ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

— Tas ir vulkāns! — Sairess Smits teica.

Bez šī trokšņa bij saožamas arī dažādas ķīmiskas gāzes, telpā ieplūda sēra tvaiki, kas inženierim un viņa biedram asi koda kaklā.

— To, lūk, baidījās kapteinis Nēmo, — Sairess Smits nomurmināja. — Tomēr jātiek līdz galam.

— Brauksim tālāk! — Airtons atsaucās, no jauna pār airiem noliekdamies un irdamies uz alas viņējo galu.

Pēc divdesmit piecām minūtēm laiva jau bij pie nodo­mātās sienas, kur apstājās.

Uz sola pakāpies, Sairess Smits ar lukturi apgaismoja sienu, kas katakombu šķīra no vulkāna iekšienes. Cik bieza gan tā varēja būt? Simt vai desmit pēdu — kas to lai pasaka. Tomēr pārāk bieza tā nelikās, jo cauri tai bij labi sadzirdama apakšzemes dunoņa.

Aplūkojis sienu horizontālā virzienā, inženieris piestip­rināja lukturi aira galā un tad apgaismoja bazalta masu, cik augstu vien iespējams.

Tur pa šaurām, tikko saredzamām spraugām vaļēji sa­gulušu bazalta prizmu starpā spiedās sūri dūmi un samai­tāja gaisu šajā telpā. Plaisas stiepās pa sienu, un dažas lielākās no tām nosniecās lejup gandrīz līdz pašam ūdens līmenim, tikai divas trīs pēdas attālu.

Sairess Smits brīdi klusēja, domās nogrimis. Tad čuk­stēja:

— Jā, kapteinim bij taisnība. Mums draud briesmas, ār­kārtīgi lielas briesmas!

Airtons neteica nekā. Kad Sairess Smits pamāja, viņš tvēra atkal airus, un pēc pusstundas viņi jau bij ārā no Dakara kapa.

Otrā rītā, astotajā janvārī, pēc vienas aplokā pavadītas dienas un nakts viss bij kārtībā, un Sairess Smits ar Air­tonu atgriezās Granītpilī.

Inženieris tūliņ saaicināja savus biedrus kopā un pa­vēstīja tiem„ ka salai draud neaprakstāmas briesmas, ko nekāda cilvēciska vara nespēj novērst.

-— Mīļie draugi, — viņš sacīja dziļi uztrauktā balsī, — Linkolna sala nav no tām, kas turēsies tikpat ilgi kā visa zemeslode. Agrāk vai vēlāk tā aizies bojā savas pa­šas iekšējo cēloņu dēļ, un nekas to no šīs bojāejas nevar pasargāt.

Kolonisti paskatījās cits citā, tad pavērās inženierī. Viņi nespēja saprast.

— Paskaidrojiet, Saires! — Ģedeons Spilets teica.

— Es paskaidrošu, — Sairess Smits atbildēja, — mazā­kais, atklāšu jums to noslēpumu, ko kapteinis Nēmo man uzticēja.

— Kapteinis Nēmo! — kolonisti iekliedzās.

— Jā! Un tas bij viņa pēdējais pakalpojums pirms nāves.

— Pēdējais pakalpojums! — iekliedzās Penkrofs. — Pē­dējais pakalpojums! Jūs redzat, arī miris viņš vēl gādā par mums.

— Bet ko kapteinis Nēmo jums teica? — reportieris vaicāja.

— Tad ziniet, mīļie draugi, — inženieris atbildēja,

— Linkolna sala atrodas pavisam citādos apstākļos nekā pārējās Klusā okeāna salas, kapteinis Nēmo man to pa­skaidroja. Tās zemūdens daļa agri vai vēlu sairs.

— Sairs! Linkolna sala! Ko jūs runājat! — iekliedzās Penkrofs; ar visu cieņu pret inženieri viņš tomēr nevarēja atturēties, neparaustījis plecus.

— Uzklausiet, Penkrof, — inženieris turpināja.

— Lūk, ko novērojis kapteinis Nēmo un par ko pārlieci­nājos es pats, vakar izpētīdams Dakara kapu. Ala pa apakšzemi sniedzas uz salas iekšieni līdz pat vulkānam, ūn tikai siena šķir to no kalna vidienas. Šajā sienā ir plai­sas, pā kurām jau tagad no vulkāna alā ieplūst sēra gāzes.

— Un tad? — Penkrofs jautāja, saraucis pieri.

— Es pārliecinājos, ka plaisas no iekšējā spiediena ve­ras arvien platākas un platākas, bazalta mūris sašķeļas un agrāk vai vēlāk atbrīvos ceļu okeāna ūdenim, kas tagad pilda alu.

— Nu tad jau labi! — Penkrofs vēlreiz mēģināja pajo­kot. — Jūra apdzēsīs vulkānu, un visam būs beigas!

