ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Kad Sairess Smits sakustējās, kapteinis teica:

— Nebaidieties nekā, jūs jau tikai nogremdēsiet mi­roni.

— Tur… tajā šķirstiņā atrodas… briljanti.

Ne Sairess Smits, ne viņa biedri neuzdrošinājās kaptei­nim Nēmo runāt pretī. Tā taču bij viņa pēdējā vēlēšanās, un viņiem atlika tikai to izpildīt.

— Jūs taču apsolījāt man, — kapteinis Nēmo piebilda.

— Mēs turēsim savu solījumu, — Sairess Smits teica.

Kapteinis ar zīmēm pateicās un lūdza kolonistus atstāt

viņu uz dažām stundām vienu. Ģedeons Spilets pieteicās palikt pie viņa, ja nejauši uznāktu krīze, bet kapteinis Nēmo arī to noraidīja, sacīdams:

— Es nomiršu tikai rītu, cienījamais kungs.

Kolonisti atstāja salonu, cauri bibliotēkai un ēdamista­bai nokļuva kuģa priekšgalā, mašīnu telpās, kur atradās elektriskie aparāti dzinēja, gaismas un siltuma spēka ra­dīšanai «Nautilam».

«Nautils» bij īsts tehniskās mākslas darbs ar brīnišķīgu ierīci; inženieris sajutās gluži pārsteigts.

Tad Sairess Smits ar saviem biedriem izkāpa uz platfor­mas, kas kādas desmit, divpadsmit pēdas pacēlās virs ūdens. Tur viņi apstājās pie kāda lēcveidīga loga, pa kuru kā pa milzīgu aci plūda laukā elektrisko staru straume. Aiz šīs acs atradās kabīne ar stūres ratu, ar ko stūrmanis vadīja «Nautilu» pa elektrisko staru tālu apgaismoto ūdens blīvu.

Visa redzētā un dzirdētā ārkārtīgi izbrīnīti, Sairess Smits un viņa biedri sākumā nepārmainīja ne vārda, sir­dis viņiem sažņaudzās, iedomājot, ka jāmirst tam, kas vi­ņiem darījis tik daudz laba un ko viņi pazina tikai dažas stundas.

Lai kāds būtu vēlāko paaudžu spriedums par šā cilvēka dīvaino dzīvesveidu, taču prinča Dakara savdabīgo seju viņi mūžam neaizmirsīs.

— Kas par cilvēku! — Penkrofs iesaucās. — Gandrīz neticami, ka tā var nodzīvot jūras dziļumā! Un man šķiet, kā varbūt arī tur viņš nebūs atradis mieru!

— «Nautils», — Airtons piezīmēja, — varētu mums labi noderēt braucienam no Linkolna salas uz kādu apdzī­votu vietu.

Velns lai parauj! — Penkrofs iesaucās. —- Es nekad neņemtos vadīt tādu kuģi! Pa jūru braukt, tā ir lieta, bet zem jūras — nē!

— Man šķiet, — reportieris prātoja, — ka tāda zem­ūdens kuģa kā «Nautila» vadīšana ir ļoti vienkārša un ka mēs to drīz vien iemācītos. Ne vētras, ne viļņu te nav jābaidās. Dažas pēdas zem ūdens līmeņa ūdens ir tikpat rāms kā ezerā.

— Tas var būt, — jūrnieks atsaucās. — bet es tomēr la­bāk vēlētos krietnu vēja brāzmu uz labi ierīkota kuģa. Kuģis ir braukšanai pa ūdeni, nevis zem ūdens.

— Bet, mīļie draugi, — iebilda inženieris, — šinī gadī­jumā gluži veltīgi runāt par zemūdens kuģiem, mazākais, par «Nautilu», «Nautils» nav mūsu, un mēs ar to nevaram rīkoties pēc savas patikas. Tas mums arī vairs nevarēs no­derēt. Vispār tas vairs nevar izkļūt no šīs katakombas, kuras izeja tagad bazalta klinšu aizgruvusi, un bez tam kapteinis Nēmo grib, lai tas pēc viņa nāves nogrimst dibenā. Viņa vēlēšanās ir negrozāma, un mūsu pienākums izpildīt to.

Vēl brīdi parunājuši, Sairess Smits ar saviem biedriem atkal nokāpa «Nautila» iekšējās telpās. Tur viņi kaut ko paēda, tad atgriezās atpakaļ salonā.

Kapteinis Nēmo bij pamodies, viņa acis atkal mirdzēja spodri. Tāds kā viegls smaids paplaiksnījās ap viņa lūpām.

Kolonisti piegāja viņam klāt.

— Kungi, — kapteinis teica, — jūs esat drosmīgi, godīgi un labi cilvēki. Visi jūs aizrautīgi nododaties kopīgam darbam. Bieži esmu novērojis jūs. Es jūs mīlēju, ©s jūs mīlu!.,, Sniedziet savu roku, Smita kungs!

Sairess Smits pasniedza roku, ko kapteinis sirsnīgi spieda.

