ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

— Es to sasniegšu!

— Kalns nav pieejams!

— Man tas jāsasniedz!

— Tur ir dziļš, liesmojošs krāteris!

— Tas jāsasniedz!

Pārliecība, kas skanēja Haterasa dedzīgajos vārdos, nav aprakstāma. Viņa biedri apjuka; vīri ar šausmām vēroja kalnu, virs kura šūpojās liesmu kūļi.

Doktors lika lietā savas runas dāvanas: viņš uzstāja, pieprasīja, lai Haterass atmet neprātīgo nodomu; viņš iz­mēģināja visu — gan biklus lūgumus, gan draudzīgus draudus; taču velti — nervozo kapteini Klobonijs nespēja ietekmēt; Haterasu šķita pārņēmis neprāts, ko varētu dē­vēt par «pola māniju».

Šo neprāti, kas gribēja doties pretī drošai nāvei, būtu iespējams atturēt vienīgi ar varu. Bet, paredzēdams šādai rīcībai nopietnas sekas, doktors nolēma šo līdzekli izman­tot tikai galīgas nepieciešamības gadījumā.

Turklāt viņš cerēja, ka fiziskais nogurums un nepār­varamie šķēršļi Haterasu aizkavēs un liegs nodomu īste­not.

— Tādā gadījumā, — doktors sacīja, — mēs jums se­kosim.

— Lūdzu, — kapteinis atteica, — tikai kalnam līdz pu­sei, ne tālāk! Jums taču jānogādā Anglijā mūsu atklā­juma protokols, ja …

— Un tomēr! …

— Tas nolemts, — Haterass stingri noteica. — Kad jau , ar draudzīgu lūgumu nepietiek, tad pavēlu kā kapteinis!

Doktors ilgāk vairs neuzstāja, un pēc brīža nelielā gru­piņa, paņēmusi līdz visu kalnu pārgājienam nepiecie­šamo, ar Deku priekšgalā devās ceļā.

Debesis sārtoja saullēkts. Termometrs rādīja +11°C. Gaiss, kā parasts šajās augstajās paralēlēs, likās īpaši svaigs. Pulkstenis bija astoņi rītā.

Kapteinis kopā ar savu uzticīgo suni gāja pirmais; pā­rējie pa gabaliņu sekoja.

— Mani māc bailes, — sacīja Džonsons.

— Nē, nē, nevajag bīties, — atteica doktors, — mēs taču visi esam kopā.

Kā lai attēlo šīs īpatnās saliņas savdabīgo seju? Tā likās neparasta, pārsteidzoša, kaut kas pavisam jauns! Vulkāns

šķita izcēlies nesen, un ģeologi droši vien ļoti tieši spētu noteikt tā vecumu.

Cita citai virsū sagāzušās klintis, kā par brīnumu, sa­glabāja līdzsvaru. Patiesību sakot, šo kalnu viscaur vei­doja akmeņi un vulkāna izdedži. Nekur neredzēja ne augsnes, ne niecīgāko sūnu vai ķērpju, nekādu augu valsts pazīmju. No krātera plūstošā ogļskābe vēl nebija pagu­vusi savienoties ar ūdeņradi un mākoņu amonjaku, lai gaismas ietekmē pārvērstos organiskās vielās.

Vientuļā sala jūrā bija tikai nemitīgu vulkāna izvir­dumu sekas. Tieši tāpat radušies vairāki Zemes kalni. Lī­dzīgs vulkāns ir Etna, kura izmestās lavas daudzums ne­salīdzināmi lielāks par paša kalna apjomu; tāds ir arī Montē Nuova Neapoles tuvumā, īsā laikā — četrdesmit astoņās stundās — tas izveidojies no vulkāna izdedžiem.

Klinšakmeņu kaudzes uz Karalienes salas likās izmes­tas no Zemes dzīlēm; salai neapšaubāmi piemita augstākā mērā vulkānisks raksturs. Senāk šo vietu bija apskalojusi neaptverami plaša jūra, kas, ūdens tvaikiem sabiezējot uz atdzisušās Zemes, cēlusies pasaules radīšanas pirmajās dienās; bet, Vecās un Jaunās pasaules vulkāniem izplēnot vai, pareizāk sakot, aizsprostojoties, tos katrā ziņā aizstāj citi ugunsvēmēji kalni.

Zemi patiesībā var pielīdzināt milzīgam sfēriskam kat­lam. Centrālās uguns ietekmē tajā veidojas neizmēroja­mas tvaika masas ar vairākus tūkstošus atmosfēru spie­dienu, un šis tvaiks Zemi saspridzinātu, ja tās virspusē nebūtu drošības ventiļu.

Tādi ventiļi ir vulkāni; tiklīdz viens aizveras, cits at­veras, un tāpēc nav brīnums, ka pola tuvumā, kur sapla­cinātās Zemes garoza plānāka nekā citās vietās, pēkšņi no jūras dzīlēm iznirst vulkāni.

Sekodams Haterasam pa pēdām, doktors vēroja salas dīvainības. Viņš soļoja pa vulkāniska tufa un pumeka slāni, ko veidoja izdedži, pelni un no Zemes dzīlēm iz­mesti akmeņi, kas atgādināja sienītu vai Islandes gra­nītu.

