ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Kāds niknums mūs pārņēma pret šiem nezvēriem! Ne­viens vairs nerēķinājās ar sevi. Desmit vai divdesmit astoņkāju bij sarāpušies uz «Nautila» klāja un sienām. Mēs juku jukām jaucāmies pa šo sacirsto čūsku gabaliem, kuri raustījās uz klāja asiņu un melna šķidruma peļķēs. Ar katru cirtienu Neda Lenda harpūna trāpīja kalmāru pelēk- zaļganās acis un izšķaidīja tās. Bet tad manu drošo biedru pasvieda zemē kāda nezvēra taustekļi, no kuriem viņš ne­bij paguvis izvairīties. Kalmāra drausmīgais knābis bij pavērsts taisni pret Nedu Lendu. Katru acumirkli viņu

Astoņkājis kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā.

varēja pāršķelt vidū pušu. Es metos viņam palīgā. Bet kap­teinis Nēmo bij jau aizsteidzies man priekšā. Viņa cirvis pazuda starp pavērtajiem žokļiem, un, brīnišķā kārtā izglābies, kanādietis uzlēca kājās un visu savu harpūnu ietrieca nezvēram līdz pat viņa trim sirdīm.

— Es jums šo pakalpojumu biju parādā, — kapteinis Nēmo teica kanādietim.

Ne vārda neatbildēdams, Neds Lends palocījās.

Cīņa bij ilgusi stundas ceturksni. Uzvarētie nezvēri pē­dīgi atkāpās un pazuda zem ūdens.

Pret bākas izdobumu atspiedies, asinīm nošķiests, kap­teinis Nēmo stāvēja nekustēdamies un skatījās jūrā, kura bij aprijusi vienu no viņa biedriem. Lielas asaras viņam ritēja pār vaigiem.

Šo šausmīgo piedzīvojumu 20. aprīlī neviens no mums mūžam neaizmirsīs. Es par to rakstīju stipri uztraukts, pēc tam pārlaboju un nolasīju priekšā Konselam un kanādie­tim. Viņi atzina rakstu par faktiski pareizu, bet attēlojumā nepietiekami spilgtu. Lai uzzīmētu šādu gleznu, nepiecie­šams tāds talants kā mūsu slavenajam dzejniekam — «Jū­ras arāju» autoram l .

Es jau-teicu, ka kapteinis Nēmo raudāja, jūrā lūkoda­mies. Viņa sāpes bij neizsakāmas. Šis jau bij otrs biedrs, ko viņš pazaudēja tajā laikā, kamēr mēs bijām uz kuģa. Un tik šausmīga nāve! Šis astoņkāja briesmīgo taustekļu nožņaugtais, dzelzs žokļu sašķaidītais draugs neatdusēsies blakus saviem biedriem zem klusajiem ūdeņiem koraļļu kapsētā.

Man sirdi plosīja cīņas brīdī dzirdētais nelaimīgā izmi­suma kliedziens. Šis nabaga francūzis, ikdienas satiksmē aizmirsis savu dzimto valodu, atminējās to nāves brīdī pē­dējam saucienam! Tātad starp šā kuģa ļaudīm, kuri, tāpat kā kapteinis Nēmo, bēga no cilvēku sabiedrības un ar sirdi un dvēseli bij tam padevīgi, bijis arī viens mans» tautietis! Vai viņš vienīgais bij Francijas pārstāvis šajā noslēpumainajā sabiedrībā, kura, acīm redzot, sastāvēja no dažādu tautību piederīgiem? Tā atkal bij viena no tām neatrisināmajām mīklām, kuras nemitīgi rosījās manā galvā.

Kapteinis Nēmo aizgāja uz savu kajīti, un es viņu ilgāku laiku nedabūju redzēt. Bet kādas sāpes viņš pār­cieta, jo bij taču šā kuģa dvēsele un izjuta itin visus pār­dzīvojumus! «Nautils» vairs neturējās noteiktā virzienā. Tas braukāja uz priekšu un atpakaļ un kā nedzīvs ķerme­nis šūpojās viļņos. Skrūve bij tagad brīva, tomēr tā tikpat kā netika darbināta. Kuģis brauca uz labu laimi. Viņš ne­jaudāja aiztikt prom no pēdējās cīņu vietas, nevarēja at­stāt šo jūru, kura bij nolaupījusi vienu no viņa ļau­dīm.

Tā pagāja desmit dienas. Tikai 1. maijā «Nautils» atsāka savu ceļu uz ziemeļiem un pabrauca garām Bahamas sa­lām un jūras šaurumam. Mēs tagad braucām pa lielāko no visām jūras upēm, kurai pašai savi krasti, savas zivis un sava īpatnēja temperatūra. Es domāju Golfa straumi.

Tā patiešām vārda pilnā nozīmē ir upe, kura brīvi plūst pa Atlantijas okeānu un kuras ūdens nesajaucas ar oke­āna ūdeņiem. Tā ir sāļā ūdens upe, vēl sāļāka nekā jūra, kas to ieslēdz. Tās vidējais dziļums ir trīs tūkstoši pēdu, vidējais platums — sešdesmit jūdžu. Dažos apvidos tās plūsma aizsniedz četrus kilometrus lielu ātrumu stundā. Golfa straumes ūdeņu masa ir nemainīga un pārsniedz visu pasaules upju ūdeņu kopumu.

