ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Bet pastāvēja kāds nejauks šķērslis, kas kavēja kanā­dieša nodomu. Laiks turējās ārkārtīgi nelāgs. Mēs tuvojā­mies apvidiem, kur plosās Golfa straumes saceltās vētras, viesuļi un cikloni. Mēģināt pārbraukt bangojošu jūru niecīgā laiviņā nozīmēja tikpat kā tīši doties nāvē. Neds Lends to arī pats atzina. Viņš mēģināja apspiest savu nik­numu, tomēr grima drūmā grūtsirdībā, no kuras tikai bēg­šana varētu to izārstēt.

— Profesora kungs, — viņš man todien teica, — šitam te ir jādara gals. Es gribu tikt skaidrībā. Jūsu Nēmo vir­zās prom 110 sauszemes un dodas uz ziemeļiem. Bet es jums saku: man pietiek jau ar dienvidpolu, uz ziemeļpolu es nebraukšu līdzi.

— Ko lai dara, Ned, ja bēgšana patlaban nav iespē­jama?

— Es atkārtošu, ko jau reiz sacīju. Mums jāizrunājas ar kapteini. Jūs negribējāt nekā teikt toreiz, kad bijām jūsu zemes jūrās. Es runāšu tagad, kad esam manējās. Kad es iedomājos, ka pēc dažām dienām «Nautils» būs Jaun- skotijas tuvumā un pretim Ņūfaundlendai atrodas plats jūras līcis, bet šajā līci ietek Sv. Labrenča upe, mana upe, un pie šīs upes atrodas Kvebeka, mana dzimtā pil­sēta, — kad visu to atminos, asins man no dusmām sa­skrien sejā un mati slejas stāvus. Jūs redzēsiet, profesora kungs, es vienkārši metīšos jūrā! Še es nepalikšu! Es slāpstu te nost! ■

Acīm redzot, kanādieša pacietībai bij beigas. Viņa spē­cīgā daba nevarēja piemēroties tik ilgai gūstniecībai. Viņa seja diendienā novecojās arvien vairāk. Viņš kļuva arvien drūmāks. Es varēju labi iedomāties, ko viņš pārdzīvoja, jo arī mani pašu sāka mākt grūtsirdība. Gandrīz septiņi mēneši pagājuši, kopš mēs nebijām dabūjuši nevienas zi­ņas no sauszemes. Vēl vairāk — kapteiņa Nēmo ieslēgšanās, viņa klusēšana un pēc astoņkāju kaujas pār­vērties raksturs, — tas viss dzīvi šeit vērta citādu, nekā tā bij sākumā. Man bij galīgi pazudusi pirmo dienu sa­jūsma. Vajadzēja būt flāmam kā Konselam, lai apmierinā­tos arī tādos apstākļos un tādā apvidū, kas domāts tikai vaļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Patiešām, man likās, ja šim krietnajam puisim plaušu vietā bijušas žaunas, no viņa iznāktu cienījama zivs!

— Nu, profesora kungs, — Neds Lends vaicāja, redzē­dams, ka es netaisos atbildēt.

— Tātad jūs, Ned, gribat, lai es prasu kapteinim Nēmo, ko īsti viņš ar mums nodomājis?

— Jā, profesora kungs.

— Lai gan viņš mums to jau ir teicis?

— Jā. Es gribu, lai viņš mums to pasaka pēdējo reizi. Runājiet par mani, ja patīk, miniet tikai manu vārdu.

— Bet es viņu satieku reti. Viņš izvairās no manis.

— Jo vairāk iemesla uzmeklēt to.

— Labi, Ned. Es runāšu ar viņu.

— Kad? — kanādietis neatlaidīgi taujāja.

— Tad, kad viņu sastapšu.

— Aronaksa kungs, vai jūs vēlaties, lai es eju viņu uzmeklēt?

— Nē, atļaujiet man pašam. Rīt…

— Šodien pat, — Neds Lends uzstāja.

— Lai notiek. Šodien es uzmeklēšu viņu, — es atbildēju kanādietim, baiļodamies, ka viņš pats visu tikai sabojās. Es paliku viens. Devis solījumu, nolēmu to tūliņ iz­pildīt. Man labāk patīk nokārtotas nekā kārtojamas lietas.

Es aizgāju savā kajītē. Tur es izdzirdu, ka kapteinis Nēmo staigā pa blakus kajīti. Izdevību viņu sastapt neva­rēja palaist garām. Es pieklauvēju pie durvīm. Viņš neat­saucās. Es pieklauvēju vēlreiz un nospiedu turekli. Durvis atvērās. Es iegāju iekšā. Kapteinis bij kajītē. Noliecies pār savu darba galdu, viņš manu klauvē jumu nebij dzir­dējis. Noņēmies šoreiz bez noteiktas atbildes neaiziet, es piegāju viņam klāt. Viņš spēji pagrieza galvu, saraucis pieri, ierunājās strupi:

— Ak jūs tas esat! Ko jūs vēlaties?