— Jā gan, visam būs beigas! — Sairess Smits apstipri­nāja. — Tajā acumirklī, kad jūra caur sienu* ieplūdīs krā­terī, kas pilns ar kvēlošu lavu, tajā acumirklī, Penkrof, Linkolna sala uzsprāgs gaisā, kā gaisā uzlidotu Sicīlija, ja Vidusjūras ūdeņi ieplūstu Etnā!

Kolonisti neatbildēja nekā uz inženiera tik pārliecino­šiem norādījumiem. Tagad viņi saprata, kādas briesmas viņiem draud.

Jāpiezīmē, ka Sairess Smits nepārspīlēja ne mazākajā mērā. Daudzi domā, ka iespējams būtu apdzēst vulkānus, kuri lielāko tiesu atrodas jūru vai ezeru malā. Bet viņi nesaprot, ka tādā kārtā var uzspridzināt gaisā veselu ze­meslodes daļu, tāpat kā jāpārsprāgst sakurinātam tvaika katlam, kad ugunī ielaiž auksta ūdens strāvu. Ūdens, no­kļuvis slēgtā telpā, kur var attīstīties tūkstoš grādu aug­si (i temperatūra, pārvēršas tvaikos tik spēji un ar tādu spēku, kam it nekāds apvalks nevar turēties pretī.

Nebij ko šaubīties, ka salas sairšana tuvu, ka tā turēsies tikai tik ilgi, kamēr turēsies Dakara kapa siena. Tas vairs nebij ne mēnešu, ne nedēļu, bet gan tikai dažu dienu, varbūt pat stundu jautājums!

Vispirms kolonistus pārņēma dziļš žēlums. Viņi nedo­māja par briesmām, kas draudēja tieši pašiem, bet par tās zemes izpostīšanu, kas viņiem devusi patvērumu, par tās salas bojāeju, ko viņi tā izkopuši, ko viņi tā mīlēja un ko bij gribējuši padarīt tik skaistu un ziedošu. Tik daudz veltu pūļu un zaudēta darba!

Penkrofs nejaudāja atturēt lielu asaru, kas noritēja pār viņa vaigu un ko viņš nemaz nelūkoja apslēpt.

Saruna turpinājās vēl kādu laiku. Kolonisti pārsprieda itin visas glābšanās iespējas, bet gala secinājums bij, ka nedrīkstēja zaudēt ne stundu, lai kuģa būvi nobeigtu vis­drīzākajā laikā, jo tikai uz to vēl Linkolna salas iedzīvo­tāji varēja cerēt.

Visi atkal ķērās pie darba. Kāda nozīme tagad vairs sēt, pļaut vai iet medībās un savākt pārtikas krājumus Granīt- pilī. Tā, kas jau atradās viņu pieliekamajos, pietika pār­pilnām kuģa apgādāšanai varbūt ļoti ilgam ceļojumam. Galvenais tagad dabūt kuģi gatavu pirms nenovēršamās katastrofas.

Kolonisti strādāja neprātīgā steigā. Divdesmit trešajā janvārī kuģa apšuves bij pa pusei gatavas. Līdz pat šim laikam vulkāna virsotnē nebij nomanāma nekāda pār­maiņa. No krātera tāpat vien vērpās augšup liesmu caur- starots dūmu mākonis ar nokaltušiem akmeņiem. Bet naktī no divdesmit trešā uz divdesmit ceturto janvāri lava no krātera dibena pacēlās kalna pirmā stāva augstumā un platmales veida virsotne sabruka. Atskanēja šausmīgs rībiens. Kolonisti jau domāja, ka visa sala patlaban sa­brūk, un steidzās laukā no Granītpils.

Bij ap diviem pēc pusnakts.

Debess laistījās vienās ugunīs. Kalna konusa augšējā daļa, ap tūkstoš pēdu augsta un miljardu mārciņu smaga_, gāzās tā, ka visi zemes pamati nodrebēja. Par laimi, tā gāzās uz ziemeļu pusi, smilkšu un lavas pārklātajā līdze­numā starp kalnu un jūru. No plaši atvērtā krātera nu plūda laukā tik spilgta uguns versme, ka viss gaiss likās aizdedzies. Un tai pašā laikā lavas straume lieliem gul- dzieniem plūda jaunai virsotnei pāri — kā ūden^ pār pilna kausa malām, un kā tūkstoš uguns čūsku stiepās pa vul­kāna pakāji.

— Aploks! Aploks! — Airtons iekliedzās.

Patiešām — jauna krātera lava plūda taisni uz aploku un tālāk uz salas auglīgā apvidus pusi — uz Sarkanā strauta avotiem un Jakamaru mežu, kam draudēja nenovēršama bojāeja.