ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Lai dievs pieņem viņa dvēseli!

Un, pret saviem draugiem pagriezies, vēl piebilda:

— Aizlūgsim par to, ko esam pazaudējuši!

Pēc dažām stundām kolonisti, turēdami kapteinim Nēmo doto solījumu, izpildīja viņa pēdējo gribu. Paņēmuši no­vēlēto šķirstiņu ar milzīgo bagātību, Sairess Smits ar sa­viem biedriem atstāja «Nautilu».

Brīnišķo, vienmēr spilgti apgaismoto salonu viņi rūpīgi aizslēdza. Izejas lūku augšā aizskrūvēja cieši, tā ka ne­viens ūdens piliens nevarēja iespiesties «Nautila» iekšē­jās telpās.

Tad kolonisti sakāpa pie zemūdens kuģa sāniem piesie­tajā laivā.

Laivu viņi piebrauca kuģa pakaļgalā. Tur peldlīnijas augstumā atvēra divus platus krānus, kas bij ierīkoti kuģa nogremdēšanai.

Ūdens sāka plūst iekšā, rezervuāri pildījās, «Nautils» lēnām grima ūdenī, līdz beidzot pazuda dzelmē.

Bet kolonisti varēja to saskatīt arī cauri blīvajam ūde-, nim. «Nautila» spilgtās elektriskās ugunis apgaismoja caurspīdīgo ūdeni, kamēr alas velves pamazām satumsa. Beidzot arī tur dziļumā uguns apdzisa, un «Nautils», kas nu bij kapteiņa Nēmo zārks, nozuda jūras dibenā.

Gaismiņā kolonisti bij pie ieejas alā, ko viņi nosauca par «Dakara kapu» kapteiņa Nēmo piemiņai. Bēgums jau bij sācies, laiva svabadi varēja izbraukt pa spraugu, kur ūdens skalojās ap bazalta sienu pamatiem.

Dzelzs plākšņu laiva tika atstāta še tādā vietā, kur viļņi to nevarēja sniegt. Nebs ar Penkrofu to uzvilka uz kādas atkares ieejas alā, kur tai nekādas briesmas nedraudēja.

Gaismai austot, arī negaiss bij norimis. Pēdējie pērkona dimdieni apklusa tālu rietumu pusē. Lietus vairs nelija, bet debesis vēl bij mākoņu pārklātas.

Vispār oktobra mēnesis, dienvidu puslodes pavasara sākums, nesolīja nekādu jauku un stabilu laiku, jo vējš bij ļoti grozīgs.

Dakara kapu atstājuši, Sairess Smits un viņa biedri pa­griezās uz aploka ceļu. Ejot Nebs ar Herbertu satina un paņēma līdzi kapteiņa Nēmo izstiepto telegrāfa vadu, kas viņiem vēlāk varēja noderēt.

Iedami kolonisti runāja maz. Šī dīvaino pārdzīvojumu pilnā nakts no piecpadsmitā uz sešpadsmito oktobri viņus bij stipri uztraukuši. Nezināmā, kas viņus tik daudz reižu paglāba, tā cilvēka, ko viņi bij iedomājušies par kādu pār­dabisku noslēpumainu būtni, kapteiņa Nēmo vairs nebij. «Nautils» līdz ar viņu pašu gulēja bezdibeņa dzīlē. Katrs sajuta, ka viņi tagad daudz vientuļāki nekā līdz šim. Viņi bij itin kā pieraduši rēķināties ar vareno palīgu, kurš no šīs dienas nu vairs nebij gaidāms. Pat Sairess Smits un Ģe­deons Spilets nejaudāja atkratīties no šīs sajūtas. Tāpēc viņi visi, domās nogrimuši, gāja uz aploka pusi.

Āp pulksten deviņiem kolonisti bij jau atpakaļ Granīt- pilī.

Nosprieda, ka jaunā kuģa būve turpināma ar vislielāko steigu, un Sairess Smits šim darbam ziedoja vairāk laika nekā jebkad. Nevarēja zināt, kas gaidāms nākotnē. Liela drošība kolonistiem būtu stipri būvēts kuģis, ar ko vētras laikā iespējams doties jūrā, pie tam vajadzības gadījumā iiz ilgāku laiku. Ja, kuģi pabeiguši, kolonisti vēl nedomās j

pamest Linkolna salu un mēģināt sasniegt Polinēzijas ar- hipelāgu Klusajā okeānā vai Jaunzēlandes krastu, tad vis­maz aizbrauks līdz Tabora salai, lai tur atstātu zīmīti ar norādījumu par Airtonu. Tā bij svarīga un neatliekama vajadzība gadījumā, ja skota jahta atkal ierastos šajos apvidos, un šajā ziņā vajadzēja darīt visu iespējamo.

