ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Tad man galvā piepeši iešāvās kāda briesmīga doma. Kapteinis Nēmo bij iznācis no savas kajītes. Viņš atra­dās salonā, kur man jāiet cauri, lai nokļūtu laivā. Tur es sastapšu viņu beidzamo reizi. Viņš ieraudzīs mani, varbūt uzrunās. Viena viņa žesta pietika, lai iznī­cinātu mani, viena vārda, — lai piekaltu mani pie šā kuģa!

Pulkstenis bij jau desmit. Laiks atstāt kajīti un pievie­noties maniem draugiem.

Vilcināties nebij iespējams, lai arī kapteinis Nēmo pa­vērstos pret mani. Uzmanīgi es vēru savas kajītes durvis; un tomēr man likās, ka tās atdarās ar lielu trok­sni. Var jau būt, ka šis troksnis atskanēja tikai manā iedomā.

Laiva kā lingas sviests akmens aizlidoja.

Taustīdamies es devos pa «Nautila» tumšajām ejām, ik mirkli apstādamies, lai apslāpētu skaļos sirdspukstus.

Tā aizkļuvu pie salona stūra durvīm. Klusītiņām atvēru tās. Salonā valdīja dziļa tumsa. Ērģeles dūca tikko sa­dzirdami. Kapteinis Nēmo bij tur. Mani viņš neredzēja. Man šķita, arī spilgtā gaismā viņš nepamanītu mani — tik dziļi bij nogrimis savā ekstāzē.

Es gāju pa paklāju, sargādamies no vismazākā trok­snīša, lai viņš nepamanītu manu klātbūtni. Piecas minūtes pagāja, kamēr es nokļuvu līdz dibendurvīm, kuras veda uz bibliotēku.

Patlaban es taisījos vērt tās vaļā, kad kapteiņa Nēmo nopūta it kā pienagloja mani uz vietas. Es nomanīju, ka viņš pieceļas kājās. Es pat saskatīju viņa augumu, jo no bibliotēkas mazliet gaismas iespīda ari še. Rokas sakrus­tojis, viņš nāca uz manu pusi, klusu kā ēna slīdēdams pāri salonam. Aiz aizspiestām raudām cilājās viņa krūtis. Es izdzirdu viņu čukstam dažus vārdus — viņa pēdējos vārdus, ko uztvērušas manas ausis:

— Visuvarenais dievs! Diezgan! Diezgan!

Vai arī šo cilvēku sāka mocīt sirdsapziņas pārme­tumi? …

Kā bez prāta es metos bibliotēkā. Uzskrēju pa galveno trapu un tad pa augšējo eju nonācu pie laivas. Pa va­ļējo lūku nokļuvu laivā, kur priekšā jau bij abi mani biedri.

— Bēgsim! Bēgsim! :— es saucu.

— Tūliņ! — kanādietis atbildēja.

Atvere «Nautila» dzelzs korpusā bij noslēdzama un pie­skrūvējama ar angļu atslēgu, ko kanādietis jau priekšlai­kus bij apgādājies. Laivas ieeja tāpat aizdarāma. Kanā­dietis sāka atgriezt skrūves, kuras mūs vēl saistīja pie zemūdens kuģa. Piepeši kuģa iekšienē atskanēja troksnis. Divi cilvēki runāja uztrauktā balsī. Kas tas varēja būt? Vai mūsu bēgšana bij pamanīta? Es sajutu, ka Neds Lends iespiež man rokā dunci.

— Jā, — es čukstēju, — mēs pratīsim mirt!

Kanādietis bij darbu pārtraucis. Bet no viena vārda,

divdesmit reižu atkārtota, briesmīga vārda es sapratu uztraukuma cēloni uz «Nautila». Kuģa ļaudis neuzbudi­nājās par mums.

— Malstrēms! Malstrēms! — viņi kliedza.

Atjēdzies redzēju, ka esmu noguldīts kāda zvejnieka būdiņā.

Malstrēms! Vai vēl briesmīgāks vārds briesmīgākos ap­stākļos varēja kādreiz atskanēt mūsu ausīs? Tātad mēs bijām Norvēģijas visbīstamākajā piekrastes-joslā, «Nau- tils» bij ierauts šajā virpulī tieši tajā acumirklī, kad mūsu laiva taisījās atrauties no kuģa.

Kā zināms, paisuma laikā starp Fero un Lofotu salām iesprostotais ūdens ar nepārvaramu spēku sāk griezties virpulī. Izceļas tāds ūdens viesulis, no kura neviens ku­ģis nevar izkļūt laukā. No visām apvāršņa pusēm milzīgi viļņi gāžas šurp. Tā rodas mutulis, kuru pareizi sauc par «okeāna nabu» un kura pievilkšanas spēks aptver piecpa­dsmit kilometru lielu apjomu. Šeit ne vien kuģi ierauti dzelmē, bet arī vaļi un no polārajām jūrām ieklīdušie baltie lāči.

