ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Bet kā tas iespējams, ka Sairess Smits pazina kapteini Nēmo? Kāpēq viņš tik strauji piecēlās kājās, izdzirdis mi­nam savu vārdu, ko laikam bij domājis nevienam nezi­nāmu?

Kapteinis sēdēja atkal uz dīvāna un, uz rokas atspiedies, lūkojās inženierī.

— Jūs zināt manu agrāko vārdu, cienījamais kungs? — viņš jautāja.

— Es zinu, — Sairess Smits atbildēja, — tāpat kā zinu šā brīnišķīgā zemūdens kuģa nosaukumu.

— «Nautils»? — kapteinis vaicāja, mazliet pasmaidī­dams.

— «Nautils».

— Bet vai jūs zināt arī to, kas es esmu?

— Es zinu.

— Un tomēr jau gandrīz trīsdesmit gadu, kopš man nav nekāda sakara ar apdzīvoto pasauli, trīsdesmit gadu, kopš

es dzīvoju jūras dziļumos, tajā vienīgajā vidē, kur atradu neatkafību! Kas gan varēja nodot manu noslēpumu?

— Kāds cilvēks, kurš jums nekad nebij solījies viņu glabāt un kuru tāpēc nevar apvainot nodevībā.

— Vai tas francūzis, kuru pirms sešpadsmit gadiem lik­tenis bij atvedis uz mana kuģa? .

— Tas pats.

— Vai tad šis cilvēks ar abiem saviem biedriem neda­būja galu Malstrēmā, kur «Nautils» bij iekļuvis?

— Nē, viņš izglābās un ir publicējis grāmatu ar virs­rakstu «20000 ljē pa jūras dzelmi», kur aprakstīta jūsu dzīve.

— Tikai daži mēneši manas dzīves, cienījamais kungs! — kapteinis ātri atsaucās.

— Tas taisnība, — Sairess Smits atteica. — Bet pietiek arī īsa jūsu dīvainās dzīves tēlojuma, lai jūs tūliņ pa­zītu …

— Kā lielu noziedznieku, vai ne? — kapteinis Nēmo iebilda, pie tam augstprātīgs smaids paplaiksnīja ap viņa lūpām. — Jā, kā dumpinieku, kas varbūt izraidīts no cil­vēku sabiedrības!

Inženieris uz to neatbildēja.

— Kāpēc jūs neatbildat, cienījamais kungs?

— Ne jau man tiesāt kapteini Nēmo, — Sairess Smits atteica, — mazākais, jūsu pagātni ne. Es, tāpat kā visi citi, nezinu jūsu dīvainā dzīvesveida iemeslus, bet, nezinā­dams cēloņus, es neņemos spriest par sekām. Tikai vienu es zinu skaidri — kāda labdarīga roka allaž ir centusies mums palīdzēt no pašas pirmās dienas, kopš tikām izmesti Linkolna salā. Ka par savām dzīvībām mums jāpateicas kādai labai, augstsirdīgai, spēcīgai būtnei un šī labā, augst­sirdīgā, spēcīgā būtne esat jūs, kapteini Nēmo!

— Jā, tas esmu es, — kapteinis Nēmo vienkārši at­bildēja.

Inženieris ar reportieri bij piecēlušies kājās. Viņu biedri pienāca tuvāk, un visu sirdīs kvēloja pateicība, ko viņi gribēja izteikt ar vārdiem un žestiem …

Kapteinis Nēmo pamāja viņiem klusēt, tad iesāka sa- trauktākā balsī, nekā pats, bez šaubām, to vēlējās.

— Vispirms ļaujiet man izstāstīt, — viņš sacīja.

Un kapteinis aprauti, bet noteikti un skaidri pārstāstīja, viņiem visu savu dzīves gājumu.

Stāsts nebij garš, tomēr viņam nācās saņemt kopā visus spēkus, lai tiktu' līdz galam. Skaidri bij nojaužams, ka viņš cīnījās ar ārkārtīgu vājumu. Vairākas reizes Sairess Smits lūdza viņu mazliet atpūsties, bet viņš tikai pakratīja galvu kā cilvēks, kuram rītdiena vairs nepieder* Un, kad Ģedeons Spilets piesolīja savu palīdzību, viņš atteica:

— Tā vairs nav vajadzīga, manas stundas ir skaitītas.

Kapteinis Nēmo bij indietis — princis Dakars, neatka­rīgas valstiņas radža Bundelkunda dēls un pazīstamā va­roņa Tipo-Saiba brāļadēls. Desmit gadu vecumā tēvs viņu bij aizsūtījis uz Eiropu, lai viņš smeltos izglītību un savā laikā varētu cīnīties ar tādiem pašiem ieročiem, kādi bij tiem, kurus viņš uzskatīja par savas zemes apspiedējiem.

Apdāvinātais, jūtīgais un augstsirdīgais princis Dakars no desmitā līdz trīsdesmitajam gadam iepazinies ar visu eiropiešu dzīvi, iedziļinājies visās zinātnēs, literatūrā un mākslā un kļuvis par vispusīgi izglītotu cilvēku.

Princis Dakars apceļojis visas Eiropas valstis. Augstais dzimums un bagātība viņam darījuši pieejamu itin visu, tomēr pasaulīgie kārdinājumi viņu nepavedinājuši. Jauns un skaists, viņš tomēr palicis nopietns, mūžam zinātņu slāpju mocīts un mūžam slepena nemiera grauzts.

Princi Dakaru grauzis ienaids. Viņš dziļi ienīdis to zemi, uz kuras nekad pat savu kāju labprāt nespertu, un tautu, kuras pieglaimošanos viņš noraidīja; viņš ienīdis Angliju un jo vairāk tāpēc, ka daudzējādā ziņā tā viņam negribot bij jāapbrīno.

Šajā indietī bij uzkrājies viss uzvarēto naids pret uz-, varētājiem. Apspiestie nepiedeva saviem paverdzināta­jiem. Viņa tēvs bijis viens no tiem valdniekiem, kurus Ap­vienotā karaliste spēja paverdzināt tikai juridiski. Bez tam viņš bij no Tipo-Saiba cilts, uzaudzināts atriebšanas un atmaksas kārē, neprātīgi mīlēja savu skaisto, tagad angļu važās saistīto zemi un negribēja spert kāju uz šīs nolādē­tās Anglijas zemes, kuras valdnieki paverdzināja Indiju.

Princis Dakars kļuva tāds mākslas izpratējs, kuram pie­ejamas pašas brīnišķīgākās mākslas, zinātnieks visaugstā­kos zinātņu novados un valstsvīrs, kas smēlās zināšanas Eiropas galmos. Nezinātājs pēc pavirša novērojuma pie­skaitītu viņu tiem kosmopolītiem, kuri gan kāri pēc zinā­šanām, bet dzīvē un darbā pasīvi, tiem bagātniekiem — ceļotājiem ar augstprātīgu un abstraktu domāšanas veidu, kuri klīst no vienas zemes uz otru, bet ne pie vienas ne­pieder.

Patiesībā tas bij pavisam citādi. Šis mākslinieks un zināt­nieks, šis vīrs sirdī bij palicis īsts indietis, indietis pēc savām atriebšanās slāpēm, indietis pēc savas neizdzēša­mās cerības kādu dienu atdot savai zemei tās brīvību un tiesības, padzīt svešo iekarotāju un atgūt savai tautai ne­atkarību.

Tā princis Dakars 1849. gadā atgriezies Bundelkundā. Tur viņš apprecējis kādu augstas kārtas indieti, kuras sirds tāpat asiņoja par tēvzemes nelaimi. Viņiem bijuši divi bērni, ko viņš dievinājis. Tomēr viņš ģimenes laimē ne acumirkli neaizmirsis Indijas postu. Viņš tikai gaidījis gadījumu. Un tas nācis.

Angļu jūgs pārāk smagi gūlās uz indiešu tautām. Princis Dakars uzklausīja neapmierinātās tautas balsi. Viņš cen­tās ieliet tās krūtīs visu to ienaidu, kas viņā pašā uzkrājies pret svešiniekiem. Viņš apceļoja ne vien Indijas vēl ne­atkarīgās provinces, bet arī tieši angļu administrācijas pārvaldītos apgabalus. Viņš centās pamodināt tautas at­miņā Tipo-Saiba slavenos laikus, kad šis varonis krita pie Seringapatamas, cīnīdamies par savas tēvzemes brīvību.

1857. gadā uzliesmoja lielā sipaju sacelšanās. Princis Dakars bij tās dvēsele. Viņš noorganizēja plašus nemierus. Visas savas zināšanas un bagātību viņš atdeva šai svētajai lietai. Sevi pašu viņš tai ziedoja, viņš cīnījās pirmajās rindās, riskēja ar savu dzīvību kā visi pazemīgie varoņi, kas ņēma dalību savas dzimtenes atbrīvošanā. Divdesmit sadursmēs viņš tika desmit reižu ievainots, tomēr palika dzīvs arī tad, kad pēdējie neatkarības kareivji bij krituši no angļu lodēm.

Vēl nekad Britānijas vara Indijā nebij bijusi tik lielās briesmās; un, ja sipaji, kā viņi bij cerējuši, būtu saņēmuši palīdzību no ārienes, Apvienotās karalistes iespaids Āzijā izbeigtos.

Prinča Dakara vārds bij kļuvis slavens. Viņš neslēpās, bet cīnījās atklāti. Par viņa galvu bij izsolīta liela maksa, tomēr netrāpījās neviena nodevēja. Taču viņa tēvs, māte, sieva un bērni tika nogalināti viņa vietā, iekams viņš bij uzzinājis, kādas briesmas tiem draud …

Arī šoreiz likums un taisnība atkāpās rupjas varas priekšā. Bel (ivilizācija nekad neatkāpjas, liekas, tā pati pieņem visas tai nepieciešamās tiesības. Sipaji bij uzva­rēti, seno radžu valsts noslīga vēl plašākā un dziļākā angļu verdzībā.