ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Es ar saviem biedriem biju vienojies aizbēgt tajā acu­mirklī, kad kuģis būs pienācis pietiekami tuvu, lai vai nu sadzirdētu mūsu saucienus, vai arī ieraudzītu mūs, jo pēc trim dienām vajadzēja iestāties pilnam mēnesim, un nakts bij diezgan gaiša. Ja reiz būsim nokļuvuši uz kuģa un ja arī nepagūsim brīdināt to no draudošām briesmām, tomēr būsim darījuši visu, kas šādos apstākļos iespējams. Vairāk reižu man likās, ka «Nautils» gatavo­jas uzbrukt. Bet tas tikai pielaida savu pretinieku tuvāk un tad atkal brauca projām parastajā ātrumā.

Tā nakts labu laiku ritēja bez kādiem sevišķiem noti­kumiem. Mēs gaidījām acumirkli, kad varēsim sākt rīko­ties. Ārkārtīgi uztraukti, runājām maz. Neds Lends trau­cās pēc iespējas ātrāk tikt jūrā. Es pūlējos viņu atturēt.

Pēc manām domām, «Nautils» uzbruks ūdens virspusē, un tad bēgšana būs ne tikvien iespējama, bet pat viegla.

Nemiera dzīts, es pulksten trijos rītā atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nēmo vēl vienmēr bij turpat. Viņš stā­vēja izslējies kuģa priekšgalā zem sava karoga, ko viegls vējiņš plivināja pār viņa galvu. Svešo kuģi viņš ne uz acumirkli neizlaida no acīm. Viņa caururbjošais skatiens likās to pievelkam klāt, suģestējam un drošāk par velkoni virzām to sev līdzi! Šajā acumirklī mēness pārslīda me­ridiānam. Austrumos uzlēca Jupiters. Dabas brīnišķīgā klusumā debess un okeāns likās sacenšamies rāmumā; zvaigžņu atspulga jūras līmenī ņirbēja spilgtāk un krāš- ņāk nekā jebkad šajā skaistajā spogulī.

Visa'mana būtne notrīsēja, salīdzinot šo dabas elementu dziļo klusumu un saskaņu ar to ienaida trauksmi, kas plosījās nenotveramā «Nautila» telpās.

Kuģis turējās divi jūdzes attālu no mums. Nenovērs- damies tas sekoja slīdošajam fosforiskajam spīdumam, kas apzīmēja «Nautila» atrašanās vietu. Es redzēju tā zaļās un sarkanās ugunis un augstajā fokmastā uzkārto lielo lukturi. Blāvā spīdumā atēnojās takelāža — bij redzams, ka tas brauc ar vislielāko tvaiku. Dzirksteļu šaltis un kvē­loši ogļu izdedži visapkārt zvaigžņoja gaisā.

Tā es nostāvēju līdz pat sešiem, bet visu laiku kap­teinis Nēmo likās mani nemaz neredzam. Kuģis bij no mums vēl pusotras jūdzes atstatu; gaismiņai austot, tas atsāka apšaudīšanu. Nu vairs nevarēja būt tālu «Nautila» uzbrukuma acumirklis, un es ar saviem biedriem uz vi­siem laikiem atstāšu šo cilvēku, kuru es tomēr nedrīk­stēju vainot.

Es patlaban taisījos kāpt lejā un sagatavot viņus, kad kapteiņa palīgs iznāca uz klāja. Vairāki matroži to pa­vadīja. Kapteinis Nēmo tos neredzēja vai likās neredzam. Kaut kas te tika sarīkots, ko varēja saukt par «Nautila» gatavošanos uz kauju. Šī gatavošanās bij ļoti vienkārša. Dzelzs margas, kas ieslēdza klāju, tika nolaistas lejup. Tāpat stūrmaņa kabīne un prožektora izdobums ievirzīti kuģa iekšienē, tā ka neizcēlās vairs pāri korpusam. Garā metāla cigāra ārpusē nepalika vairs nevienas izcilas, kas traucētu tā kustības.

Es atgriezos salonā. «Nautils» vēl vienmēr turējās ūdens virspusē. Rīta ausma jau mazliet gaismoja ūdens virsējo slāni. Viļņiem rami pludojot, logu stikli iekvēlojas lecošas saules sarkanajā blāzmā.

Ausa 2. jūnija šausmīgā diena.

Pulksten piecos laga rādīja, ka «Nautila» gaitas ātrums samazinās. Es sapratu, ka tas ienaidnieku pielaiž tuvāk. Lielgabalu šāvieni sāka dārdēt arvien biežāk. Lodes cir­tās ūdenī un, savādi svilpdamas, šķēla to.

— Mīļie draugi, — es teicu, — brīdis ir klāt. Vēl vienu rokas spiedienu — un tad dievs lai sargā mūs!

Neds Lends bij cieti apņēmīgs, Konsels mierīgs, es — pārāk uztraukts, tikko varēju savaldīties.

Mēs iegājām bibliotēkā. Tajā acumirklī, kad vēru dur­vis uz trapa izeju, es izdzirdu, ka lūka augšā spēji aiz­veras.

Kanādietis traucās pie trapa, bet es viņu aizturēju. No ūdens šalkšanas es sapratu, ka kuģa rezervuāri pie­plūst. Tiešām, pēc brīža «Nautils» bij jau nogrimis dažus metrus zem jūras līmeņa.

Es sapratu, kāpēc tas tā. Bij jau par vēlu rīkoties. «Nautils» nedomāja uzbrukt ienaidnieka kuģim virspusē, kur tas aizsargāts ar metāla bruņām, bet gan zem iegrimes līnijas, kur tā korpuss nav apsegts ar metāla plāk­snēm.

Mēs atkal bijām iesprostoti un spiesti būt par lieci­niekiem gaidāmajai drūmajai drāmai. Starp citu, mums neatlika daudz laika pārdomām. Atgriezušies manā kajītē, ne vārda nerunādami, mēs skatījāmies cits citā. Es biju galīgi apmākts. Neviena doma vairs nerosījās manā galvā. Es biju kā cilvēks, kas katru acumirkli sagaida atskanam apdullinošu sprādzienu. Es gaidīju, es klausījos —• visa mana būtne bij pārvērtusies vienā dzirdē!

«Nautila» gaita bij kļuvusi daudz ātrāka. Kuģis ieskrē- jās. Viss tā korpuss trīsēja.

Piepeši es iekliedzos. Bij notikusi sadursme, gan sa­mērā necik stipra. Es samanīju, ar kādu spēku ieurbās kuģa tērauda durklis. Dzirdēju švirkstoņu un krakstēšanu. Ar sava skrējiena sparu «Nautils» izgāja cauri kuģa sie­nai tikpat viegli kā buru šuvēja adata audeklam!

Es vairs nevarēju norimties. Kā bez prāta metos laukā no savas kajītes un ieskrēju salonā.

Kapteinis Nēmo bij tur. Kluss, drūms un nepielūdzams viņš tur stāvēja un skatījās pa iluminatoru kreisajā pusē.

Milzīgais kuģis lēnām grima.

Milzīgais kuģis lēnām grima ūdenī, un, lai labāk novē­rotu tā bojā eju, «Nautils» nonirās tam līdzi bezdibenī. Desmit metru atstatumā es vispirms ieraudzīju kuģa ielauztos sānus, pa kuriem ūdens ieplūda ar pērkonam līdzīgu rūkoņu, pēc tam divas rindas lielgabalu un šķērs­sienas. Pa kuģa klāju kustējās melnas ēnas. Ūdens strauji cēlās. Nelaimīgie ļaudis tvērās pie tauvām, rāpās uz mas­tiem un ķepurojās ūdenī. Tas bij ūdens uzplūdu pārsteigtu cilvēku skudru pūznis!

Sastindzis, šausmu pārņemts, gaisā saslietiem matiem, plaši ieplestām acīm, aizrautu elpu un bez balss es ska­tījos. Arī es skatījos! Drausmīgā aina manus skatienus bij piekalusi iluminatoram.

Milzīgais kuģis lēnām grima. Tam sekodams, «Nautils» novēroja katru tā kustību. Tad piepeši atskanēja sprā­dziens. Saspiestais gaiss uzspridzināja kuģa klāju, it kā iekštelpās būtu izcēlies ugunsgrēks. Ūdens spiediens bij tik spēcīgs, ka atsvieda «Nautilu» nostāk. Tad nelaimīgais kuģis sāka grimt ātrāk. Parādījās ar cilvēkiem aplipušās tauvas un rājas un pēdīgi grotmasta gals. Pēc tam šī tumšā masa pazuda pavisam, šausmīgā ūdens virpulī aizraudama līdz visu šo miroņu pulku…

Es pagriezos pret kapteini Nēmo. Šis briesmīgais so­ģis, īstais atriebības ercenģelis, vēl vienmēr skatījās. Kad viss bij pabeigts, viņš pavērsās pret savas kajītes dur­vīm, atvēra tās un iegāja iekšā. Es ar skatieniem to pa­vadīju. Pie dibensienas zem viņa varoņu portretiem es ieraudzīju arī kādas vēl jaunas sievietes un divu mazu bērnu portretus. Brīdi kapteinis Nēmo ar izstieptām ro­kām skatījās tajos, tad noslīga ceļos viņu priekšā un iz­plūda skaļās raudās.

Pēc šā drausmīgā skata iluminatoru aizvirtņi tika no­slēgti, bet ugunis salonā neiededzināja. Tumsa un klu­sums valdīja «Nautila» iekšienē. Ārkārtīgā ātrumā tas brauca prom no šīs posta un izmisuma vietas simt metru zem jūras līmeņa. Uz kurieni tas tagad devās? Uz zieme­ļiem vai dienvidiem? Kurp bēdza šis cilvēks pēc tāda šausmīga atriebības darba?

Es biju iegājis atpakaļ savā kajītē, kur Neds ar Kon- selu klusi sēdēja. Kapteinis Nēmo man iedvesa nepārva­ramas šausmas. Lai kādas ciešanas viņam sagādājuši cil­vēki, tomēr tā sodīt tos viņam nebij tiesību. Mani viņš bij padarījis ja nu ari ne par līdzdalībnieku, tad tomēr par savas atriebības liecinieku! Tas bij par daudz!