ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

— Tieši tā, — es atbildēju.

— Vai viņa galvai nebij astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?

— Pilnīgi pareizi.

— Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?

— Jā gan, Konsel.

— Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmīgam knābim?

— Jā, Konsel.

— Tātad, — Konsels mierīgi turpināja, — ja profe­sora kungam nekas nav pretī, te ir tas «Bugē kalmārs» vai vismaz kāds no viņa brāļiem.

Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie iluminatora.

— Cik šausmīgs kustonis! — viņš iesaucās.

Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju ap­spiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.

Tas bij milzīga lieluma kalmārs, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās «Nautilam». Viņa milzīgās, nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, tāpēc šos dzīvniekus sauc arī par galvkājiem; tās bij divreiz ga­rākas par viņa ķermeni un plīvoja kā fūrijas mati. Uz viņa taustekļu ārpuses bij skaidri saskatāmi divi simti piecdesmit pusapaļie piesūcekņu pauguri. Brīžiem šie piesūcekņi piespiedās «Nautila» iluminatoram un iz­spieda gaisu no savas iekšienes. Papagaiļa knābim līdzī­gais raga purns atpletās un aizvērās vertikāli. Mēle, tāpat no raga vielas, ar vairākām asu zobu rindām, šaudījās laukā no mutes. Kāds izdzimtenis! Molusks ar putna knābi! Viņa vārpstveidīgais, vidū uzpūstais ķermenis ar visu gaļīgo masu varēja svērt savus divdesmit pieci tūkstoši kilogramus. Atkarībā no saniknojuma krāsa tam mainījās ārkārtīgi ātri — no zaļganpelēkas līdz sarkan­brūnai.

Par ko šis molusks tā niknojās? Bez šaubām, par «Nau­tilu», kurš bij bīstamāks nekā viņš pats un kuram viņa ar piesūcekņiem pārklātie taustekļi un zobi nekā neva­rēja padarīt. Un tomēr — kādi apbrīnojami radījumi šie taustekļainie, kas apveltīti ar tādu lunkanību un spēku, jo viņiem ir trīs sirdis!

Gadījums mūs bij savedis kopā ar šo kalmāru, tāpēc es negribēju palaist izdevību izpētīt labi šādas sugas galvkāji. Es apspiedu bailes un, zīmuli paņēmis, sāku to attēlot uz papīra.

— Varbūt tas tiešām ir tas pats, ko gūstīja «Alek- tona» ļaudis? — Konsels ieminējās.

— Nē, tas nevar būt, — kanādietis sprieda, — tāpēc, ka šis ir vesels, bet tas otrais — bez astes.

— Tā vēl nav nekāda pazīme, — es teicu. — šim dzīvniekam taustekļi un aste var pieaugt no jauna. Septi­ņos gados «Bugē kalmāram» aste droši vien varēja atkal izveidoties visā pilnībā.

Vispār, — Neds Lends prātoja, — ja šis nav tas pats, tad vismaz viens no tiem.

Patiešām, aiz loga labajā pusē sāka salasīties arī citi astoņkāji. Es saskatīju septiņus gabalus. Tie barā pava­dīja «Nautilu», un es varēju sadzirdēt viņu knābjus šņirkstam gar tērauda sienām. Labi, ka mēs bijām dro­šībā.

Es turpināju savu darbu. Šie nezvēri tik noteikti turējās mums līdzi, ka likās stāvam nekustīgi uz vie­tas, un es tos viegli varēju pamazinātā veidā nozīmēt pa iluminatoru. Starp citu, mēs arī nebraucām visai ātri.

Piepeši «Nautils» apstājās. Kāds trieciens sašūpoja to no viena gala līdz otram.

— Vai mēs esam uzskrējuši sēklī? — es vaicāju.

— Ja arī uzskrējuši, tad tomēr jau tikuši nost, — ka­nādietis atbildēja. — Mēs atkal braucam.

i Bez šaubām, «Nautils» virzījās gan uz priekšu, bet nebrauca vairs. Skrūves lāpstiņas vairs nekūla ūdeni. Pagāja kāds brīdis. Tad kapteinis Nēmo, sava palīga pa­vadīts, ienāca salonā

Es viņu jau ilgāku laiku nebiju redzējis, Viņš man likās drūms. Nekā mums neteicis, pat acu neuzmetis, viņš piegāja pie salona iluminatora, palūkojās astoņkājos un pateica dažus vārdus savam palīgam. Tas izgāja. Tūliņ iluminatoru aizvirtņi noslēdzās un pie griestiem iedegās uguns.

Es tuvojos kapteinim.

