ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

—. Hateras! Hateras! — doktors sauca.

Bet kapteinis neatsaucās, un vienīgi Deka rējieni tikko dzirdami atbalsojās klintīs.

Brīžam aiz dūmu mutuļiem un pelnu mākoņiem Hate­rass tomēr parādījās. No pelnu vērpetēm lāgiem iznira viņa galva vai roka. Tad, brīdi nozudis, viņš pēkšņi at­kal kļuva redzams augstāk, pieķēries pie klintīm. Viņa stāvs spēji saruka, kā mēdz notikt ar ķermeņiem, kuri paceļas gaisā. Pusstundu vēlāk kapteinis jau izskatījās divreiz mazāks nekā īstenībā.

Gaisu pildīja apslāpēta vulkāna duna; skaņas atbalsojās kalna dzīlēs, kas šņāca it kā verdošs katls; klinšu kraujas

trīcēja. Haterass kāpa augstāk un augstāk. Deks viņam sekoja.

Laiku pa laikam aiz viņa radās nobrukums, un dažs labs pamatīgs klinšakmens, pieaugošā ātrumā lēkādams pār smailajām šķautnēm, nogāzās polārā baseina bezdibenī.

Haterass pat neatskatījās. Izmantodams savu spieķi kā mastu, viņš pie tā piestiprināja Anglijas karogu. Biedri ar šausmām vēroja katru viņa kustību. Kapteinis kļuva aizvien mazāks, bet Deks drīz vien atgādināja paprāvu žurku.

Pēkšņi vējš viņiem priekšā aizvilka necaurredzamu uguns aizkaru; doktors izbailēs iekliedzās. Bet Haterass atkal parādījās, vicinādams gaisā karogu.

Baismīgais gājiens ilga vairāk nekā stundu. Neiespē­jamā iekarotājs visu šo laiku cīnījās gan ar klintīm, ku­ras līgojās zem viņa, gan ar pelnu bedrēm, kurās iestiga līdz viduklim. Kapteinis te rāpās augšup, ar kājām un muguru balstīdamies pret kalna izciļņiem, te, pieķēries asai smailei, šūpojās vējā kā salmiņš.

Beidzot viņš nonāca vulkāna virsotnē, pašā krātera malā. Doktors cerēja, ka, sasniedzis mērķi, nelaimīgais griezīsies atpakaļ un viņam būs tikai jāpārvar atceļā draudošās briesmas. Pēdējo reizi Klobonijs iesaucās:

— Hateras! Hateras!

Altamontu šis sauciens aizkustināja līdz sirds dziļu­miem.

— Es viņu izglābšu! — amerikānis iekliedzās.

Vienā rāvienā pārlēcis uguns upei, riskēdams tajā

iekrist, viņš nozuda starp klintīm.

Klobonijs nepaguva Altamontu aizturēt.

Tikmēr Haterass, nonācis kalna galā, sāka soļot uz priekšu pa klinti, kas slējās virs krātera. Ap viņu lija akmeņu lietus. Deks joprojām sekoja saimniekam. Na­baga dzīvnieku reibināja drausmais bezdibenis. Haterass vicināja sārtiem uguns atspulgiem apgaismoto karogu, un sarkanā drāna platās krokās plīvoja krātera elpā.

Turēdams karogu vienā rokā, Haterass ar otru norā­dīja pola punktu debess juma zenītā. Likās tomēr, ka viņš vilcinās. Viņš' centās atrast matemātiski precīzo vietu, kurā krustojas visi Zemes meridiāni, un savā neizprota­majā spītībā pirmais gribēja spert uz tā kāju.

Pēkšņi klints zem viņa iebruka. Haterass nozuda. Viņa biedru šausmu kliedzieni aizlidoja līdz pat kalna virsot­nei. Pagāja sekunde — vesela mūžība! Klobonijs bija pār­liecināts, ka draugs gājis bojā, uz visiem laikiem aprakts vulkāna dzīlēs. Bet Haterasam blakus atradās Altamonts un Deks. Abiem izdevās kapteini satvert brīdī, kad viņš krita bezdibenī. Pret paša gribu Haterass bija glābts, un pusstundu vēlāk «Forvarda» kapteinis bezsamaņā gulēja savu izmisušo biedru rokās.

Kad viņš atjēdzās, doktors pētīja viņa acis. Taču Ha- terasa trulais skatiens, tieši tāpat kā neredzīgajiem, šķita nejūtīgs pret visu.

— Augstais dievs! — iesaucās Džonsons. — Viņš ir akls!

— Nē, — atteica Klobonijs, — nē! Mani nabaga draugi, mēs esam izglābuši tikai Haterasa miesu. Viņa gars pali­cis vulkāna galotnē. Kapteiņa prāts ir miris.

— Viņš zaudējis prātu! — šausmās iesaucās Džonsons un Altamonts.

— Jā … — noteica doktors.

Un lielas asaras sāka ritēt viņam pār vaigiem.