Komandiera Mori atrastais Golfa straumes sākums vai, labāk sakot, vieta, no kuras tā iztek, atrodas Gaskoņas jeb Biskajas jūras līcī. Tur sāk sakopoties tās ūdeņi, sā­kumā vēl vāji tiklab krāsas, kā temperatūras ziņā. No tu­rienes tā sāk tecēt uz dienvidiem, garām ekvatoriālās Āfrikas krastiem, sakarsē savus ūdeņus tropiskās saules svelmē, pārkļūst pāri visam Atlantijas okeānam, aizsniedz Sanroka ragu Brazīlijas krastā un tur sadalās divos zaros, no kuriem viens dodas uz Antiļu salu jūrām savākt tur vēl vairāk siltuma. Un tad Golfa straume, kuras uzdevums izlīdzināt atšķirību starp dažādu apvidu nevienādajām temperatūrām un sajaukt tropu ūdeņus ar ziemeļu ūde­ņiem, iesāk savu līdzsvarotājas darbu. Meksikas jūras līcī sakarsēta, tā plūst gar Amerikas krastiem augšup, aiz­sniedz Ņūfaundlendu, tur, Dēvisa jūras šauruma aukstās straumes atspiesta, griežas atpakaļ pāri okeānam ieslīpā virzienā, plūzdama pa vienu no lielākajām ioksodromām Ap četrdesmit trešo platuma grādu tā atkal sadalās divos zaros: viens no tiem ziemeļaustrumu pasāta iespaidā at­griežas atpakaļ Biskajas jūras līcī un pie Azoru salām, bet otrs, apsildījis Īrijas un Norvēģijas krastus, aizplūst līdz pašai Špicbergenai, kur tā temperatūra nokrīt līdz četri grādi un tā ūdeņi rada no ledus brīvu jūru.

Pa šo okeāna upi «Nautils» patlaban brauca. Izkļuvuši no Bahamas jūras šauruma, četrpadsmit ljē plata un trīs simti piecdesmit metru dziļa — tā plūst ar astoņu kilo­metru lielu ātrumu stundā. Šis ātrums virzienā uz zieme­ļiem nemitīgi samazinās, un var tikai vēlēties, lai šī likumība pastāvētu joprojām, jo, kā domājas novērojuši, līdz ar Golfa straumes ātrumu un virziena maiņu Eiropas klimats pārvērstos tādā mērā, ka sekas no tā nemaz nav aprēķināmas.

Ap pusdienas laiku mēs ar Konselu bijām uz klāja; es viņam pārstāstīju visus šos sīkumus par Golfa straumi. Stāstu nobeidzis, es uzaicināju viņu iebāzt roku ūdeni.

Konsels paklausīja un bij visai pārsteigts, nesajutis ne siltuma, ne aukstuma.

— Tas ceļas no tā, — es teicu, — ka Golfa straumes ūdeņi pēc izplūšanas no Meksikas jūras līča ir apmēram cilvēka asiņu siltumā. Golfa straume ir milzīgs apsildī­tā js aparāts, kas dod iespēju Eiropas krastiem plaukt mū­žīgā zaļumā. Un, ja var ticēt Mori, tad, līdz pēdējam iz­mantojot tās siltumu, varētu izkausēt dzelzs upi Amazones vai Misūri lielumā.

Patlaban Golfa straumes ātrums bij divi metri divdesmit pieci centimetri sekundē. Šī straume tādā mērā atšķiras no apkārtējā okeāna, kas to ietver no abām pusēm, ka itin kā izceļas pāri tā aukstajiem ūdeņiem. Starp citu, tumša un ļoti bagāta ar sāļiem — tā ar savu koši zilo krāsu ma­nāmi atšķiras no apkārtējiem zaļajiem ūdeņiem. Ūdens­šķirtnes līnija novilkta tik asi, ka iepretim Karolīnu salām, tai pāri braucot, «Nautila» durklis jau šķēla Golfa strau­mes ūdeņus, kamēr tā skrūve vēl griezās okeānā.

Šī straume nesa sev līdzi veselu īpatnēju dzīvu būtņu pasauli. Argonauti, tāpat kā Vidusjūrā, te ceļoja veseliem pūļiem.

' Līnija, kas šķērso visus meridiānus vienā un tai pašā leņķī.

Vēl piebildīšu, ka naktīs Golfa straume, it sevišķi biežo negaisu laikā, laistījās tādā fosforiskā spožumā, kas va­rēja sacensties ar «Nautila» elektriskajām ugunīm.

8. maijā mēs atradāmies iepretim Haterasa ragam pie Ziemeļkarolīnas augstienēm. Golfa straumes platums tur ir septiņdesmit piecas jūdzes, bet dziļums — divi simti desmit metru. «Nautils» joprojām brauca uz labu laimi. Kuģis šķita pamests — bez jebkādas uzraudzības. Man bij jāatzīst, ka šādos apstākļos bēgšana ir iespējama. Apdzī­votajās krastmalās viscaur varējām atrast patvērumu. Jūrā nemitīgi braukāja tvaikoņi, kuri uztur satiksmi starp Ņujorku, Bostonu un Meksikas jūras līci, tāpat neskaitāmi mazi buru kuģi ar kabotāžas kravu uz dažādām Amerikas piekrastes vietām. Varējām cerēt, ka kāds no tiem mūs uzņems. Tātad apstākļi bij labvēlīgi, lai gan «Nautils» brauca trīsdesmit jūdžu attālu no Savienoto Valstu kras­tiem.