcerēsies, — Konsels teica, — ka mēs kaut cik protam peldēt. Profesora kungs lai ļauj man aizvilkt viņu pa ūdeni līdz tam kuģim, ja viņš gribētu sekot Nedam Lendam.

Es nepaguvu atbildēt, kad balts dūmu mutulis pavērpās kara kuģa priekšgalā. Pēc dažām sekundēm kāds smags priekšmets, iekrizdams jūrā, uzšļāca augstu ūdens šļa­katu «Nautila» pakaļējā galā. Tūliņ pēc tam mani apdul­lināja lielgabala dārdi.

— Kā? — es iesaucos. — Viņi šauj uz mums!

— Braši zēni! — kanādietis murmināja.

— Tātad viņi nedomā, ka mēs esam avarējuša kuģa ļaudis, kas uzrāpušies uz kāda vraka!

— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels sacīja, no drēbēm nopurinādams ūdeni, ko otrā lode viņam bij uzšļākusi. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, viņi mūsu kuģi noturējuši par narvali un bombardē to.

— Bet viņi taču var skaidri redzēt, ka te darīšana ar cilvēkiem!

— Varbūt tāpēc arī šauj, — Neds Lends prātoja, manī lūkodamies.

Piepeši man ienāca prātā kāda doma. Bez šaubām, «Nau­tila» noslēpums bij atklāts. Bez šaubām, sadursmē ar «Ābramu Linkolnu», kad kanādietis meta «Nautilam» ar savu harpūnu, kapteinis Faraguts bij izpratis, ka domā­tais narvalis ir zemūdens kuģis — bīstamāks nekā pār­dabisks valis!

Jā, tā tam vajadzēja būt, un tagad katrā ziņā pa visām jūrām meklēja šo bīstamo iznīcinātāju kuģi.

Tiešām bīstamo, ja pieņem, ka kapteinis Nēmo izlieto savu «Nautilu» kā atriebības ieroci! Vai arī tajā naktī Indijas okeānā, kad ieslēdza mūs kajītē, viņš neuzbruka kādam kuģim? Vai koraļļu kapsētā paglabātais cilvēks nebij «Nautila» uzbrukuma seku upuris? Jā, tagad es par to biju pārliecināts. Tikai tā tas varēja būt. Kapteiņa Nēmo noslēpumainā būtne man tagad jau mazliet atklā­jās. Un, ja arī viņa personība vēl bij nezināma', tomēr pret to apvienojušās tautas nevajāja vairs kādu fantas­tisku būtni, bet dzīvu cilvēku, kas juta pret viņām ne­izdzēšamu ienaidu. Visa šī drausmīgā pagātne pacēlās manu acu priekšā. Drauga vietā uz šā kuģa, kas mums tuvojās, mēs varējām sastapt tikai nesaudzīgu ienaidnieku.

Pa to laiku lodes arvien biežāk krita ap mums. Dažas no tām, atsitušās ūdens virspusē^ ar rikošetu atsprāga atpakaļ un nogrima diezgan tālu. Neviena pati neķēra «Nautilu».

Bruņotais kuģis bij vairs tikai jūdzes trīs attālu. Lai gan kanonāde pastiprinājās, kapteinis Nēmo nerādījās uz klāja. Un tomēr, ja kāda no šīm koniskajām lodēm trā­pītu «Nautilu», tas kuģim varētu būt bīstami.

Kanādietis man teica:

— Profesora kungs, mums tomēr jālūko izkļūt no šā kļūmīgā stāvokļa. Dosim tiem zīmi! Velns lai parauj! Varbūt viņi sapratīs, ka esam godīgi cilvēki!

Neds Lends izvilka mutautiņu, lai ar to pavēcinātu gaisā. Bet, tikko viņš to bij izvilcis, dzelzs roka sagrāba to, un, par spīti savam lielajam spēkam, kanādietis no­krita zemē.

— Nelaimīgais! — kapteinis iesaucās. — Vai tu vēlies, lai «Nautils» tevi uzdur uz sava ilkņa, iekams dodas pret kuģi?

Bij baismīgi dzirdēt kapteini Nēmo, bet vēl baismīgāk — to redzēt.

Viņa seja bij kļuvusi gluži balta, jo sirds aiz uztrau­kuma viņam sažņaudzās. Acu redzokļi bij drausmīgi sa- raukušies. Viņš nerunāja, bet rēca. Noliecies viņš turēja kanādieša plecu sažņaugtu savās rokās. Tad, palaidis to vaļā un pagriezies pret kara kuģi, kura lodes lidoja ap mums^viņš izsaucās:

— A! Tu zini, kas es esmu, nolādētās varas kuģis! Man

— Nelaimīgais! — kapteinis izsaucās.

nav vajadzīgs tavu krāsu, lai pazītu tevi! Paraugies! Es tev parādīšu savējās!