Trīs stundas pēc kapteiņa Haterasa piedzīvojumu skumjā atrisinājumā Klobonijs, Altamonts un abi matroži sapulcējās alā vulkāna piekājē.

Biedri lūdza Klobonijam padomu, kā rīkoties tālāk.

— Draugi, — viņš atbildēja, — ilgāk kavēties Kara­lienes salā mēs nedrīkstam; mūsu priekšā brīva, atklāta jūra, pārtikas krājumu nav daudz, dosimies steidzīgi at­pakaļ uz Likteņa cietoksni, kur pavadīsim ziemu un no­gaidīsim vasaru.

— Ari es tā domāju, — piebilda Altamonts, — ceļa vējš ir lielisks, dosimies jūrā jau rīt.

Diena pagāja dziļā grūtsirdībā. Kapteiņa ārprāts šķita kā ļauns brīdinājums, tāpēc Džonsons, Bells un Altamonts ar bažām domāja par atgriešanos, bezpalīdzīgais stāvoklis viņus satrauca, tālais ceļš biedēja. Viņiem trūka Hate­rasa drosmīgā gara.

Tomēr šie uzņēmīgie vīri rosīgi gatavojās jaunai cīņai ar stihiju un paši ar sevi, ja saplaktu drosme.

Nākamajā rītā, sestdien, trīspadsmitajā jūlijā, nomet­nes piederumi tika sakrauti laivā, un drīz viss bija saga­tavots aizbraukšanai.

Bet pirms viņi uz mūžīgiem laikiem šķīrās no Ziemeļ­pola klints, doktors, izpildīdams Haterasa vēlēšanos, vietā, kur kapteinis bija izkāpis krastā, nolēma uzcelt pi­ramīdu; saslieta no lieliem akmens bluķiem, tā pa gabalu būtu labi saredzama, ja vien to neiznīcinās vulkāna iz­virdums.

Uz viena no akmeņiem Bells iegreba vienkāršu uzrak­stu:

Džons Haterass 1861.

Piramīdā noglabāja hermētiski noslēgtu skārda cilin­dru ar Haterasa protokola norakstu, un tādā veidā viņa lielā atklājuma apliecinājums tika atstāts šajā vientuļajā, klinšainajā salā.

Tad četri ceļotāji, ņemdami līdzi kapteini — nožēlojamu miesu bez gara —, kopā ar viņa uzticīgo Deku, skumju un smilkstošu, iekāpa laivā, lai uzsāktu ceļojumu atpakaļ. Tas notika desmitos rītā. No telts audekla bija pagatavota jauna bura. Vējš laivu nesa prom no Karalienes salas, un vakarā doktors, uzkāpis uz sola, pēdējo reizi atskatījās uz Haterasa kalnu, kas liesmoja pie apvāršņa.

Viņi brauca ļoti ātri; pilnīgi tīrajā jūrā laiva bez šķēr­šļiem traucās uz priekšu, un patiesi šķita, ka attālināties no pola daudz vieglāk, nekā tam tuvoties.

Haterass neapzinājās, kas ar viņu notiek, ar Deku pie kājām viņš gulēja laivā cieši sakniebtām lūpām, izdzi­sušu skatienu, rokas sakrustojis uz krūtīm. Velti doktors kapteini uzrunāja. Haterass nekā nedzirdēja.

Četrdesmit astoņas stundas pūta lielisks ceļavējš un jūra tikai mazliet viļņojās. Doktors un viņa biedri ļāvās ziemeļvējam.

Piecpadsmitajā jūlijā viņi dienvidos ieraudzīja Alta- monta ostu; Ledus okeāna piekraste jau bija atbrīvoju­sies no ledus, tāpēc ceļotāji nolēma nešķērsot Jaunās

Amerikas salu kamanās, bet, apbraucot tai apkārt pa juru. sasniegt Viktorijas līci.

Tāds maršruts bija īsāks un vieglāks. Patiesi, attālumu, ko ceļotāji kamanās nobrauktu piecpadsmit dienās, ta­gad, braukdami laivā gar neskaitāmiem piekrastes fjor­diem un vērodami salas robotās kontūras, viņi veica as­toņās dienās un pirmdienas vakarā, divdesmit trešajā jū­lijā, nonāca Viktorijas līcī.

Stingri noenkurojuši krastmalā laivu, visi steidzās uz Likteņa cietoksni. Bet, ak, tavu postu! Doktora māja, pār­tikas noliktavas, munīcijas pagrabi, nocietinājumi — viss saules^ staru ietekmē bija pārvērties ūdenī un ēdamo — izlaupījuši badīgie zvēri!

Drūma, neticama aina!

Ceļotāji bija cerējuši papildināt Likteņa cietoksnī pār­tiku, kas gāja uz beigām. Skaidrs, ka ziemot šeit vairs nevarēja. Paraduši ātri par visu izšķirties, vīri nolēma pa īsāko ceļu doties uz Bafina jūru.