ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Vai kapteinis Nēmo patiešām domāja braukt vēl tā­lāk — līdz Britānijas salām? Nē- Par lielu pārsteigumu, viņš pavērsās atkal pret dienvidiem un devās uz Eiropas jūrām. Aiz Pērļu salas es kādu acumirkli pamanīju Klēra ragu ar Fastenē bāku, kas rāda ceļu neskaitāmiem no Li­verpūles vai Glazgovas braucošiem kuģiem.

Tad man atkal ienāca prātā nopietns jautājums. Vai «Nautils» iedrošināsies doties arī Lamanša šaurumā? Saus­zemes tuvumā Neds Lends atkal sāka nākt pie manis un nemitīgi iztaujāt. Ko es viņam varēju atbildēt? Kapteinis Nēmo nerādījās. Vai viņš, kanādietim Amerikas krastus parādījis, gribēja arī man parādīt Francijas krastu?

Bet «Nautils» joprojām brauca uz dienvidiem. 30. maijā tas nobrauca garām Lendsendas salai, pašam tālākajam Anglijas stūrim, kas palika tā labajā pusē.

Ja kuģis gribētu iebraukt Lamanšā, tam būtu jādodas taisni uz austrumiem. Bet to tas nedarīja.

31. maijā «Nautils» braukāja pa ūdeni savādiem apļiem, kas mani visai interesēja. Likās, viņš meklē kādu grūti atrodamu vietu. Pusdienā kapteinis Nēmo ieradās pats vērot, kur atrodas kuģis. Man viņš neteica ne vārda.

Te ir ta vieta, — kapteinis tikai pateica.

Šķita drūmāks nekā jebkad. Kas viņu tā bij saskumdi- nājis? Vai Eiropas krastu tuvums tur bij vainīgs? Varbūt viņu nomāca atmiņas par pamesto zemi? Ko gan viņš ta­gad sajuta — sirdsapziņas pārmetumus vai nožēlu? Ilgāku laiku šī doma nodarbināja mani, un man bij tāda nojauta, ka drīzā laikā atklāsies kapteiņa dzīves noslē­pums.

Otrā dienā, 1. jūnijā, «Nautils» braukāja gluži tāpat. Nu jau bij skaidri noprotams, ka tas meklē kādu zināmu vietu okeānā. Tāpat kā vakar, kapteinis Nēmo iznāca izmērīt saules augstumu. Jūra bij rāma un debess dzidra. Austrumos pie apvāršņa skaidri iezīmējās liela tvaikoņa apveidi. Nekāda karoga neredzēja tā mastos, un es neva­rēju uzzināt, kādai valstij tas pieder.

Acumirklī, iekams saule vēl nebij sākusi slīdēt pāri meridiānam, kapteinis Nēmo paņēma sekstantu un vēroja ar vislielāko uzmanību. Pilnīgi mierīgā jūra netraucēja viņa novērojumu. «Nautils» bij apstājies, nesvārstījās un nešūpojās.

Es tajā brīdī arī biju uz klāja. Novērojumu beidzis, kapteinis tikai pateica:

— Te ir tā vieta.

Tad viņš pa lūku nokāpa lejā. Vai gan viņš bij pama­nījis kuģi, kas likās mainām virzienu un mums tuvojās? Es to nevarēju pateikt.

Es atgriezos salonā. Lūka tika noslēgta — es dziīdēju, ka ūdens šalca, rezervuāros ieplūzdams. «Nautils» stāvus grima lejup, jo skrūve bij apturēta un nedarbojās. Pēc kāda brīža viņš astoņi simti trīsdesmit trīs metru dziļumā apstājās jūras dibenā.

Ugunis pie salona griestiem apdzisa. Iluminatoru aiz- virtņi atvērās, un es redzēju jūru pusjūdzi tālu visap­kārt spilgti apgaismotu. Paskatījies pa iluminatoru krei­sajā pusē, es redzēju vienīgi bezgala plašu un rāmu ūdens klaju.

Labajā pusē es ieraudzīju prāvu paaugstinājumu, kas saistīja manu uzmanību. Tur likās kādas ar sniegbaltiem gliemežvākiem — it kā ar ledus segu pārklātas drupas. Uzmanīgi aplūkojot, man šķita, ka tas ir kuģis bez mas­tiem, nogrimis dzelmē ar priekšgalu. Protams, šī katastrofa bij notikusi sen. Ja kuģa korpuss tā pārklāts ar kaļķu nosēžņiem, tad tas katrā ziņā jau daudz gadu nogulējis okeāna dibenā.

Bet kas tas bij par kuģi? Kādēļ «Nautils» brauca šurp apmeklēt tā kapu? Varbūt tas nemaz nebij vienkārši no­grimis kuģis?

Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kapteini runājam lēnā balsī:

— Kādreiz šo kuģi sauca par «Marselieti». Tam bij septiņdesmit četri lielgabali, un ūdenī to nolaida 1762. gadā. 1778. gada 13. augustā tas, Lapaipa-Vertrjē vadīts, drošsirdīgi cīnījās ar «Prestonu». 1779. gada 4. jūlijā līdz ar admirāļa d'Estēna eskadru piedalījās Granādas ieņem­šanā, 1781. gada 5. septembrī — grāfa de Graša kaujā Čezapika jūras līcī. 1794. gadā franču republika mainīja tā nosaukumu. Tā paša gada 16. aprīlī kuģis Brestā pie­vienojās Vilarē-Žuāza eskadrai, kurai bij uzdots admirāļa van Stabela vadībā apsargāt labības transportu no Ame­rikas, Republikas otrā gada 11. un 12. preriālā [16] šī eskadra sastapās ar angļu kuģiem. Profesora kungs, šodien ir 13. preriāls, proti, 1868. gada 1. jūnijs. Taisni pirms septiņ­desmit četriem gadiem šis kuģis šajā pašā vietā uz 47° 24' platuma un 17° 28' garuma pēc varonīgas kaujas zau­dēja trīs mastus un trešdaļu ļaužu; ar ūdens pieplūdušām tilpnēm, tālākai cīņai nespējīgs — tas nogrima ar visiem trīs simti piecdesmit sešiem jūrniekiem, bet nepadevās. Piesitis kuģa priekšgalā karogu, tas pazuda zem ūdens ar saucienu: «Lai dzīvo republika!»

— «Atriebējs»! — es iesaucos.

— Jā, profesora kungs, «Atriebējs»! Skaists vārds! — kapteinis Nēmo čukstēja, rokas uz krūtīm sakrustojis.

Šī runa, bojā gājušā kuģa drausmīgā aina, mierīgi iesāk­tais stāsts par patriotisko kuģi un dziļais saviļņojums, ar kādu šis dīvainais cilvēks izrunāja zīmīgo vārdu «At­riebējs», — tas viss mani ārkārtīgi uztrauca. Es neno­vērsu acis no kapteiņa. Rokas pret jūru izstiepis, ar lies­mainu skatienu viņš vēroja slavenās paliekas. Varbūt es nekad nedabūšu zināt, kas viņš ir, no kurienes viņš nāk un kurp dodas, bet es arvien skaidrāk un skaidrāk re­dzēju, kā cilvēks ņem pārsvaru pār zinātnieku. Ne aiz vienkāršas mizantropijas kapteinis Nēmo ar saviem bied­riem ieslēdzies «Nautila» sienās, bet neprātīga vai cēla ienaida pēc, ko laiks nav spējis mazināt.

Vai šis ienaids vēl tiecas pēc atriebības? To man rā­dīs visdrīzākā nākotne.

Pa to laiku «Nautils» lēnām cēlās uz ūdens virspusi, «Atriebēja» paliekas pamazām pazuda skatienam. Drīz viegla šūpošanās liecināja, ka esam jau virs līmeņa.

Tajā acumirklī atskanēja dobjš sprādziens. Es skatījos uz kapteini. Viņš nepakustējās.

— Kapteiņa kungs, — es teicu.

Viņš neatbildēja.

Es atstāju viņu vienu un devos uz klāja. Kanādietis un Konsels tur bij jau priekšā.

— No kurienes tas sprādziens? — es vaicāju.

Skatījos uz to pusi, kur pirmiņ pamanīju svešo kuģi.

Tas bij piebraucis tuvāk «Nautilam», un bij skaidri re­dzams, ka tas pastiprināja tvaiku. Sešas jūdzes to šķīra no mums.

— Lielgabala šāviens, — Neds Lends teica.

— Kas tas ir par kuģi, Ned?

— Pēc mastiem un takelāžas spriežot — kara kuģis, — kanādietis atteica. — Kaut tas mums uzbruktu un, no­gremdētu šo nolādēto «Nautilu»!

— Draugs Ned, — Konsels atbildēja. — Ko viņš «Nau­tilam» var padarīt? Vai tas var nogrimt zem ūdens un tad uzbrukt? Vai tas var mūs apšaudīt no jūras dibena?

— Sakiet, Ned, — es vaicāju, — vai jūs varētu pa­teikt, kādas valsts ir šis kuģis?

Sarauktu pieri, nolaistiem plakstiem, piemiegtām acīm kanādietis ar visasāko skatienu brīdi vēroja kuģi.

— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja, — es nevaru pateikt, kurai valstij tas pieder. Karoga tam nav. Bet es to droši varu teikt,- ka tas ir kara kuģis, jo grotmasta galā plīvo garš vimpelis.

Kādu ceturtdaļstundu mēs vērojām kuģi, kas mums tu­vojās. Es tomēr nevarēju noģist, vai tas tādā attālumā pa­manījis «Nautilu», un vēl mazāk to, vai tas zina, ka šis te ir zemūdens kuģis. Drīz vien kanādietis man paziņoja, ka tas esot liels kara kuģis ar taranu un diviem bruņo­tiem klājiem. Biezi, melni dūmu mutuļi vērpāsno tā abiem skursteņiem. Buras satītas gulēja gar rājām. Priekšgalā neredzēja karogu. Tādā attālumā vēl nebij iespējams sa­skatīt, kāda krāsa tā vimpelim, kas kā šaura lenta plīvoja masta galā.