Un kapteinis Nēmo iestiprināja kuģa priekšgalā melnu karogu — tādu pašu, kādu bij uzspraudis dienvid­polā.

Tajā acumirklī kāda lode trāpīja «Nautilu», neiedra- gājusi to, atsitās kapteiņa tuvumā un, sāņus atlēkusi, no­grima jūrā.

Kapteinis Nēmo paraustīja plecus. Tad viņš pagriezās pret mani.

— Ejiet lejā! — viņš man skarbi uzsauca. — Jūs ar saviem biedriem.

— Kapteiņa kungs! — es atsaucos. — Vai jūs gribat uzbrukt tam kuģim?

— Es to nogremdēšu!

— To jūs nedarīsiet!

— To es darīšu, — kapteinis Nēmo auksti atbildēja. — Ne jau jums mani tiesāt, profesora kungs. Liktenis nolēmis pieredzēt jums to, ko nenāktos redzēt. Man uz­brūk. Atmaksa būs briesmīga. Ejiet!

— Bet kas tas ir par kuģi?

— Jūs to nezināt? Jo labāk! Mazākais, tā piederība paliks jums nezināma. Kāpiet lejā!

Kanādietim, Konselam un man atlika tikai paklausīt. Piecpadsmit «Nautila» matroži bij sastājušies ap kapteini un ar neapslēpjamu ienaidu nolūkojās kuģī, kas tiem tuvojās. Bij redzams, ka tā pati atriebības tieksme kvēloja arī viņu sirdīs.

Nokāpdams lejā, es dzirdēju, ka vēl viena lode trāpīja «Nautila» sienu un kapteinis iekliedzās:

— Šauj vien, negudrais kuģi! Izšķied vien savas lodes! «Nautila» durklim tu tomēr neizbēgsi. Tikai šī nav īstā vieta, kur tevi nogremdēt. Es nevēlos, ka tavs vraks no­gultos līdzās «Atriebēja» slavenajām drupām!

Es iegāju savā kajītē. Kapteinis ar palīgu bij palikuši uz klāja. Skrūve patlaban sāka darboties. «Nautils» ātrā gaitā aizbrauca tik tālu, ka svešā kuģa lodes to vairs nevarēja sniegt. Vajāšana turpinājās, bet kapteinis Nēmo pagaidām tikai turējās drošā atstatumā.

Ap četriem novakarē es vairs nespēju savaldīt savu nepacietību un nemieru un devos uz trapu. Lūka bij vaļā.

Es traucos laukā uz klāja. Kapteinis vēl vienmēr staigāja uzbudināts. Viņš neizlaida no acīm kuģi, kas bij redzams vēja pusē piecas vai sešas jūdzes attālu. «Nautils» iieca lokus ap to kā meža zvērs un, ļaudams sevi vajāt, vili­nāja kuģi arvien tālāk uz austrumiem. Tomēr pats uzbrukt vēl netaisījās. Varbūt viņš vēl šaubījās.

Es beidzamo reizi gribēju lūgt kapteini Nēmo, bet viņš pārtrauca mani pusvārdā.

— Taisnība un tiesa ir manā pusē! — viņš teica. — Es esmu apspiestais, un, lūk, tur ir apspiedējs! Viņa dēļ es esmu pazaudējis visu, ko mīlēju, cienīju un pielūdzu, — tēvzemi, sievu, bērnus, tēvu un māti — it visu! Viss, ko es tā ienīstu, atrodas tur! Cietiet klusu!

Es pametu pēdējo skatienu uz kara kuģi, kas pastipri­nāja tvaiku. Tad nogāju lejā pie Neda un Konsela.

— Mēs bēgsim! — es iesaucos.

— Tas ir jauki! — Neds Lends teica. — Kas tas ir par kuģi?

— To es nezinu, bet, lai kas tas būtu, pirms iestāsies nakts, tasjiks nogremdēts. Labāk aiziet bojā līdz ar to nekā būt līdzdalībniekiem atriebībā, par kuras tiesībām nav iespējams pārliecināties.

— Es arī domāju tāpat, — Neds Lends mierīgi teica. — Nogaidīsim nakti.

Pienāca nakts. Kuģī valdīja dziļš klusums. Kompass rā­dīja, ka «Nautils» nav mainījis virzienu. Es dzirdēju, ka viņa skrūve vienmērīgi kuļ ūdeni. Kuģis brauca ūdens virspusē, bij samanāms, ka tas viegli zvalstās no vieniem sāniem uz otriem.