ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Septembra beigās nojumē jau pacēlās kuģa skelets; kuģi bij nodomājuši būvēt kā šoneri. Tā karkass jau bij gan­drīz gatavs, brangas turējās, provizoriski piestiprinātas, un jau varēja apredzēt, kāds tas izskatīsies gatavā veidā. Šonera priekšgals tika veidots smails, bet pakaļējā daļa ļoti plata, tāpēc tas būs spējīgs diezgan tāliem braucie­niem, bet bortu pielāgošana, iekšējā un ārējā apšuve pra­sīja vēl daudz laika. Par laimi, pēc pirātu brigas bojāejas bij paglābtas visas dzelzs daļas. Penkrofs ar Airtonu no sadragātajām brangām un apšuvēm bij izvilkuši lielu dau­dzumu vara naglu un tapu, tās lielā mērā aiztaupīja kalēja - darbu, turpretim namdariem bij daudz dažādu uzdevumu.

Būves darbi bij jāpārtrauc uz kādu nedēļu, kad pienāca laiks labību un sienu pļaut un ievākt dažādos augļus Tālā skata augstienē. Pēc tam atkal visi spēki tika ziedoti kuģa būves pabeigšanai.

Līdz vēlam vakaram strādnieki bij galīgi noguruši. Lai velti nezaudētu laiku, viņi mainīja pat ēdienu stundas: dienvidū paēda pusditenas, bet vakariņas tikai tad, kad jau bij pilnīgi tumšs un strādāt vairs nebij iespējams. Granīt­pilī atgriezušies, viņi nekavējoties devās pie miera.

Tomēr reizēm sarunas par kādu interesantu tematu aiz­kavēja arī dažas stundas miega. Visvairāk kolonisti do­māja par nākotni, kādas pārmaiņas radīsies viņu dzīvē, kad viņi ar jauno kuģi aizbrauks uz tuvāko apdzīvoto zemi. Bet, arī runājot par šiem plāniem, viņu nodoms allaž bij griezties atpakaļ uz Linkolna salu. Nekad viņi nepa­metīs šo koloniju, kuru izkopuši ar tādām pūlēm, kur gu­vuši tik lielus panākumus un kuras uzplaukumu vēl vairāk sekmēs tieši sakari ar Ameriku.

Penkrofs ar Nebu bij noņēmušies palikt te līdz pat mūža galam.

— Herbert, — Penkrofs vaicāja, — vai arī jūs nekad neatstāsiet Linkolna salu?

— Nekad, Penkrof, sevišķi tāpēc ne, ka arī tu te pa­liksi!

Kolonisti kjusēdami raudzījās uz Franklina kalna virsotni.

— Tas ir nolemts, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja. — Es jūs gaidīšu. Jūs atbrauksiet ar savu sievu un bērniem, un es viņus izaudzināšu par īstiem varoņiem!

— Lai notiek! — atsaucās Herberts smiedamies un no­sarkdams.

— Un jūs, Sairesa kungs, — Penkrofs runāja tālāk, ar­vien vairāk sajūsminādamies, — jūs uz visiem laikiem būsiet salas gubernators! Cik iedzīvotājus tā gan nevar rētu uzturēt! Es domāju, vismaz tūkstošus desmit!

Tādā garā viņi tērzēja joprojām; nonāca pat tik tālu, ka reportieris jau sāka prātot — viņš nodibināšot jaunu avīzi — «New Linkoln Herald»

Tāda nu reiz ir cilvēka daba! Viņam nepieciešams pa­veikt kaut ko, kas paliek, kas pārdzīvo viņu pašu un ap­liecina viņa valdonību pār visu, kas zemes virsū, ūdenī un gaisā. Tur meklējams viņa valdonības pamats, tas at­taisno viņa varu visā pasaulē.

Kas pēc visa tā ņemtos apgalvot, ka arī Jupam ar Topu nebij savs nākotnes sapnis?

Airtons klausījās klusēdams, tikai pateica, ka viņš vēl gribētu sastapt lordu Glenarvonu un visu acīs atgūt go­dīga cilvēka slavu.

Piecpadsmitā oktobra vakarā saruna par visiem šiem nā­kotnes plāniem ieilga vairāk, nekā parasts. Bij jau deviņi vakarā. Ar pūlēm apslēptas garas žāvas norādīja, ka laiks likties uz auss; Penkrofs patlaban jau virzījās uz savu gultu, kad piepeši lielajā istabā nošķinda elektriskais zvans.

Visi viņi bij kopā — Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts, Airtons, Penkrofs un Nebs. Neviena no kolo­nistiem nebij aplokā.

Sairess Smits bij piecēlies. Viņa biedri skatījās cits citā, domādami, ka pārklausījušies.

— Ko tas nozīmē? — Nebs iesaucās. — Pats velns tur zvana!

Neviens uz to nekā neatbildēja.