— Interesanta astoņkāju kolekcija, — es teicu omu­līgā balsī, kādā amatieris runātu, pie kāda akvārija vit­rīnas nostājies.

— Tiešām tā, dabzinātnieka kungs, — viņš atbildēja. — Un mēs sāksim ar viņiem cīņu krūti pret krūti.

Es skatījos kapteinī un domāju, ka esmu pārklausījies.

— Krūti pret krūti? — es pārvaicāju.

— Jā, profesora kungs. Skrūve ir apstājusies. Man liekas, kāds no šiem kalmāriem ar saviem raga žokļiem iesprūdis starp tās lāpstiņām. Tāpēc mēs arī vairs ne­varam pabraukt.

— Un ko jūs tagad domājat darīt?

— Pacelties virs ūdens un iznīcināt visus šos rie­bekļus.

— Tas ir grūts uzdevums.

— Patiešām. Elektriskās lodes ir nespēcīgas pret šiem recekļainajiem ķermeņiem, jo tur tām nav pietiekama atspara, lai eksplodētu. Bet mēs uzbruksim viņiem ar cirvjiem..

— Un ar harpūnām, — kanādietis teica, — ja jūs pieņemat manu līdzdalību.

— Esmu ar mieru, meistar Lend.

— Mēs iesim līdzi, — es teicu. Un kopā ar kapteini Nēmo mēs devāmies uz galvenajām kāpnēm.

Tur jau kāds ducis ar cirvjiem apbruņotu vīru stā­vēja uzbrukumam gatavi. Arī mēs ar Konselu paņēmām cirvjus. Neds Lends satvēra savu harpūnu.

«Nautils» jau bij izcēlies virs ūdens. Viens no mat­rožiem, trapa augšā stāvēdams, grieza vaļā atveramās lūkas skrūves. Bet, līdzko tās bij laukā, lūka pati ar milzīgu sparu atsitās vaļā, acīm redzot, kāda astoņkāja taustekļa piesūcekņu atrauta.

Un tūliņ arī viena no šīm garajām rokām kā čūska no- slīda trapa spraugā, bet kāds divdesmits citu locījās pa augšu. Ar vienu cirtienu kapteinis Nēmo nošķēla šo šaus-

Tūliņ ari viena no šīm garajām rokām noslīdu trapa spraugā.

mlgp taustekli, un tas raustīdamies novēlās zemē pa trapu.

Pa to laiku, kamēr mēs spiedāmies cits pēc cita, lai iz­kļūtu uz klāja, divas citas tādas pašas rokas, pa gaisu svilpdamas, nolaidās zemē, satvēra kapteinim Nēmo priekšā stāvošo matrozi un ar neatvairāmu spēku pacēla to gaisā.

Kapteinis Nēmo iekliedzās un metās laukā uz klāja. Mēs traucāmies viņam pakaļ.

Cik briesmīgs skats! Nelaimīgais, taustekļu piesūcekņu sagrābts, šūpojās gaisā. Viņš gārdza, viņš slāpa un klie­dza: «Palīgā! Palīgā!» Šie franču valodā sauktie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza. Tātad uz kuģa bij viens mans tautietis, varbūt pat vairāk! Šis sirdi plosošais kliedziens man visū mūžu palicis atmiņā!

Nelaimīgais katrā ziņā bij pagalam. Kas varētu atsvabi­nāt viņu no šā šausmīgā apkampiena? Tomēr kapteinis Nēmo bij piesteidzies astoņkājim un ar cirvja triecienu atšķēla tam vēl vienu taustekli. Viņa palīgs satrakots cī­nījās pret citiem nezvēriem, kuri pa «Nautila» sienām rā­pās augšup. Arī visi pārējie matroži cirta ar saviem cirvjiem. Kanādietis, Konsels un es tāpat ar saviem iero­čiem skaldījām šīs gaļīgās masas. Nejauka muskusa smaka izplūda gaisā. Tas bij tik briesmīgi!

Vienu acumirkli man šķita, ka astoņkāja sažņaugto ne­laimīgo tomēr izdosies atbrīvot. Septiņas no astoņām ro­kām bij jau nocirstas. Pēdējā raustīdamās kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā. Bet tajā acumirklī, kad kapteinis Nēmo un viņa palīgs piesteidzās klāt, dzīvnieks izšļāca strūklu melna šķidruma, kas viņam bij glabājies vēderā atsevišķā maisā. Mēs vairs nekā nevarējām saredzēt. Kad melnais mākonis izklīda, kalmārs bij nozudis un līdz ar to maris nelaimīgais tautietis!