— Tas ir labi! — viņš čukstēja.

Un tad atkal atsāka:

— Diezgan runāts par mani! Bet parunāsim par jums pašiem un Linkolna salu, kur jūs esat atraduši patvē­rumu … Jūs domājat doties prom no tās?

— Lai atkal atgrieztos atpakaļ! — Penkrofs žirgti at­saucās.

— Atgriezties?… — kapteinis teica smaidīdams. — Jā gan, Penkrof, es zinu, cik ļoti jūs mīlat šo salu. Jūs to ar pūlēm esat izkopuši, un jums tā arī pēc taisnības pie­der.

— Mūsu nodoms, kaptein, — Sairess Smits teica, — at­dāvināt to Savienotajām Valstīm un ierīkot tajā Klusā okeāna vidū kuģiem visai noderīgu ostu.

— Jūs, kungi, domājat par savu zemi, — kapteinis at­bildēja. — Jūs strādājat tās labā un tās slavai. Un darāt pareizi. Tēvzeme!… Uz turieni jums jāatgriežas. Tā ir vieta, kur katram pienāktos nomirt!… Turpretim man jāmirst tālu no visiem, ko es tā mīlēju…

— Vai jums vēl nebūtu kāda pēdējā vēlēšanās? — in­ženieris strauji ievaicājās. — Varbūt jūs gribat aizsūtīt kādu piemiņu saviem vecajiem draugiem Indijas kalnos?

— Nē, Smita kungs. Man draugu vairs nav. Es esmu beidzamais no savas cilts… pie tam jau sen miris visiem tiem, kas mani reiz pazinuši… Bet runāsim labāk par jums. Vientulība un atšķirtība ir grūti izturamas, tas iet pāri cilvēka spēkiem… Es mirstu tāpēc, ka gribēju dzī­vot pilnīgi viens pats! Izlietojiet visus spēkus, lai tiktu prom no salas un atgrieztos dzimtenē. Es zinu, tie nelieši iznīcināja kuģi, ko jūs bijāt uzbūvējuši…

— Patlaban mēs būvējam jaunu, — Ģedeons Spilets teica, — pietiekoši lielu braucienam uz tuvāko apdzīvoto zemi. Bet, ja arī atstāsim Linkolna salu, mēs tomēr griezī­simies atpakaļ. Par daudz mums atmiņu no tās, lai Lin- kotna salu kādreiz aizmirstu!

— Te ir tā vieta, kur mēs iepazinām kapteini Nēmo, — Sairess Smits piebilda.

— Un vieta, kur es dusēšu mūžīgā mierā, ja .. «

Viņš aprāva teikumu, tad sacīja:

— Smita kungs, es gribētu parunāt ar jums.*, vienu pašu.

Brīdi Sairess Smits palika viens pie kapteiņa Nēmo, tad viņš atkal pasauca savus biedrus, bet neteica tiem neko par to, ko mirējs viņam uzticējis.

Ģedeons Spilets tūliņ uzmanīgi aplūkoja slimo. Skaidri redzams, kapteini tikai dzelžaina griba vēl uzturēja pie dzīvības, bet viņa miesasspēki vairs nespēja turēties pretī pārmācošai vājībai.

Pienāca vakars, bet nekas vēl nebij mainījies. Kolonisti ne uz acumirkli nepameta «Nautilu». Bij jau nakts, bet šajā apakšzemē tas nebij manāms.

Kapteinis Nēmo nemocījās agonijā, viņš tikai pamazām izdzisa. Viņa cēlā, nāves apzīmogotā, bālā seja bij rāma. Par viņa lūpām reižu reizēm izlauzās tikko sadzirdams čuksts, kas bij sakarā ar kādu gadījumu viņa dīvainajā dzīves gājumā. Bij nojaužams, ka dzīvība palēnām atstāj ŠO augumu un rokas un kājas jau kļūst aukstas.

Pāra reižu viņš vēl pateica kādu vārdu kolonistiem un uzsmaidīja tiem savu pēdējo smaidu, kurš līdz pat nāvei rotājās ap viņa lūpām.

Beidzot, īsi pēc pusnakts, kapteinis Nēmo spēji sakustē­jās un sakrustoja rokas uz krūtīm, itin kā taisni šādā pozā gribētu nomirt.

Ap pulksten vieniem visa viņa dzīvība bij vēl patvēru­sies tikai viņa skatienā. Pēdējā dzirksts iekvēlojās viņa redzokļos, kas kādreiz tā bij liesmojuši. Viņš nočukstēja: «Dievs un tēvzeme,» — un mierīgi izdzisa.

Sairess Smits noliecās un aizspieda acis tam, kas reiz bij princis Dakars, bet tagad nebij vairs arī kapteinis Nēmo.

Herberts ar Penkrofu raudāja. Airtons slepus noslaucīja asaras. Nebs bij nometies ceļos blakus kā statuja sastin­gušajam reportierim.

Tad Sairess Smits izstiepa roku pār mirušā galvu un teica: