ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

— Nemaz nerunājot par citām daudz briesmīgākām se­kām, — piebilda doktors.

— Kādām? — vaicāja Džonsons.

— Mēs uzkristu uz Saules.

— Uz Saules? — Bells brīnījās.

— Neapšaubāmi. Ja pārvietošanās kustība apstātos, Zeme pēc sešdesmit četrām ar pusi dienām sadurtos ar Sauli.

— Sešdesmit četras dienas ilgs kritiens! — noteica Džonsons.

— Tieši tā, — turpināja doktors, — jo Zemei būtu jā­veic trīsdesmit astoņi miljoni jūdžu.

— Kāds ir zemeslodes svars? — ievaicājās Altamonts.

— Pieci tūkstoši astoņi simti astoņdesmit viens kvadril- jons tonnu.

— Tā? — novilka Džonsons. — Man šie skaitļi neko neizsaka. Tos nav iespējams aptvert.

— Tāpēc, cienījamais Džonson, salīdzinājumam došu divus piemērus, kuri visu noskaidros; iegaumējiet — Ze­mes svars ir septiņdesmit piecas reizes lielāks par Mēness svaru, bet Saule — trīssimt piecdesmit tūkstošus reižu smagāka par Zemi.

— Neaptverami! — piezīmēja Altamonts.

— Vārds vietā! — sacīja doktors. — Bet atgriezīsimies pie Ziemeļpola, jo kosmogrāfijas lekcija pašreiz nepiecie­šamāka vairāk nekā jebkad, ja vien neesmu jums vēl apnicis.

— Turpiniet, turpiniet, doktor! — Altamonts teica.

— Kā jau minēju, — labprāt dalīdamies zināšanās ar biedriem, kuri uzmanīgi viņā klausījās, doktors atsāka, — attiecībā pret citiem zemeslodes punktiem pols ir ne­kustīgs. Bet īsti pareizi tas nav.

— Kā, vai tiešām nāksies mazliet atkāpties?

— Jā, Bell, jo pols nav vienmēr atradies tajā pašā vietā; senāk polārzvaigzne debesīs bija tālāk no pola nekā ta­gad. Acīm redzot, arī pols pārvietojas. Aptuveni divdes­mit sešos tūkstošos gadu tas apiet zināmu loku. To izraisa priekšlaicīgas ekvinokcijas, par kurām drīzumā stāstīšu.

— Bet vai nevar gadīties, — jautāja Altamonts, — ka pols reiz būs pārvietojies vēl daudz tālāk?

— Dārgais Altamont, — doktors atbildēja, — jūs pie­minējāt ļoti svarīgu problēmu, par kuru pēc kāda dīvaina atraduma ilgi debatēja zinātnieki.

— Un kas tas par atradumu?

— Tad klausieties: 1771. gadā Ledus okeāna krastā tika atrasts beigts degunradzis, bet 1799. gadā Sibīrijas piekrastē — zilonis. Kādā veidā šie siltzemju dzīvnieki no­kļuvuši tik tālās paralēlēs? Jautājums izraisīja lielu ap­jukumu, jo toreizējie ģeologi vēl nebija tik gudri, kā vēlāk francūzis Eli de Bomons, kurš pierādīja, ka senos laikos šie dzīvnieki mituši arī ziemeļos un ka strauti vai upes tos aiznesuši tur, kur tie atrasti. Bet, iekams šis uz­skats vēl nebija izteikts, vai varat iedomāties, ko zināt­nieki izgudroja?

— Zinātnieki spējīgi uz visu, — iesmējās Altamonts.

— Zināms, lai izskaidrotu kādu neizprotamu faktu. Un tā viņi pieņēma, ka senāk Zemes pols atradies uz ekva­tora, bet ekvators uz pola.

— Ejiet nu!

— Pavisam nopietni, ticiet man; bet, ja tā būtu pa­tiesība, zemes virsmu ap poliem, kur tā vairāk nekā piecas jūdzes saplacināta, pārklātu ūdens, centrifugālā spēka ietekmē gazdamies uz šo jauno ekvatoru un noslīcinādams divreiz augstākus kalnus nekā Himalaji; visas valstis po­lārā loka tuvumā — Zviedrija, Norvēģija, Krievija, Sibī­rija, Grenlande, Jaunā Britānija — nogrimtu piecu jūdžu dziļumā, turpretī ekvatoriālie apgabali, pārvēršoties polā. veidotu piecas jūdzes augstas plakankalnes.

— Kadas dīvainības! — iesaucās Džonsons.

— Ak, zinātniekus tās nebūt nemulsināja!

— Un kā viņi šīs pārvērtības pamatoja? — vaicāja Al­tamonts.

— Ar komētu sadursmi. Komēta — tā ir zinātnes deus ex machinct; tiklīdz rodas kāda sarežģīta kosmogrāfiska problēma, tā zinātnieki sauc palīgā komētu. Cik zināms, komētas ir visatsaucīgākie debess ķermeņi, tās ierodas uz niecīgāko zinātnieka mājienu un visu nokārto.

— Klobonijā kungs, — teica Džonsons, — vai jūs šā­das pārvērtības uzskatāt par neiespējamām?

— Pilnīgi!

— Bet ja tās tomēr notiktu?

— Tad ekvatoriālie apgabali divdesmit četru stundu laikā pārklātos ar ledu.

— Ja nu tomēr šāda dabas parādība pēkšņi gadītos, — ieminējās Bells, — tad mēs vairs nevarētu apgalvot, ka esam bijuši pie pola.

— Nomierinieties, Bell. Atgriežoties pie Zemes ass miera stāvokļa, lūk, kas jāsecina: ja tagad būtu ziema, mēs skaidri redzētu, ka zvaigznes virs mums ceļo pilnīgi noslēgtā lokā. Bet saule pie apvāršņa savā ekvinokcija, divdesmit trešajā martā (ņemot vērā refrakciju), lik­tos sadalīta tieši uz pusēm un pamazām kāptu aizvien aug­stāk, veidojot debesīs garus, izstieptus lokus; jāievēro tas, ka, reiz uzlēkusi, tā šeit vairs nenoriet un turas pie debe­sīm sešus mēnešus pēc kārtas. Tad rudens ekvinokcijā, divdesmit otrajā septembrī, saule atkal noslīd līdz ap­vārsnim un norietējusi vairs neparādās augu ziemu.

— Jūs nupat runājāt par zemes saplacinātību pie poliem, — sacīja Džonsons. — Lūdzu paskaidrojiet to tu­vāk, Klobonijā kungs!

— Labi, Džonson. Savā sākuma stāvoklī Zeme bijusi šķidra masa, tāpēc jūs sapratīsiet, ka rotācijas kustība daļu šīs masas atsvieda uz ekvatoru, kur centrifugālais spēks bija lielāks. Ja Zeme stāvētu mierā, tā saglabātu pareizas ģeometriskas lodes veidu; bet nupat aprakstītās parādī­bas rezultātā tā kļuva elipsveidīga, un līdz ar to pols at­rodas gandrīz piecas jūdzes tuvāk Zemes centram nekā ekvators.

— Tātad, — sacīja Džonsons, — ja kapteinis iedomātos mūs vest uz Zemes centru, tad mēs no šejienes to sa­sniegtu ātrāk nekā no citām vietām.

— Gluži pareizi, draugs.

— Bet, kaptein, tad taču mums ir vēl viena priekšro­cība! Šo izdevību vajag izmantot…

Haterass klusēja. Viņš sarunai, acīm redzot, nesekoja vai darīja to tīri mehāniski.

— Nudien, — teica doktors, — daži zinātnieki domā, ka šāds ceļojums iespējams.

— Vai tiešām? — brīnījās Džonsons.

— Pag, ļaujiet pabeigt, — Klobonijs viņu pārtrauca, — bet par šo jautājumu pastāstīšu pēc tam. Vispirms gribu noskaidrot, kāpēc zemeslodes saplacinātība ir par cēloni priekšlaicīgām ekvinokcijām, proti, kāpēc pavasara ekvi­nokcija katrreiz sākas dienu agrāk nekā iepriekšējā gadā, kas nenotiktu, ja Zeme būtu pilnīgi apaļa. Šo parā­dību izraisa gluži vienkārši Saules pievilkšanas spēks, kas uz zemeslodes izliekto virsmu neiedarbojas visur vienādi, tāpēc Zemes ekvatoriālā josla tiek mazliet aizkavēta savā kustībā; tieši tas maina polu stāvokli, par ko stāstīju ag­rāk. Bet neatkarīgi no minētā zemeslodes saplacinātībai polu tuvumā ir vēl citas interesantas, savdabīgas sekas, un tas nepaietu mums secen, ja mēs būtu apveltīti ar pre­cīzu svara izjūtu.

— Kā to saprast? — jautāja Bells.

— Šeit mēs esam smagāki nekā Liverpūlē.

— Smagāki?

— Tā gan! Mēs, mūsu suņi, šautenes un pārējie instru­menti.

— Vai patiesi?

— Bez šaubām, un divu iemeslu dēļ: pirmkārt — mēs atrodamies tuvāk Zemes centram, kas līdz ar to mūs vai­rāk pievelk, šis pievilkšanas spēks nav nekas cits kā svars. Otrkārt — rotācijas kustība, kas uz pola nemaz nepastāv, ir ļoti spēcīga uz ekvatora, kur priekšmetiem piemīt tieksme atrauties no zemes; tātad tie kļūst vieglāki.

— Kā? — iesaucās Džonsons. — Vai patiesi mūsu svars visur nav vienāds?

— Nē, Džonson, ne visur. Ņūtona likums noteic, ka ķer­meņu pievilkšanās spēks ir tieši proporcionāls masai un pretēji proporcionāls attāluma kvadrātam. Šeit, piemē­ram, esmu smagāks, tāpēc ka atrodos tuvāk pievilkšanas centram; uz citas planētas es svēršu vairāk vai mazāk at­karīgi no planētas masas.