ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

— Citas izejas nav, — sacīja doktors. — Līdz Bafina jūrai ir nepilnas sešsimt jūdzes; brauksim, kamēr vien mūsu laivai būs kaut drusciņ brīva ūdens, sasniegsim Džonsa līci un no turienes kādu dāņu koloniju.

— Jā, — piekrita Altamonts, — savāksim atlikušo pār­tiku un brauksim.

Rūpīgi pārmeklējuši apkārtni, viņi uzgāja dažas izsvai­dītas pemikāna kastes un pāris gaļas konservu mučeļu, kas bija paglābušās no laupītāju nagiem.

Kopumā pārtikas pietika sešām nedēļām, toties pul­vera netrūka. Viss tika savākts īsā laikā; taču laivas drī- vēšana un labošana prasīja veselu dienu, un tā viņi iz­gāja jūrā tikai divdesmit ceturtajā jūlijā.

Pie astoņdesmit trešā platuma grāda kontinents nogrie­zās uz austrumiem. Bija iespējams, ka tas savienojas ar piekrastēm, kuras pazīstamas kā Grinnela, Elsmira un Zie­meļu Linkolna zemes un kuras veido Bafina līča kontū­ras. Droši varēja pieņemt, ka Džonsa līcis, līdzīgi Lenkas- tera līcim, savienojas ar iekšzemes jūrām.

īpašu kavēkļu laivas ceļā nebija; tā veikli izvairījās no peldošajiem ledus gabaliem. Paredzēdams iespējamu kavēšanos, doktors uz pusi samazināja pārtikas devas; vispār ceļotāji nejutās sevišķi noguruši, viņu veselība bija laba.

Šad tad noskanēja pat atsevišķi šāvieni — vīri medīja pīles, zosis un kaijas, tā iegūdami svaigu, barojošu ēdienu. Bet dzeramā krājumus papildināja ceļā bieži sastopamie saldūdens ledus gabali, jo ceļotāji no krasta centās pā­rāk neattālināties, tāpēc ka braucienam atklātā okeānā laiva nedeVēja.

Šajā gada laikā dzīvsudraba stabrņš pastāvīgi turējās zem sasaluma pakāpes; lietu nomainīja sniegs, un kļuva aizvien tumšāks — saule jau pieskārās pamalei un ar katru dienu grima dziļāk jūrā. Trīsdesmitajā jūlijā tā pir­moreiz nozuda aiz apvāršņa un uz dažām minūtēm iestā­jās nakts.

Laiva gāja ļoti ātri un reizēm diennaktī noskrēja seš­desmit līdz sešdesmit piecas jūdzes; viņi neapstājās ne mirkli, viņiem labi bija zināms, kādas grūtības un šķēršļi viņus sagaida, ja būs jābrauc pa zemes ceļu, bet šīs iekš­zemes jūras drīz varēja aizsalt, šur tur jau bija izveido­jies jauns ledus. Ziemeļu paralēlēs ziema spēji nomaina vasaru; pārejas gadalaiku — pavasara un rudens — tur nav. Tāpēc vajadzēja pasteigties.

Trīsdesmit pirmajā jūlijā pēc saulrieta pie skaidrajām debesīm zenīta tuvumā pirmo reizi varēja atšķirt zvaig­znes. Kopš tās dienas sākās nemitīgas miglas, kas ceļotā­jus stipri apgrūtināja.

Vērojot ziemas simptomu pieaugumu, doktoru pārņēma bažas; viņš atcerējās, ar kādām mokām Džons Ross, pa­metis savu kuģi, sasniedza Bafina jūru. Pēc pirmā neveik­smīgā mēģinājuma tikt pāri lediem šis drosmīgais jūrnieks bija spiests atgriezties uz sava kuģa un pavadīt tur ceturto ziemu, taču viņam šajā bargajā gadalaikā bija vismaz pajumte, bija pārtika un kurināmais.

Ja līdzīga nelaime piemeklētu «Forvarda» ekipāžas at­likušos vīrus, ja viņiem būtu jāapstājas vai jāgriežas at­pakaļ, viņi aizietu bojā; savu nemieru doktors biedriem neuzticēja, tikai mudināja nokļūt pēc iespējas tālāk aus­trumos.

Beidzot piecpadsmitajā augustā pēc visai ātra trīsdes­mit dienu brauciena, četrdesmit astoņas stundas cīnīju­šies ar ledus gabaliem, kas blīvējās kanālos, neskaitāmas reizes riskējuši zaudēt trauslo laivu, jūrnieki, nespēdami tikt tālāk, bija spiesti apstāties; jūra visapkārt bija aizsa­lusi un termometrs caurmērā nerādīja vairāk kā —9°C.

Taču mazie, gludie akmentiņi uz ledus, kādus jūra mēdz izmest krastmalās, lika spriest, ka piekraste ziemeļaustru­mos nav tālu; ari saldūdens ledus gabali bija sastopami aizvien biežāk. •

Rūpīgi veicis novērojumus, Altamonts konstafēja 77° 15' platumu un 85°02' garumu.