— Parunāties ar jums, kapteiņa kungs.

— Bet es esmu aizņemts, profesora kungs. Jūs redzat, es strādāju. Jums es esmu devis pilnīgu brīvību palikt vienatnē, — vai es sev nevarētu atļauties to pašu?

Šāda saņemšana nesolīja nekā laba. Bet es biju noņē­mies uzklausīt visu, lai uz visu arī atbildētu.

— Kapteiņa kungs, — es dzedri atbildēju, — man jā­runā ar jums par kādu neatliekamu jautājumu.

— Par kādu? — viņš ironiski atsaucās. — Vai esat no­vērojis kaut ko, kas man būtu nezināms? Varbūt jūra jums atklājusi kādu jaunu noslēpumu?

Bij redzams, ka mēs neesam sapratušies. Iekāms es pa­spēju atbildēt, viņš norādīja uz kādu atvērtu manuskriptu, kas atradās uz galda, un teica nopietnā balsī:

— Redzat, Aronaksa kungs, šis manuskripts ir rakstīts vairākās valodās. Tajā aprakstīti visi manu pētījumu re­zultāti — tie neiznīks līdz ar mani. Šis manis parakstītais sacerējums līdz ar manas dzīves stāstu tiks ieslēgts mazā, negrimstošā kārbā. Pēdējais, kurš no mums paliks dzīvs, izmetīs to jūrā, un tā aizpeldēs, kur viļņi to nesīs.

Ar viņa vārdu parakstīts! Viņa paša sarakstīts dzīves stāsts! Viņa noslēpums kādu dienu tomēr tiks atklāts! Bet patlaban man šis vēstījums bij tikai iemesls nodomātajai sarunai.

— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es vairu tikai apsveikt jūsu nodomu. Jūsu pētījumi nekādā ziņā nedrīkst aiziet bojā. Taču līdzeklis, kādu jūs esat izdomājis tā pub­licēšanai, man liekas pārāk primitīvs. Kas zina, uz kuru pusi vējš aizpūš jūsu kārbu un kādās rokās tā nonāk? Vai jūs nevarat iedomāties kādu citu iespēju? Vai jūs pats vai kāds no jūsu ļaudīm nevarētu? …

— Nekad, profesora kungs! — kapteinis strauji pār­trauca mani.

— Bet es ar saviem biedriem esam gatavi glabāt šo manuskriptu, un ja jūs atlaistu mūs brīvē…

— Brīvē! — kapteinis Nēmo atsaucās, pieceldamies kā­jās.

— Jā, kapteiņa kungs, tieši par to es gribēju parunā­ties ar jums. Jau septiņus mēnešus mēs esam uz jūsu kuģa, un tagad es prasu savā un savu biedru vārdā — vai jūs gribat mūs te mūžam paturēt par gūstekņiem?

— Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo teica, — es jums varu atbildēt tikai to pašu, ko atbildēju jau pirms septi­ņiem mēnešiem: kas reiz nokļuvis uz «Nautila», tas vairs to neatstās.

— Tātad jūs domājat paturēt mūs mūžīgā verdzībā?

— Sauciet to, kā jums tīk.

— Bet vergam tomēr paliek tiesības allaž domāt par brīvību. Viņš izlietos katru gadījumu, lai izkļūtu no

sprosta.

— Tās tiesības jums neviens neapstrīd, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Vai es kādreiz esmu jums prasījis zvē­restu?

— Kapteiņa kungs, — es viņam teicu, — mēs abi par šo jautājumu turpmāk vairs nerunāsim. Bet, tā kā reiz esam iesākuši, turpināsim līdz galam. Es nerunāju tikai pats par sevi vien. Zinātniski pētījumi ir mans dzīves uzdevums, mana kaislība, kuras labā es varu aizmirst visu citu. Tā­pat kā jūs, es esmu gatavs nodzīvot savu mūžu nezināts un nepazīts, lai tikai nākamajām paaudzēm — kaut vai ar vēja un viļņu palīdzību — paliktu mana darba rezultāti. Vārdu sakot, es varu jūs apbrīnot un sekot jums, nesūro­damies par savu lomu, ko mazliet tā kā saprotu, bet jūsu dzīvē vēl ir kaut kas, kāds noslēpums, ar kuru ne man, ne maniem biedriem nav ne mazākā sakara. Pat tad, kad mūsu sirdis pukstēja strauji par jūsu varonību un sāpēm, mēs bijām spiesti atturēties izrādīt savas simpātijas, ko modina labi un cēli darbi — vienalga, vai tos veiktu draugs vai ienaidnieks. Un apziņa, ka mums nav nekādas daļas par to, kas jūs šeit interesē, mani nospiež, kļūst ne­ciešama, bet it sevišķi Nedam Lendam. Jārēķinās ar katru cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. Vai jūs esat iedomājies, uz ko spējīgs verdzību nīstošs, brīvību alk­stošs cilvēks, tāds cilvēks, kāds ir kanādietis, — ko viņš spējīgs izdomāt, kādus plānus perināt?