Darbi tika steigšus atsākti. Sairess Smits, Penkrofs un Airtons, tāpat arī Nebs, Ģedeons Spilets un Herberts, ja nebij citu neatliekamāku darbu, strādāja cik varēdami. Bij nepieciešams kuģi dabūt gatavu piecos mēnešos, lai aiz­brauktu uz Tabora salu vēl pirms dienas un nakts vien- garuma vējiem, kas ceļojumu padarītu neērtu. Tāpēc nam­dari velti nepalaida nevienu acumirkli. Par kuģa takelāžu nebij daudz ko raizēties, to viņi gandrīz pilnīgā kārtībā bij ieguvuši no «Atrā». Galvenais — pēc iespējas drīzāk uzbūvēt kuģa korpusu.

1868. gada beigas pagāja gandrīz vienīgi šajā darbā; pā­rējie visi tika atstāti novārtā. Pēc divarpus mēnešiem kuģa brangas bij nostiprinātas un varēja apšūt ar pirmajiem dēļiem. Jau tagad bij redzams, ka Sairesa Smita plāns lielisks un kuģis labi turēsies jūrā. It sevišķi Penkrofs aiz­rāvās šajā darbā un nemaz nekautrējās pukoties, kad kāds namdara cirvi uz brīdi apmainīja pret mednieka šauteni. Ziemai atkal tuvojoties, nepieciešams bij parūpēties ari par Granītpils pārtikas krājumu papildināšanu. Bet brašais jūrnieks par to nedomāja un bij visai nemierā, kad kāds strādnieks atrāvās no darba būvētavā. Uzbudināts un sa­skaities viņš tādās reizēs strādāja viens pats par sešiem.

Visu šo vasaras daļu laiks turējās diezgan nepatīkams. Vairākas dienas no vietas karstums bij tveicīgs, un elek­trības piesātinātajā gaisā bieži plosījās negaisi. Tikai gau­žām reti nebij dzirdama attāla pērkona dārdoņa. Tā bij pastāvīgā dobjā dunoņa, kāda ducina zemeslodes ekvatora apgabalos.

1869. gada pirmajā janvārī uznāca ārkārtīgi stiprs pēr­kona negaiss un zibens vairākkārt iespēra arī salā. Aug­stākie koki parasti pievelk elektrisko dzirksteli, tā trāpīja un sadragāja arī vairākus milzīgus nātreskokUs, kas ap­ēnoja putnu dārzu ezera dienvidpusē. Bet vai šiem zibe­ņiem nebij kaut kāds sakars ar tiem spēkiem, kas sāka mosties salas dzīlēs? Vai nebij kāds sakars ar debesu un zemes elementu saviļņošanos? Sairesam Smitam tā gandrīz vai likās, jo negaisa pieaugumam sekoja spēcīgāki mutu- ļojumi vulkāna virsotnē.

Trešā janvāra rītā, gaismiņai austot, Herberts bij uz­kāpis Tālā skata augstienē, lai apseglotu vienu onagru, un ieraudzīja tur milzīgu mākoni vērpjamies no Franklina kalna krātera.

Viņš nosteidzās lejā pastāstīt par to arī biedriem. Tie izskrēja laukā, lai redzētu, kas notiek Franklina kalnā.

— Tie vairs nav tvaiki! — Penkrofs iesaucās. — Milze­nis ne tikai elpo, bet dūmo!

Jūrnieka izsauciens pareizi apzīmēja pārmaiņu, kas bij notikusi vulkāna atplestajā rīklē. Jau trīs mēnešus krāte­ris izvirda vairāk vai mazāk biezus garaiņus, bet tie pa­gaidām norādīja uz iekšējo minerālvielu vārīšanos. Tur­pretim tagad tvaika mākonim cauri cēlās biezu, pelēku dūmu stabs, apakšā ap trīssimt pēdu resns, bet septiņi as­toņi simti j)ēdu augstāk pār kalna virsotni izpleties milzīga šampinjona veidā.

— Krāsnī uzliesmojusi uguns, — Ģedeons Spilets teica.

— Un mums nav iespējams to nodzēst, — Herberts pie­bilda.

— Mums vajadzētu iztīrīt vulkānu, — Nebs teica gan­drīz vai ārkārtīgi nopietni.

— Labi, Neb! — Penkrofs atsaucās. — Un to tu izdarīsi!

Pie tam viņš skaļi iesmējās.

Sairess Smits vērīgi aplūkoja dūmu strūklu Franklina kalna virsotnē un klausījās uzmanīgi, vai nesadzirdēs baigu dimdoņu tālumā. Tad viņš pagriezās pret saviem biedriem, kuri bij palikuši mazliet attālāk.

— Tiešām, mīļie draugi, tagad vairs nav šaubu — kalnā notikusi liela pārmaiņa. Vulkāniskās vielas vairs nav sa­stingušas, bet kvēlo, acīm redzami sagaidāms izvirdums!

— Nu labi, Smita kungs! — Penkrofs atsaucās. — No­skatīsimies to un aplaudēsim, ja tas būs izdevies! Es nedo­māju, ka mums par to būtu jāuztraucas!