ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Protams, ne, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja. — Vecais ceļš lavas straumei ir brīvs, krāteris tādā stā­voklī, ka tai jānoplūst pret ziemeļiem. Tomēr …

— Tomēr, ja no izvirduma nekas labs nav gaidāms, būtu labāk, ja tas nemaz nenotiktu, — reportieris papil­dināja.

— Man liekas, — Airtons teica, — kaut kur dobji rīb.

— Kas zina! — jūrnieks piebilda. — Varbūt vulkāna iekšienē slēpjas kādas noderīgas vielas, un tās viņš mums nu laipni izvems laukā, un mēs tās izmantosim!

Sairess Smits tikai pakratīja galvu, it kā negaidīdams nekā laba no vulkāna straujās darbības. Viņš nebūt tik paļāvīgi nelūkojās uz gaidāmo izvirdumu kā Penkrofs. Ja arī krāteris pēc sava stāvokļa tieši neapdraudēja salas mežīgos un kultivētos apvidus, tad tomēr varēja rasties kādi citi neparedzami sarežģījumi. Zināms taču, ka vul­kānu izvirdumi allaž savienoti ar zemestrīci; Linkolna sala sastāv no tik dažādiem elementiem — no bazalta vienā un granīta otrā malā, no lavas slāņiem ziemeļos un irdenas zemes dienvidu pusē, visi šie elementi tikai viegli saistīti savā starpā, tāpēc tur iespējami bīstami postījumi. Ja arī lava nebūtu pārāk bīstama, no salas zemes kārtu satricinā­juma varēja rasties visai nopietnas sekas.

— Man liekas, — Airtons nogūlies teica, ausi zemei pie­spiedis, — man liekas, kaut kur dobji rīb, it kā brauktu ar dzelzīm smagi piekrauts vezums.

Arī pārējie kolonisti klausījās ārkārtīgi uzmanīgi un varēja pārliecināties, ka Airtons nebij maldījies. Dimdo- ņai cauri lāgu lāgiem bij dzirdami pazemes auri, kas pa­mazām attālinājās, it kā viesulis būtu ielauzies zemeslodes dzīlēs. Bet neviena sprādziena^vēl nedzirdēja. Varēja se­cināt, ka izeja garaiņiem un dūmiem centrā svabada un ka krāteris diezgan plašs, tāpēc no eksplozijas vēl nebij jābaidās.

— Nu, ko mēs te tik daudz klausāmies? — Penkrofs iesaucās. — Vai tad darba nemaz vairs nav? Ja Franklina kalns dūc, dūmo, izverd uguni un liesmas, tas nav nekāds iemesls rokas klēpī turēt. Airton, Neb, Herbert, Sairesa kungs un Spileta kungs! Visi atkal pie būves! Mēs šodien nostipiināsim kalsiņus, un kāds ducis roku mums nebūtu par daudz! Es gribu, lai pēc diviem mēnešiem mūsu jaunā «Bonadventure» šūpojas Balona ostā. Tāpēc nezaudēsim velti nevienu minūti!

Un tad visi kolonisti, kuru palīdzību pieprasīja Pen­krofs, devās atkal uz kuģa būvētavu un ķērās pie vidējā kalsiņa nostiprināšanas, proti, kuģa centra jostas, no ku­ras uz augšu paceļas kuģa ribas — brangas. Tas bij grūts darbs, kurā jāpiedalās visiem kolonistiem.

Visu trešā janvāra dienu viņi nostrādāja, neinteresēda­mies par vulkānu, kurš, starp citu, no Granītpils piekrastes ari nemaz nebij redzams. Tomēr sauli, kas gāja savu ceļu pāri ārkārtīgi dzidrajam debesu lokam, reižu reizēm aiz­sedza lielas ēnas, tā bij nepārprotama zīme, ka biezs dūmu mākonis pacēlies starp to un zemi. Vējš pūta tieši no jū­ras klaja un aizdzina dūmus pret rietumiem. Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu vēroja šis pārejošās satumsas un pār­runāja pārmaiņas, kādas acīm redzami notika kalna iek­šienē; bet darbs ne uz acumirkli netika pārtraukts. Katram gadījumam kuģis pēc iespējas drīzāk jādabū gatavs, tā bij vislielākā drošība neparedzamiem turpmākiem notiku­miem. Kas zina, vai šis kuģis kādreiz nebūs viņu vienīgais patvērums?

Vakariņas paēduši, Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Herberts uzkāpa Tālā skata augstienē. Metās jau tumsa, un tāpēc bij iespējams novērot, vai garaiņu un dūmu mā­konī, kas pacēlās no krātera, plīvoja liesmas vai vulkāna izmestas, balti nokaitētas vielas.

— Krāteris liesmo! — iesaucās Herberts, biedriem pa priekšu augstienē uzsteidzies.

Sešas jūdzes attālais Franklina kalns izskatījās kā milzu lāpa, kuras galā locījās uguns mēles. Tomēr dūmu un pelnu mākonis bij tik biezs, ka to spilgtums pārāk dzeļoši vēl neatplaiksnījās nakts tumsā. Taču blāva blāzma no turienes plūda salai pāri un atplīvoja tuvo mežu joslā. Milzīgi mākoņu mutuļi aptumšoja debesu velvi, kur vēl mirgoja retas zvaigznes.

— Vulkāna darbība attīstās ātri, — inženieris teica.

— Par to nav ko brīnīties, — reportieris atbildēja. — Pamodies tas bij pirms laba laika. Atcerieties, Saires, pirmie tvaika mutuļi parādījās jau tad, kad mēs pa kalna pakājes grēdām vēl meklējām kapteini Nēmo. Ja nemal­dos, tas bij tā ap piecpadsmito oktobri?

— Jā gan, — Herberts apstiprināja. — Un no tā laika pagājuši divarpus mēneši!

— Apakšzemes uguns ir kvēlojusi tātad sešas nedē­ļas, — Ģedeons Spilets piemetināja. — Nav nekāds brī­nums, ka tagad tā uzliesmo tik spēcīgi!

— Vai jūs nemanāt, ka zeme dreb? — Sairess Smits vaicāja.

— Jā gan, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Bet no tā līdz īstai zemestrīcei…

— Es nesaku, ka mūs apdraud zemestrīce, — Sairess

Smits atbildēja. — Cerēsim, ka dievs mūs no tas pasar­gās. Nē, zeme dreb tikai aiz iekšējās uguns spēcīga uzlies­mojuma. Zemes ārējā garoza ir līdzīga tvaika katla sie­nām, jūs zināt, ka tās no tvaika spraiguma dreb kā skanīga plāksne. Tā pati parādība arī patlaban novērojama.

— Kas par lieliskiem liesmu vāliem! — Herberts iesaucās.

Tajā brīdī no krātera izšāvās augšup it kā pārplīsušas raķetes staru strēles, kuru kvēlaino spilgtumu pat tvaika mākonis nespēja apslāpēt. Miljoni zibošu dzirksteļu iz­šķīda uz visām pusēm. Dažas no tām, izlidojušas ārpus dūmu mutuļiem, izkūpēja sīku vizmainu putekļu miglā. Reizē ar to bij dzirdami dobji, kartečas šāvieniem līdzīgi grāvieni.

Kādu stundu visu to novērojuši, Sairess Smits, reportie­ris un jauneklis pameta Tālā skata augstieni, atkal nokāpa krastmalā un atgriezās Granītpilī. Inženieris bij domās no­grimis, pat mazliet norūpējies, tā ka Ģedeons Spilets jutās spiests pavaicāt, vai gaidāmais izvirdums var būt bīstams.

— Jā un nē, — Sairess Smits atbildēja.

— Bet tomēr, —- reportieris neatlaidās. — Vai zemes­trīce nebūtu vislielākā nelaime, jo tā var sagraut salu? Man gan liekas, ka zemestrīce nav sagaidāma, jo tvaikiem un tāpat lavai ir pilnīgi brīva izeja uz ārieni.

— Es arī nebaidos tādas zemestrīces, — Sairess Smits atbildēja, — kas parasti ceļas no iesprostotu tvaiku un liesmojošu sakusušu apakšzemes vielu spraiguma. Bet lieli postījumi var celties pavisam citu cēloņu dēļ.

— Kādu, mīļo Saires?

— Es nekā noteikta vēl nezinu… man vispirms jā­redz … man jānovēro Franklina kalns . Pēc dažām die­nām man būs noteikts priekšstats.

Ģedeons Spilets vairāk arī neuzstājās. Lai gan vulkāna darbība pastiprinājās un dobji atbalsojās salā, Granītpils iemītnieki tonakt gulēja cietā miegā.

Tā pagāja trīs dienas — ceturtais, piektais un sestais janvāris. Visu laiku kolonisti pavadīja pie kuģa būves; iii inženieris, nekā tieši nepaskaidrodams, visai dedzīgi skubināja biedrus. Franklina kalns joprojām tinās biezā dūmu mākonī, līdz ar liesmu strūklām šāvās augšup zvē­rojoši klints gabali, no kuriem daži krita atpakaļ krāterī. Penkrofs uz visu to skatījās tikai no komiskās puses.

— Skatieties, kā rotaļājas vulkāns! Milzenis žonglē!

Patiešām — izmestie kvēlošie vielas gabali arvien bie­žāk krita atpakaļ krāterī, likās, ka lava no iekšējā spie­diena vēl lāgā nespēja pacelties līdz krātera atverei. Vis­maz ziemeļrietumu pusē, ko no šejienes varēja labi pārredzēt, vēl nebij manāms nekāds lavas izvirdums pa kalna ziemeļu noteku.