Bet tas, ka uz salas vēl nebija paguvušas izveidoties nogulumu augsnes, visticamāk pamatoja salas izcelšanos gandrīz vai mūsu laikmetā.

Trūka arī ūdens. Ja Karalienes sala būtu vairākus gad­simtus veca, no tās dzīlēm, kā parasti vulkānu tuvumā, plustu karsti avoti. Taču šeit nebija ne pilītes ūdens, un pat tvaiks, ko izdalīja lavas straumes, acīm redzot, ūdeni nesaturēja.

Jo augstāk ceļotāji kāpa, jo grūtāks kļuva ceļš; kalnu kraujas slējās gandrīz stateniski, un vajadzēja ļoti uzma­nīties no nobrukumiem. Bieži vien ceļotājus apņēma pelnu puteņi, draudēdami viņus noslāpēt, vai arī ceļu šķērsoja lavas straumes. Vietumis uz līmeniskām virsmām lava at­dzisa un sacietēja, taču zem aukstās garozas plūda ver­doša masa. Nācās aplēst ik soli, lai pēkšņi neiekristu kar­stajā, šķidrajā lavā.

Laiku pa laikam krāteris izmeta līdz sarkankvēlei sa­kaitētus, liesmojošā gāzu plīvurā tītus klints bluķus, daži no tiem gaisā sprāga kā bumbas, un visapkārt plašā ap­kaimē bira šķembu lietus.

Nav grūti iedomāties, kādas briesmas draudēja kalnā kāpējiem un cik neprātīgam vajadzēja būt, lai šo ceļu uz­ņemtos.

Taču Haterass kāpa neparasti veikli, bezbailīgi rāpda­mies visstāvākajās kraujās pat bez sava apkaltā spieķa palīdzības.

Drīz viņš sasniedza ieapaļu virsotni ar apmēram desmit pēdu platu laukumu; klinti ieskāva ugunīgas lavas upe, kas pie kādas augstākas smailes sadalījās divās strau­mēs, atstājot brīvu vienīgi šauru eju, pa kuru Haterass droši devās uz priekšu.

Viņš apstājās laukumā, kur biedri viņu panāca.

Šķita, ka Haterass ar skatienu mērī atlikušo ceļa ga­balu; horizontālā virzienā līdz krāterim, respektīvi, līdz matemātiski precīzajam pola punktam, varēja būt ap simt tuāžu, bet vertikāla taisne līdz polam sniegtos vairāk nekā simt piecdesmit pēdu augstumā.

Gājiens jau ilga trīs stundas; Haterass nemaz nelikās noguris, turpretī pārējie bija pagalam piekusuši.

Vulkāna virsotne šķita nepieejama. Doktors nolēma par katru cenu aizkavēt Haterasu. Vispirms viņš lūkoja maigi pārliecināt, bet kapteinis bija kā apmāts; šajā ceļojumā skaidri izpaudās Haterasa ārprāta pazīmes, un tās ievē­roja ikviens, kas viņu labi pazina un bija sekojis viņa dzī­ves dažādajiem etapiem; jo augstāk Haterass kāpa virs jūras līmeņa, jo lielāks kļuva viņa uzbudinājums — viņš vairs nedzīvoja cilvēku pasaulē, viņš šķita augam līdz ar kalnu.

— Pietiek, Hateras! — sauca doktors. — Mēs vairs ne­spējam!

— Tad palieciet šeit, — kapteinis atbildēja savādā balsī,

— es eju tālāk.

— Nē! Kam tas vajadzīgs? Pols taču jau sasniegts!

— Nav tiesa! Tas atrodas daudz augstāk!

— Mans draugs, tas esmu es, doktors Klobonijs, kas ar jums runā! Vai jūs mani vairs nepazīstat?

— Uz priekšu, uz priekšu! — neprātis atkārtoja.

— Nē! Mēs to neizturēsim! …

Doktors vēl nebija beidzis, kad Haterass, ar pārdabisku spēku pārlēcis lavas straumei, nozuda biedru acīm.

Visi šausmās iekliedzās — Haterass likās iekritis uguns upē, bet negaidot viņš parādījās otrā pusē Deka pavadībā, kas no sava saimnieka neatkāpās.

Kapteini aizklāja dūmi, un varēja saklausīt vienīgi viņa balsi, kas kļuva aizvien klusāka.

— Uz ziemeļiem! Uz ziemeļiem! — Haterass sauca.

— Uz Haterasa kalna galotni! Neaizmirstiet Haterasa kalnu!

Sekot Haterasam nevarēja; ar to īpašo veiklību, kāda piemīt vienīgi vājprātīgajiem, viņam bija laimējies tikt pāri lavas straumei, bet visi pārējie šai vietā neapšau­bāmi ietu bojā — ugunsupei pārlēkt vai apiet apkārt ne­bija iespējams; Altamonts velti pūlējās nokļūt otrā pusē, viņš gandrīz iekrita verdošā lavā, un biedri bija spiesti ar varu viņu atturēt.