Te nu kapteinis Nēmo negribēdams, varbūt arī gribē­dams, bij ievadījis savu «Nautilu». Tas griezās riņķī pa spirālveidīgu līniju, kuras gredzeni saraucās arvien šau­rāki un šaurāki. Kuģim pieskrūvētā laiva tāpat griezās līdzi milzīgā ātrumā. Es sajutu smagu reibumu galvā, kāds ceļas no pārāk ilgas griešanās riņķī. Mēs izjutām ārkār­tīgas izbailes un šausmas, asinsriņķošana apstājās, nervu darbība bij paralizēta, plūda auksti nāves sviedri! Kāds baigs troksnis ap mūsu laiviņu! Un rūkoņa, kas atbalso­jās daudzu jūdžu tālumā! Dārdoņa, kad viļņi plīsa pret smailajām zemūdens klintīm, kad šķēlās pats cietākais akmens un resni baļķi, pēc norvēģu izteiciena, lūza kā salmiņi!

Cik šausmīgs stāvoklis! Mūs mētāja no vienas puses uz otru. . «Nautils» cīnījās kā dzīva būtne. Tā tērauda muskuļi krakstēja. Reizēm kuģis izslējās taisni, un mēs līdz ar to!

— Mums jāturas stingri un jāpiegriež skrūves atkal cieši! — Neds Lends teica. — Pie «Nautila» piestipri- nājušies, mēs varam vēl izglābties!…

Viņš nedabūja pabeigt. Atskanēja spēcīgs brīkšķis. Skrūves pārlūza, un laiva, savam iedobumam atrauta, kā lingas sviests akmens aizlidoja virpuļa dzīlēs.

Galva man atsitās pret laivas dzelzs malu, un es zau­dēju samaņu.

Tā nobeidzās šis zemūdens ceļojums. Es nekā nevaru pastāstīt par to, kā laiva bij izkļuvuši no Malstrēma šausmīgajiem virpuļiem, kā Neds Lends, Konsels un es iznirām no šā mutuļa. Tikai atjēdzis es redzēju, ka esmu noguldīts kāda Lofotu salu zvejnieka būdiņā. Abi mani biedri dzīvi un veseli bij tepat un spieda man rokas. Neizsakāmā priekā mēs apkampāmies.

Patlaban mums nebij ko domāt atgriezties Francijā. Satiksme starp ziemeļu un dienvidu Norvēģiju notiek diezgan reti. Bij jānogaida kāds tvaikonis, kas uztur sa­tiksmi pāris mēnešos reizi līdz Nordkapam.

Še, pie mūsu krietnajiem glābējiem, es pārlūkoju savu piedzīvojumu stāstu. Tas ir pilnīgi patiess. Neviens fakts tajā nav izlaists, neviens sīkums pārspīlēts. Te pareizi aprakstīts neticamais ceļojums līdz šim nepieejamos ap­vidos, uz kuriem zinātnes progress nākotnē pašķirs brīvu ceļu.

Vai man ticēs? To es nezinu. Galu galā tas arī nav pats svarīgākais. Es zinu, ka mans pienākums bij pastāstīt par tām jūrām, pa kuru dzelmi es desmit mēnešos no­braucu divdesmit tūkstoš ljē, par šo zemūdens ceļojumu ap pasauli, kurā pieredzēju tik daudz brīnumu — Klusajā, Indijas un Atlantijas okeānā, Sarkanajā jūrā, Vidusjūrā, Dienvidu un Ziemeļu ledus okeānā.

Bet kas gan noticis ar «Nautilu»? Vai tam izdevās iz­rauties no Malstrēma skāvieniem? Vai kapteinis Nēmo vēl ir dzīvs? Vai viņš joprojām turpina zem ūdens savu atriebšanās darbu vai apmierinājies ar šo pēdējo upuri? Vai kādreiz viļņi iznesīs malā sacerējumu, kurā aprak­stīts viņa dzīves gājums? Vai izdibināšu viņa vārdu? Vai, uzzinādami pazudušā kuģa piederību, uzzināsim arī, kādas tautības bijis kapteinis Nēmo?

Es ceru. Tāpat es ceru, ka viņa stiprais kuģis būs uz­varējis jūras visbriesmīgāko atvaru, ka «Nautils» būs iz­kļuvis no turienes, kur tik daudzi citi kuģi aizgājuši bojā! Ja tas tā, ja kapteinis Nēmo joprojām dzīvo okeānā, savā otrajā tēvijā, tad lai norimst ienaids viņa mežonī­gajā sirdī! Lai visas tās brīnumu ainas remdina viņa at­riebšanās slāpes! Lai atkāpjas soģis, bet zinātnieks tur­pina mierīgi jūras pētīšanas darbu! Dīvains viņa uzde­vums, bet arī cēls. Vai es to pats neizpratu? Desmit mēnešus es nodzīvoju šo brīnišķo dzīvi. Bet uz jautājumu, ko kāds pravietis uzstādījis pirms seši tūkstoši gadiem: «Kas iespēj izdibināt bezdibeņa dziļumus?» — divi cilvēki starp visiem cilvēkiem tagad droši var atbildēt: kapteinis Nēmo un es.