ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

— Tas nozīmē, — iesaucās Bells, — ka uz Mēness.. .

— Uz Mēness mans svars, kas Liverpūlē bija divsimt mārciņu, sasniegtu tikai trīsdesmit divas mārciņas.

— Bet uz Saules?

— Ak, uz Saules es svērtu vairāk nekā piectūkstoš mārciņu!

— Augstais dievs! — iesaucās Bells. — Tādā gadījumā jums būtu nepieciešams ceļamkrāns, lai cilātu kājas!

— Droši vien! — atbildēja doktors, pasmaidīdams par Bella pārsteigumu. — Toties šeit svara atšķirība ir tik nemanāma, ka Bells pie vienādas muskuļu piepūles uz­lēktu tikpat augstu, cik Mērsi krastmalā.

— Protams! Bet uz Saules? — atkārtoja apjukušais Bells.

— Mans draugs, — doktors atbildēja, — no visa sacītā jāsecina, ka labi ir tur, kur mēs esam, un nav nekādas vajadzības dzīties citur.

— Jūs nupat teicāt, — ierunājās Altamonts, — ka eks­kursija uz zemeslodes centru iespējama. Vai kāds par šādu ceļojumu ir nopietni padomājis?

— Jā, un tieši ar to es beigšu savu lekciju par polu. Neviena cita Zemes vieta nav izraisījusi tik daudz hipo­tēžu un nepiepildāmu sapņu. Antīkās pasaules cilvēki, kuriem bija ļoti vājas kosmogrāfiskās zināšanas, iztēlo­jās, ka uz pola atrodas Hesperīdu dārzs. Viduslaikos pie­ņēma, ka Zeme pie poliem balstās uz serdeņiem, ap ku­riem tā griežas; no šāda viedokļa vajadzēja atteikties,_ re­dzot komētu brīvo kustību polārajos apgabalos. Velak franču astronoms Baiji apgalvoja, ka senatnē pola zemi apdzīvojusi civilizēta tauta — atlanti, kas izmiruši, tos piemin arī Platons. Beidzot, jau tuvāk mūsdienām, mēdza apgalvot, ka pie poliem Zemes virsmā atrodas milzīga plaisa, no kuras plūst ziemeļblāzmas un caur kuru var nokļūt Zemes iekšienē. Turklāt pieņēma, ka Zemes iekš­pusē atrodas vēl divas planētas — Plutons un Prozer- pīna — un ka gaiss tur lielā spiediena dēļ ir starojošs.

— Vai tiešām senāk par visu to sprieda?

— Un arī rakstīja, starp citu, ļoti nopietni. Kapteinis Sinness, mūsu tautietis, lika priekšā Hemfrijam Dēvijam, Humboltam un Arago mēģināt ceļojumu uz Zemes centru. Bet šie zinātnieki no tā atteicās.

— Un prātīgi darīja.

— Domāju gan. Lai būtu kā būdams, draugi, jūs redzat, ka poli devuši daudz vielas iztēlei, bet agri vai vēlu to­mēr būs jāatgriežas pie kailās īstenības.

— Nu, to mēs vēl redzēsim, — bilda Džonsons, nespē­dams atteikties no savas ieceres.

— Lai nu paliek, atliksim ekskursiju līdz rītam, — pa­smaidījis par vecā stūrmaņa neatlaidību, teica Klobonijs, — bet, ja šeit atradīsies kāda plaisa, kas ved uz Zemes centru, tad dosimies turp visi kopā!

Pēc interesantās sarunas ceļinieki cik iespējams ērti iekārtojās alā, un drīz vien visi gulēja ciešā miegā.

Visi, izņemot Haterasu. Kāpēc šis savādnieks nespēja aizmigt?

Vai savu dzīves mērķi viņš nebija sasniedzis? Vai viņa sirdij dārgais sapnis nebija piepildīts? Kāpēc šajā kvē­lajā sirdī trauksmi neaizstāja miers? Varēja taču domāt, ka, veicis iecerēto, Haterass ļausies pagurumam, kā sa­springtie nervi ilgosies atpūtas. Gluži dabiski liktos, ja pēc panākumiem viņam uzmāktos zināma depresija, kāda mēdz sekot vēlmju piepildījumam.

Taču nē. Kapteinis šķita nemierīgāks kā parasti. Tās tomēr nebija domas par atgriešanos, kas viņu tirdīja. Var­būt viņš gudroja doties vēl tālāk? Vai tiešām viņa ceļo­tāja godkārei nebija robežu un Zeme viņam, Haterasam, kurš apbraucis pasauli, likās par šauru?

Lai kā tas būtu, Haterass nespēja gulēt. Par spīti visam, šī pirmā nakts pola tuvumā bija skaidra un klusa. Uz sa­las nemanīja ne mazākās dzīvības. Neviena putna vul­kāna izvirdumu sakarsētajā gaisā, neviena zvēra uz pel­niem klātās zemes, nevienas zivs verdošajos ūdeņos. Tikai apslāpēta vulkāna duna tālumā un sarkans dūmu stabs kalna galotnē.

Kad Bells, Džonsons, Altamonts un Klobonijs pamo­dās, Haterass bija nozudis. Nobažījušies biedri izgāja iaukā un ieraudzīja kapteini stāvam uz klints. Viņa ska­tiens kavējās virsotnē. Rokās Haterass turēja instrumen­tus, ar kuriem droši vien nule bija noteicis kalna koordi­nātes.

Doktors devās pie viņa, bet izraut kapteini no dziļajām pārdomām izdevās tikai pēc atkārtotiem saucieniem. Bei­dzot šķita, ka viņš Kloboniju sadzirdējis.

— Ejam! — Klobonijs aicināja Haterasu, kas viņā vē­rīgi paraudzījās. — Apiesim apkārt mūsu salai; esam ga­tavi šim pēdējam pārgājienam.

— Pēdējam, — Haterass kā pa murgiem atkārtoja, — pēdējam, jā, nudien! Toties visbrīnišķīgākajam! — viņš aizrautīgi iesaucās.

Tā runājot, kapteinis pārvilka roku pār pieri, it kā pūlēdamies apspiest saviļņojumu.

Tobrīd viņiem pievienojās Altamonts, Džonsons un Bells; tas Haterasu izrāva no murgainā stāvokļa.

— Mani draugi, — viņš teica, — pateicos jums par pierādīto vīrišķību un neatlaidību, pateicos par jūsu pār­dabiskajām pūlēm, kas ļāva mums sasniegt šo piekrasti.

— Kaptein, — sacīja Džonsons, — mēs tikai izpildījām jūsu pavēles, viss sasnieguma gods pienākas vienīgi jums.

— Nē, nē! — Haterass dedzīgi iebilda. — Man, tāpat kā jums! Un Altamontam! Un doktoram Klobonijam arī! Ak, ļaujiet izteikt, ko jūtu! Mana sirds plūst pāri priekā un pateicībā!

Haterass spieda rokas saviem brašajiem biedriem. Viņš nervozi staigāja šurp un turp un, likās, bija pavisam zau­dējis savaldu.

— Mēs tikai izpildījām angļu pilsoņa pienākumu, — piemetināja Bells.

— Un draudzības pienākumu arī, — sacīja doktors.

— Jā, — teica kapteinis, — taču ne visi to spēja. Daži atkrita. Tas tomēr jāpiedod kā nodevējiem, tā arī tiem, kuri pret savu gribu viņiem pakļāvās. Nelaimīgie! Es vi­siem piedodu! Vai dzirdat, doktor?

— Jā, protams, — atteica Klobonijs, nopietni bažīda­mies par Haterasa eksaltāciju.

— Nevēlos, — Haterass turpināja, — ka šie cilvēki zaudē atalgojumu, kura dēļ uzņēmās tālo braucienu. Nē, mani solījumi paliek negrozāmi, arī viņi kļūs bagāti… Ja vien vispār atgriezīsies Anglijā …

Bija grūti apspiest aizkustinājumu, ko izraisīja šie Ha­terasa vārdi.

— Bet, kaptein, — lūkodams jokot, sacīja Džonsons, -— var likties, ka jūs sastādāt testamentu.

— Iespējams, — Haterass nopietni atbildēja.

— Jūs taču gaida vēl garš, slavas pilns mūžs! — vecais jūrnieks piebilda.

— Kas zina! — Haterass teica.

Sekoja ilgs klusums. Doktors neiedrošinājās iztulkot kapteiņa mīklainos vārdus.

Bet Haterass pats ar nevaldāmām trīsām balsī tos tūdaļ paskaidroja:

— Draugi, uzklausiet mani! Mēs esam veikuši ļoti daudz, taču ne mazums vēl jāveic.

Biedri pārsteigti saskatījās.

— Tiesa, mēs atrodamies uz pola kontinenta, un tomēr pols vēl nav sasniegts.

— Kā tā? — ievaicājās Altamonts.

— Te nu bija! — iesaucas doktors, bīdamies, ka ir uz­minējis Haterasa nolūkus.

— Jā, — kapteinis dedzīgi turpināja, — reiz es teicu, ka pirmais, kurš spers soli uz pola zemes, būs anglis. Bet, ja esmu tā solījies, tad arī kā īsts anglis solījumu izpil­dīšu!

— Atļaujiet… — Klobonijs lūkoja iebilst.

— Līdz neatklātajam punktam atlikušas vēl četrdesmit piecas sekundes, — doktorā neklausīdamies, Haterass aizvien lielākā uzbudinājumā runāja, — un es to sa­sniegšu!

— Bet tas taču atrodas vulkāna virsotnē! — iesaucās doktors.