— Tāds, lūk, ir mūsu tiešais stāvoklis, — teica dok­tors. — Esam sasnieguši Ziemeļu Linkolnu, pareizāk izsa­koties, Ēdenes ragu; tagad mēs ieejam Džonsa šaurumā; kaut būtu paguvuši nokļūt šeit mazliet ātrāk, kad jūra vēl bija brīva līdz Bafina līcim! Bet nesūdzēsimies. Ja na­baga Haterasam būtu laimējies uzreiz atrast tik viegli šķērsojamu jūru, viņš ātri būtu sasniedzis polu. Biedri tad viņu nepamestu un smagie pārdzīvojumi nenovestu līdz ārprātam.

— Acīm redzot, — Altamonts sacīja, — atliek tikai viens: atstāt laivu un kamanās sasniegt Linkolna zemes austrumu piekrasti.

— Atstāt laivu un atkal ceļot kamanās? Labi, — pie­krita Klobonijs, — tikai Linkolna zemes piekrastes vietā ieteiktu doties uz Ziemeļu Dēvonu pāri Džonsa šauru­mam.

— Kāpēc tā? — vaicāja Altamonts.

— Jo vairāk tuvosimies Lenkastera šaurumam, jo lie­lākas būs izredzes sastapt vaļu medniekus.

— Jums taisnība, doktor; bīstos vienīgi — vai ledus būs pietiekami stiprs, lai mūs izturētu?

— Tomēr mēģināsim, — noteica Klobonijs.

Laiva tika izkrauta. Bells un Džonsons samontēja kama­nas, visas daļas bija nevainojamā kārtībā; nākamajā dienā suņus iejūdza kamanās un ceļotāji pāri ledus laukiem devās gar piekrasti uz priekšu.

Atkal sākās jau vairākkārt attēlotais lēnais, nogurdino­šais pārgājiens. Altamontam bija taisnība par ledus ne­drošību — Džonsa šaurums nebija šķērsojams, un vi­ņiem vajadzēja turēties gar Linkolna Zemes piekrasti.

Divdesmit pirmajā augustā ceļotāji pa aplinkus ceļu nonāca pie ieejas Ledāju šaurumā; tur viņi nolēma riskēt un tālāk doties pa ledu, tā nākamajā dienā sasniedzot Ko- būra salu, kuru, par spīti sniegputenim, šķērsoja divās dienās.

Nu viņi atkal varēja iet pa vieglāko ceļu pāri ledus laukiem un beidzot divdesmit ceturtajā augustā sasnie­dza Ziemeļu Dēvonu.

— Tagad, — teica doktors, — atliek vēl pāriet šo zemi un sasniegt Varendera ragu pie ieejas Lenkastera šau­rumā.

Bet laiks aizvien pasliktinājās, aukstums pieņēmās. Plo­sījās neganti puteņi un sniega vētras; ceļotāju spēki iz­sīka. Pārtikas krājumi gāja uz beigām, un, lai suņiem sa­glabātu pietiekamu barības devu, cilvēkiem nācās samie­rināties ar trešdaļu devas.

Ceļojumu sarežģīja nelabvēlīgie dabas apstākļi; Zie­meļu Dēvona zeme bija neparasti kalnaina. Cauri nepie­ejamām aizām, cīnoties ar satrakoto stihiju, vajadzēja tikt pāri Trautera kalnu grēdai. Daudz netrūka — un tur būtu palikuši kā cilvēki, tā kamanas un suņi, un nereti ne­lielo grupiņu, kas taču bija tik rūdīta un radusi pie po­lārās ekspedīcijas grūtībām, pārņēma pilnīga bezcerība. Nelaimīgie ceļotāji, paši to neapzinoties, bija fiziski un morāli sagrauti. Astoņpadsmit mēneši, aizvadīti nemitīgā piepūlē, krasās pārejās no cerībām uz bezcerību, lika sevi manīt. Jāpiebilst, ka aizrautība un pārliecība, ar kādu ceļotāji dodas pārgājienā, atceļā parasti izsīkst. Tāpēc nelaimīgie tik tikko spēja paiet; var teikt — gandrīz ne­atkarīgi no gribas viņus dzina uz priekšu paradums, kāds neapzināts enerģijas pārpalikums.

Kalnu labirints, par kuru ne mazāko priekšstatu nevar sniegt mērenās joslas orogrāfija, izbeidzās tikai trīsdes­mitajā augustā; taču izkļuva viņi no turienes pagalam nomocījušies un pa pusei nosaluši. Doktors biedrus vairs nespēja uzmundrināt, viņš juta, ka arī paša spēki ir galā.

Trautera kalni izbeidzās līdzenumā, ko izvagoja pirmat­nēju kalnu masīvu krokas.

Katrā ziņā vajadzēja dažas dienas atpūsties; ceļotāji vairs nespēja cilāt kājas; divi pajūga suņi pārgurumā bija nobeigušies.