— Arā gaidāms negaiss, — ieminējās Herberts, — iespē­jams, ka elektriskās strāvas gaisā …

Viņš nepabeidza savu teikumu. Inženieris, uz kuru bij vērsti visu skatieni, pakratīja galvu.

— Pagaidīsim, — Ģedeons Spilets teica. — Ja mums kāds signalizē, lai kas tas būtu, viņš atkārtos vēlreiz.

— Bet kas tas gan varētu būt? — Nebs atkal iesaucās.

— Man šķiet, — Penkrofs teica, — tas …

Jauns zvans pārtrauca Penkrofa teikumu.

Sairess Smits steidzās pie aparāta un nosūtīja uz ap­loku šādu telegrammu:

«Ko jūs vēlaties?»

Pēc dažiem acumirkļiem rādītājs, virzīdamies pa alfa­bēta plāksni, ziņoja atbildi:

«Nāciet uz aploku, cik ātri vien iespējams.»

— Beidzot! — Sairess Smits iesaucās.

Jā! Beidzot! Noslēpums sāka atklāties. Aiz nevaldāmas ziņkāres redzēt, kas notiek aplokā, kolonistiem izgaisa viss nogurums, miegs bij prom, kā ar roku atņemts. Ne vārda nepārmainījuši, pēc dažiem acumirkļiem viņi bij laukā no Granītpils un lejā krastmalā. Tikai Jups ar Topu palika mājās. Tos šoreiz līdzi ņemt nevarēja.

Nakts bij tumša. Jaunais mēness bij norietējis līdz ar sauli. Herberts ievēroja, ka zema un bieza mākoņu sega aizklājusi debess velvi un neļauj nevienam zvaigžņu sta­ram paspīdēt cauri. Tikai kaut kur tālu pie apvāršņa rei­zēm paplaiksnījās zibens atblāzma.

Iespējams, ka pēc dažām stundām pērkons dārdēs tieši salai pāri. Tā bij draudoša un baiga nakts.

Bet šī dziļā tumsa nespēja aizturēt aploka ceļu piera­dušos kolonistus. Pa Pateicības upes krastu viņi uzkāpa Tālā skata augstienē, pārgāja Glicerīna strauta tiltam un tad tālāk mežam cauri.

Spēcīga uztraukuma dzīti, viņi gāja ātri. Viņiem vairs nebij ne mazāko šaubu, lielās mīklas uzminējums klāt, viņi dabūs zināt, kā sauc to noslēpumaino būtni, kas tik dziļi iesaistīta viņu dzīvē, tik augstsirdīgu savā rīcībā, tik varenu savā spēkā! Likās taču, ka viņa zināja visu, kas te notika, dzirdēja katru vārdu, kas runāts Granītpilī, lai tad ar savu palīdzību iejauktos īstā laikā un vietā.

Katrs no viņiem, savās domās nogrimis, gāja cik ātri varēdams. Zem koku lapotņa velvēm bij tik tumšs, ka no ceļa vienas malas otro nevarēja saskatīt. Ne mazākā trok­snīša nedzirdēja. Piedugušā gaisa nogurdināti, visi četr-: kāji un tāpat putni bij miegaini un klusi. Ne mazākā vēs­miņa nekustināja lapas. Tikai kolonistu soļi dimdēja tumsā uz cietā ceļa.

Pirmās stundas ceturkšņa gājienā vienīgi Penkrofs reiz pārtrauca klusumu.

— Lukturi mums vajadzēja paņemt līdzi!

Uz to inženieris atbildēja:

— To mēs dabūsim aplokā.

Sairess Smits ar saviem biedriem Granītpili bij atstā­juši deviņos un divpadsmit minūtēs. Deviņos un četrdes­mit septiņās minūtēs viņi bij jau nogājuši trīs jūdzes no piecām, kas Pateicības upes grīvu šķīra no aploka.

Tad pāri salai zibens svītras sāka liesmot tik spilgti r ka acumirkļiem augšā gaiši atēnojās lapotņa robojums. Spē­cīgie liesmojumi un grāvieni apdullināja un žilbināja. Acīm redzami negaiss tuvojās ātri. Zibens liesmoja aizvien ātrāk un spilgtāk. Tālumā debesu dzīlēs dobji dimdēja pēr­kons. Gaiss kļuva neizturami spiedīgs.

Kolonisti steidzās tā, it kā viņus dzītu kāds neatvai­rāms spēks.

Ceturksni uz vienpadsmitiem spožā zibens atspīdā viņi ieraudzīja savā priekšā melnojam aploka vārtus; viņi vēl nepaguva iekļūt pa vārtiem, kad nodārdēja drausmīgs pēr­kona spēriens.

Acumirklī viņi bij aplokam pāri. Sairess Smits apstājās mājas priekšā.

Iespējams, ka svešais atrodas mājā, jo telegrammu viņš tikai no šejienes varēja nosūtīt. Tomēr logā uguns nebij redzama.

Inženieris piedauzīja pie durvīm.