ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

Tad mīnus deviņu grādu aukstumā vīri patvērās pie kada stāva ledus bluķa; nevienam vairs nebija spēka uz- sliet telti.

Pārtikas krājumi bija stipri sarukuši, un pat ar vislielāko taupību to pietiktu, labākajā gadījumā, nedēļu; medījums bija reti sastopams — dzīvnieki steidzās meklēt maigāku klimatu. Nogurušajiem ceļotājiem draudēja bada nāve.

Tad pašaizliedzība un pienākuma apziņa spieda Alta­montu saņemt pēdējos spēkus un doties medībās, lai ceļa biedriem sagādātu barību. Sameklējis šauteni, viņš pa­sauca Deku un kopā ar to nozuda ziemeļu virzienā; dok­tors, Džonsons un Bells gandrīz pilnīgā vienaldzībā no­skatījās viņam pakaļ. Veselu stundu viņi nedzirdēja ne­viena šāviena, bet pēkšņi ieraudzīja Altamontu — viņš skrēja, it kā no kaut kā nobijies.

— Kas noticis? — vaicāja doktors.

— Tur! Zem sniega! — šausmu pilnā balsī, norādī­dams uz kādu vietu pie apvāršņa, Altamonts atbildēja.

— Kas tur ir?

— Vgsela brigāde cilvēku! …

— Dzīvu?

— Mirušu … nosalušu … un pat…

Altamonts neiedrošinājās izteikt visu līdz galam, taču viņa seja pauda neizsakāmas šausmas.

Satraukums pierāva kājās doktoru, Džonsonu un Bellu, un viņi ar pēdējiem spēkiem sekoja Altamontam norādī­tajā virzienā.

Pēc laiciņa vīri sasniedza norobežotu vietu kādā dziļā ieplakā, bet skats, kas tur atklājās, bija drausmīgs!

Zem sniega segas, pa daļai pārklāti ar šo balto līķautu, rēgojās sasaluši līķi; te roka, te kāja, gabaliņu tālāk krampjaini sažņaugta dūre vai galva ar draudīgu izmi­suma izteiksmi stingajā sejā.

Piegājis tuvāk, doktors nobāla un šausmās atkāpās, bet Deks drūmi, satraukti rēja.

— Šausmas! Šausmas! — Klobonijs izdvesa.

— Kas tie ir? — iejautājās Džonsons.

— Vai jūs nepazināt? — pārvērstā balsī Klobonijs vai­cāja.

— Ko jūs sakāt?

— Skatieties!

Vēl nesen šī ieleja bija arēna cilvēku pēdējai cīņai ar klimatu, ar bezcerību un badu, jo, kā dažas pazīmes lie­cināja, nelaimīgie bija ēduši pat līķus, varbūt vēl gluži siltus, un starp šiem cilvēkiem doktors pazina Šendonu, Penu — «Forvarda» nožēlojamo ekipāžu; šiem neveiksmi­niekiem bija izsīkuši spēki, aptrūcis pārtikas; viņu laivu droši vien bija sadragājusi lavīna vai arī tā bija iegāzu­šies kādā bezdibenī un viņi vairs nespēja izmantot brīvo

jūru; var būt arī, ka viņi bija apmaldījušies šajā svešajā kontinentā. Jāpiebilst, ka vienprātība ļauj veikt lielus darbus, taču starp cilvēkiem, kuri sadumpojušies un uz­budinājumā aizgājuši, tā ilgi pastāvēt nevarēja. Dumpi­nieku vadoņa autoritāte allaž ir visai apšaubāma. Un, acīm redzot, Šendons to bija zaudējis ātri.

Lai vai kā, «Forvarda» ekipāža bija izcietusi bezgala daudz, iekams nonākusi līdz šai briesmīgajai bojā ejai; taču viņu nedienu noslēpums kopā ar viņiem bija uz mužu aprakts zem polārajiem sniegiem.

— Bēgsim, bēgsim no šejienes! — sauca doktors.

Un viņš vilka biedrus prom no liktenīgās vietas. Šaus­mas vīriem atgrieza spēkus, un viņi atkal devās tālāk.

Vai vērts kavēties pie likstām, kas bez mitas uzbruka «Forvarda» ekspedīcijas atlikušajiem dalībniekiem? Viņi paši vairs skaidri neatcerējās, kā pagāja nākamās asto­ņas dienas pēc briesmīgā atraduma.

Taču devītajā septembrī ar kāda pārcilvēciska spēka palīdzību viņi sasniedza Horsburga ragu Ziemeļu Dēvona zemē.

Vīri vai mira aiz bada, četrdesmit astoņas stundas viņi nebija ēduši un pēdējās pusdienās bija notiesājuši vie­nīgo atlikušo grenlandiešu suni. Bells vairs nejaudāja pa­iet, bet vecais Džonsons jauta nāves tuvošanos.

Viņi atradās pie daļēji aizsalušā Bafina līča, tā sakot, Eiropas ceļa malā. Trīs jūdzes no krasta viļņi dunēdami sitās pret ledus lauka asajām smailēm.

Vajadzēja gaidīt kādu garāmbraucošu vaļu mednieku kuģi, bet, kas zina, cik ilgi? …

Taču debesis par šiem nelaimīgajiem apžēlojās, un jau nākamajā dienā Altamonts pamalē skaidri saskatīja buru.

Visiem saprotams, kādu satraukumu, kādas cerības un bailes pievilties spēj izraisīt pie apvāršņa parādījies ku­ģis. Tas brīžam it kā tuvojas, brīžam attālinās. Cerības mijas ar bezcerību, un nereti, kad avarējušiem glābiņš šķiet jau klāt, pamanītā bura pēkšņi kļūst mazāka un no­zūd aiz apvāršņa.

Arī doktoram un viņa biedriem šie pārdzīvojumi ne­pagāja secen; gan nesot, gan stumjot cits citu, vīri stei­dzās uz ledus lauka rietumu malu, bet redzēja, ka, viņus neievērodams, kuģis pamazām nozūd. Viņi to sauca, bet velti.

Tad vēlreiz spēji uzliesmoja doktora ģeniālais izgudro­tāja talants, kas līdz šim tik lieliski bija viņiem līdzējis.

Pret ledus lauku atdūrās straumes nests ledus gabals.

— Ledus! — norādīdams uz to, Klobonijs iesaucās.

Pārējie viņu nesaprata.

— Braucam! Braucam! — viņš kliedza.

Acumirklī visiem atausa gaisma.

— Ak, Klobonija kungs, Klobonija kungs! — skūpstī­dams doktoram rokas, atkārtoja Džonsons.

Ar Altamonta atbalstu Bells skrēja uz kamanām; viņi atnesa kādu no kamanu šķērskokiem, iesprauda to ledus gabalā kā mastu un nostiprināja ar auklām; noplēsuši ga­balu teltij, viņi izveidoja kaut ko līdzīgu burai. Pūta iz­devīgs ceļa vējš; nelaimīgie uzlēca uz trauslā ledus plosta un aizpeldēja atklātā jūrā.

Divas stundas vēlāk pēc neizsakāmas piepūles «For- varda» ekipāžas atliekas jau atradās uz dāņu vaļu med­nieku kuģa «Hanss Kristiāns», kas atgriezās Dēvisa šau­rumā.

Kapteinis sirsnīgi apsveica nelaimīgos, kuri vairāk līdzi­nājās rēgiem nekā cilvēkiem; pietika viņus uzlūkot, lai visu saprastu, bet ar dāņu kapteiņa uzmanīgo gādību viņu dzīvības tika glābtas.

Desmit dienas vēlāk Klobonijs, Džonsons, Bells, Alta- monts un kapteinis Haterass izkāpa Dānijas ostā Korserā; tvaikonis viņus aizveda uz Ķīli, no kurienes viņi trīspa­dsmitajā septembrī, vēl lāgā neatjēgušies pēc smagajiem pārdzīvojumiem, caur Altonu un Hamburgu iebrauca Lon­donā.

Vispirms doktors Londonas ģeogrāfu biedrībai lūdza atļauju nolasīt lekciju; viņam atvēlēja uzstāties piecpa­dsmitā jūlija sēdē.

Nav grūti iedomāties, kāds pārsteigums un sajūsma pār­ņēma zinātnieku sabiedrību, kad tie noklausījas Haterasa atklājumu protokolu.

Šis savā ziņā vienīgais ceļojums, kuram nebija līdzīga visā pasaules vēsturē, rezumēja visus iepriekšējos polār- pētnieku atklājumus; tas saistīja savā starpā Parrija, Rosa, Franklina un Maklūra ekspedīciju panākumus, pa­pildināja ziemeļu apgabalu karti aiz polārā loka starp simto un simtpiecpadsmito meridiānu un galu galā bei­dzās šajā līdz šim nepieejamajā zemeslodes punktā — Ziemeļpolā.

Nekad, itin nekad vēl Angliju nebija pārsteigusi tik ne­gaidīta vēsts!

Lieli ģeogrāfiski atklājumi ir angļu kaislība; sākot ar lordu, beidzot ar Londonas ielas puiku, sākot ar lieltir­gotāju, beidzot ar doku strādnieku, — visi jutās pārsteigti un lepni.

Jaunā vēsts par ievērojamo atklājumu zibens ātrumā pa telegrāfa vadiem izplatījās visā karalistē. Avīžu pirmajās lappusēs cildināja Haterasu kā vadoni un zinātnes mo­cekli, Anglija aiz lepnuma trīcēja.

Doktoru un viņa biedrus godināja svinīgā audiencē, kur lordkanclers viņus stādīja priekšā viņas majestātei kara­lienei.

Valdība apstiprināja Ziemeļpola Karalienes salas no­saukumu, vulkāna kalnam doto Haterasa vārdu, kā arī Jaunās Amerikas un Altamonta ostas nosaukumus.